Žaks un Marlīna kopā kalpo pilnu slodzi kopš 1988. gada. Tā kā viņi prot pielāgoties jauniem apstākļiem, viņi ir varējuši sekmīgi kalpot daudzās vietās Gvadelupā un Francijas Gviānā. Mūsu darbību šajās zemēs tagad pārrauga Francijas filiāle. Uzdosim šim pārim dažus jautājumus!

Kas jūs mudināja uzsākt pilnas slodzes kalpošanu?

Marlīna. Es uzaugu Gvadelupā un bērnībā kopā ar māti, kura vienmēr ir bijusi ļoti dedzīga Jehovas lieciniece, bieži sludināju visu dienu. Es mīlu cilvēkus, tāpēc 1985. gadā, uzreiz pēc skolas beigšanas, sāku kalpot par pionieri.

Žaks. Kad biju jauns zēns, es pavadīju daudz laika kopā ar brāļiem un māsām, kas kalpoja pilnu slodzi un kam ļoti patika sludināt. Brīvlaikos es bieži kalpoju par palīgpionieri. Nedēļas nogalēs mēs mēdzām ar autobusu braukt sludināt kopā ar pionieriem uz viņu teritoriju. Mēs visu dienu sludinājām un tad devāmies uz pludmali. Kā man patika šādas dienas!

Neilgi pēc tam, kad 1988. gadā mēs ar Marlīnu apprecējāmies, es nodomāju: ”Mums nav nekādu saistību, kāpēc gan lai mēs nedarītu kalpošanā vairāk?” Es pievienojos sievai pilnas slodzes kalpošanā. Pēc gada, kad mēs bijām pabeiguši mācības pionieru skolā, mūs iecēla par speciālajiem pionieriem. Mēs kalpojām vairākās vietās Gvadelupā, un tad mūs uzaicināja uz Francijas Gviānu.

Gadu gaitā daudzkārt ir mainījusies jūsu norīkojuma vieta. Kas jums ir palīdzējis pielāgoties jauniem apstākļiem? 

Marlīna. Brāļi Francijas Gviānas Bētelē zināja, ka mūsu mīļākais pants ir Jesajas 6:8. Tāpēc tad, kad viņi mums zvanīja, viņi nereti sāka sarunu, ar humoru sakot: ”Vai jūs atceraties savu mīļāko pantu?” Mēs sapratām: drīz saņemsim jaunu norīkojumu. Tāpēc mēs viņiem atbildējām: ”Redzi, mēs esam še, sūtiet mūs!”

 Mēs vairāmies salīdzināt pašreizējo norīkojuma vietu ar iepriekšējām, jo tas mums traucētu novērtēt to, kas mums ir. Mēs arī cenšamies uzņemties iniciatīvu un labāk iepazīt savus ticības biedrus.

Žaks. Daži draugi, labu nodomu vadīti, ir centušies mūs atrunāt no pārcelšanās uz jaunu vietu, jo nav vēlējušies no mums šķirties. Kad mēs devāmies prom no Gvadelupas, kāds brālis mums atgādināja Jēzus vārdus no Mateja 13:38: ”Tīrums ir pasaule.” Tāpēc tad, kad mainās mūsu norīkojuma vieta, mēs sev atgādinām: lai arī kur mēs atrastos, mēs joprojām kalpojam tajā pašā ”tīrumā”. Galu galā vislielākā vērtība ir cilvēkiem, kam mēs sludinām.

Kad mēs pārceļamies uz jaunu vietu, mēs redzam, ka cilvēki tur prot būt apmierināti ar savu dzīvi. Tāpēc mēs cenšamies dzīvot tāpat kā vietējie. Ēdiens var būt atšķirīgs, bet mēs ēdam un dzeram to pašu, ko viņi, protams, ievērojot piesardzību, lai neapdraudētu savu veselību. Mēs cenšamies runāt pozitīvi par katru vietu, kur kalpojam.

Marlīna. Mēs arī daudz iemācāmies no vietējiem brāļiem un māsām. Piemēram, lūk, kas reiz notika, kad mēs tikko bijām pārcēlušies uz Francijas Gviānu. Lija spēcīgs lietus, tāpēc mēs gaidījām, līdz pārstās līt, lai varētu doties sludināt. Taču tad kāda māsa man teica: ”Vai esi gatava doties?” Izbrīnīta es vaicāju: ”Kā!? Ārā taču līst kā no spaiņa!” Viņa atbildēja: ”Paņem lietussargu, un mēs brauksim ar divriteņiem.” Tā nu es iemācījos braukt ar divriteni, turot lietussargu. Ja es to nebūtu iemācījusies, es vispār nesludinātu lietus sezonas laikā.

Jūs esat pārcēlušies kādas 15 reizes. Ko jūs ieteiktu tiem, kas domā par pārcelšanos?

Marlīna. Pārcelšanās var būt saistīta ar grūtībām. Tomēr ir būtiski, lai mums būtu vieta, kur, pārnākot no sludināšanas, varam justies kā mājās.

Žaks. Parasti es mūsu jaunajā dzīvesvietā pārkrāsoju sienas. Ja brāļi filiālē zina, ka mēs, iespējams, nepaliksim šajā vietā uz ilgu laiku, viņi man pasaka: ”Žak, šoreiz vari nepūlēties ar krāsošanu!”

Marlīna ir kravāšanās ”eksperts”. Viņa visu sapako kastēs, uz kurām uzraksta ”vannasistaba”, ”guļamistaba”, ”virtuve” un tamlīdzīgi. Ierodoties jaunajās mājās, mēs varam  vienkārši salikt kastes atbilstošajās istabās. Viņa arī sastāda sarakstu ar to, kādas mantas ir katrā kastē, lai mēs ātri atrastu vajadzīgo.

Marlīna. Tā kā mēs esam iemācījušies būt labi organizēti, mēs uzreiz varam uzsākt kalpošanu.

Kā jūs plānojat laiku, lai ”pienācīgi izpildītu savu kalpošanu”? (2. Tim. 4:5.)

Marlīna. Pirmdienās mēs atpūšamies un gatavojamies draudzes sapulcēm. Pārējās dienās mēs dodamies sludināt.

Žaks. Kaut arī mums ir jāsludina noteikts stundu skaits, mēs uz to nekoncentrējamies. Galvenais mūsu dzīvē ir kalpošana. No brīža, kad izejam no mājām, mēs cenšamies uzrunāt visus, ko satiekam.

Marlīna. Piemēram, kad mēs dodamies piknikā, es parasti paņemu līdzi dažus bukletus. Dažreiz cilvēki nāk mums klāt un lūdz, vai mēs nevarētu viņiem iedot mūsu publikācijas, kaut arī mēs neesam teikuši, ka esam Jehovas liecinieki. Tāpēc mēs vienmēr piedomājam pie tā, kā ģērbjamies un izturamies. Apkārtējie tādas lietas pamana.

Žaks. Mēs cenšamies dot labu liecību, arī būdami labi kaimiņi. Es uzlasu papīrus un citus atkritumus un sagrābju ap māju kritušās lapas. Kaimiņi to pamana un reizēm vaicā: ”Vai jums gadījumā neatrastos man kāda Bībele?”

Jūs bieži esat sludinājuši attālās teritorijās. Vai kāda no reizēm jums ir īpaši iespiedusies prātā?

Žaks. Dažās vietās Francijas Gviānā ir ļoti grūti nokļūt. Mums bieži ir nācies mērot 600 kilometrus nedēļā, pārvietojoties pa sliktiem ceļiem. Man atmiņā ir palikusi reize, kad mēs apmeklējām Sentelī Amazones mežos. Ceļš prasīja vairākas stundas, un, lai nokļūtu galamērķī, mēs braucām ar apvidus auto un motorlaivu. Lielākā daļa cilvēku, kas tur dzīvoja, bija zelta meklētāji. Pateicībā par mūsu literatūru daži no viņiem mums kā ziedojumu deva nelielus zelta tīrradņus. Vakarā mēs rādījām kādu no mūsu organizācijas filmām. Daudzi atnāca to noskatīties.

Marlīna. Pirms dažiem gadiem Žakam palūdza teikt Atceres vakara runu Kamopi ciemā. Lai tur tiktu, mēs četras stundas braucām ar motorlaivu pa Ojapokes upi. Tas bija neaizmirstami!

Žaks. Vietās, kur bija zems ūdens līmenis, krāces bija diezgan bīstamas. Ticiet man, to tuvumā paveras iespaidīgs skats. Tam, kurš stūrē laivu, ir jābūt prasmīgam. Tas bija īsts piedzīvojums! Lai gan šajā vietā dzīvoja tikai seši Jehovas liecinieki, uz Atceres vakaru atnāca aptuveni 50 cilvēki, tostarp daži indiāņi.

Marlīna. Šādi aizraujoši piedzīvojumi gaida jauniešus, kas vēlas darīt vairāk kalpošanā Jehovam. Grūtos apstākļos ir jāpaļaujas uz Jehovu, un iznākumā tiek stiprināta mūsu ticība. Mēs bieži redzam, kā Jehova mūs atbalsta.

Jūs esat apguvuši vairākas valodas. Vai jums ir īpašas dotības?

Žaks. Nepavisam nē. Es iemācījos šīs valodas, jo bija vajadzīgi sludinātāji, kas tās prastu. Man bija jāvada Sargtorņa apspriešana sranantongo * valodā, kaut arī es pat vēl nebiju uzstājies ar Bībeles lasījumu. Es pavaicāju kādam brālim, kā man gāja. Viņš atbildēja: ”Brīžiem mēs dažus vārdus nesapratām, bet bija ļoti labi.” Man daudz palīdzēja bērni. Ja es pieļāvu kļūdas, viņi, atšķirībā no pieaugušajiem, mani palaboja. Es no viņiem ļoti daudz ko iemācījos.

Marlīna. Kādā no vietām, kur mēs kalpojām, es vadīju Bībeles nodarbības franču, portugāļu un sranantongo valodās. Kāda māsa ierosināja, lai es sāku ar nodarbībām, kas jāvada valodā, kura man padodas visgrūtāk, un beidzu ar tām, kas notiek man viszināmākajā valodā. Nepagāja ilgs laiks, līdz es sapratu, ka tas bija gudrs padoms.

 Kādu dienu man bija jāvada viena Bībeles nodarbība sranantongo valodā un pēc tam otra — portugāļu valodā. Kad es sāku vadīt otro nodarbību, māsa, kas bija ar mani, sacīja: ”Marlīna, es domāju, ka mums ir radusies problēma.” Tad es atskārtu, ka runāju ar brazīlieti sranantongo, nevis portugāļu valodā.

Brāļi un māsas, ar kuriem esat kopā kalpojuši, jūs ir ļoti iemīlējuši. Kas jums ir palīdzējis izveidot ar viņiem ciešas attiecības?

Žaks. Salamana Pamācībās 11:25 ir teikts: ”Dvēsele, kas bagātīgi svētī citus, taps stiprināta.” Mēs labprāt veltām savu laiku un spēku citiem. Runājot par valstības zāles tehnisko apkopi, daži man ir teikuši: ”Lai sludinātāji tiek ar to galā.” Bet es atbildu: ”Es taču arī esmu sludinātājs. Ja kaut kas ir jāpaveic, es vēlos tajā piedalīties.” Lai gan mums visiem reizēm ir nepieciešams pabūt vieniem, mēs sev bieži atgādinām, ka nevēlamies, lai tas mūs atturētu darīt labu citiem.

Marlīna. Mēs cenšamies interesēties par ticības biedriem. Tā mēs, piemēram, uzzinām, kad viņiem vajag, lai kāds pieskatītu bērnus vai paņemtu tos no skolas. Tad mēs varam pamainīt savus plānus un palīdzēt. Tā kā esam gatavi viņiem palīdzēt, kad tas vajadzīgs, mums ar viņiem izveidojas ciešas saites.

Kādas svētības jūs esat pieredzējuši, kalpojot tur, kur ir liela vajadzība pēc sludinātājiem?

Žaks. Pilnas slodzes kalpošana ir bagātinājusi mūsu dzīvi. Mums bieži ir bijusi iespēja būt pie dabas un priecāties par Jehovas radīto. Kaut gan mums ir bijis jāpieredz grūtības, mēs izjūtam sirdsmieru, jo zinām: lai arī kur mēs būtu, brāļi un māsas vienmēr mūs atbalstīs.

Jaunībā savas kristīgās neitralitātes dēļ es biju ieslodzīts cietumā Francijas Gviānā. Tolaik es nebūtu varējis iedomāties, ka reiz, būdams misionārs, es atgriezīšos šajā valstī un apmeklēšu cietumus, lai tajos sludinātu. Tik tiešām, Jehova dāsni svētī savus kalpus!

Marlīna. Palīdzot citiem, es gūstu neizsakāmu prieku. Mēs esam laimīgi, ka varam kalpot Jehovam. Tas ir stiprinājis arī mūsu laulības saites. Reizēm Žaks man prasa, vai varam uzaicināt ciemos kādu laulātu pāri, kam vajadzīgs uzmundrinājums. Un tad es bieži atbildu, ka domāju tieši par to pašu.

Žaks. Nesen man tika atklāts prostatas vēzis. Lai gan Marlīnai nepatīk to dzirdēt, es viņai esmu teicis: ”Mīļā, ja man rīt būtu jāmirst, es nenomirtu ”krietnā vecumā”, taču es būtu ”sāts savu dienu”, zinot, ka mana dzīve ir bijusi piepildīta ar to, kas ir patiesi vērtīgs, — ar kalpošanu Jehovam.” (1. Moz. 25:8, LB-2012.)

Marlīna. Jehova mums ir uzticējis uzdevumus, par kādiem mēs pat nevarējām sapņot, un ir ļāvis mums paveikt to, ko mēs nekad nebūtu iedomājušies. Mūsu dzīvē patiešām ir bijis ļoti daudz laba. Mēs pilnībā paļaujamies uz Jehovu, un, lai arī kur viņa organizācija mūs sūtītu, mēs turp dosimies!