”Kad brālēns sāka ar mani nikni strīdēties, es viņu sagrābu pie rīkles un sāku žņaugt. Es biju gatavs viņu nogalināt.” (Pols.)

”Mājās es varēju ”uzsprāgt” mazākā sīkuma dēļ. Dusmās es dauzīju mēbeles un triecu pret sienu savu bērnu rotaļlietas un visu citu, kas gadījās pa rokai.” (Marko.)

Pat ja mēs nekrītam šādās galējībās, mums visiem reizēm nav viegli savaldīties. Galvenokārt tas ir tāpēc, ka no pirmā cilvēka, Ādama, mēs esam mantojuši grēcīgas noslieces. (Rom. 5:12.) Dažiem, līdzīgi Polam un Marko, ir grūti apvaldīt savas emocijas. Citiem var nebūt viegli kontrolēt savas domas. Varbūt viņi kavējas prātā pie tā, kas viņos izraisa bailes, vai arī ļaujas negatīvām domām. Bet vēl citiem nav viegli pretoties vēlmei rīkoties netikumīgi, pārmērīgi lietot alkoholu vai lietot narkotikas.

Tie, kas nekontrolē savas domas, vēlmes un rīcību, var sabojāt sev dzīvi. Taču mēs varam gādāt, lai ar mums tā nenotiktu. Kādā veidā? Mums ir jāattīsta savaldība. Noskaidrosim atbildes uz trim jautājumiem: 1) kas ir savaldība? 2) Kāpēc ir svarīgi būt savaldīgiem? 3) Kā šo īpašību, kas pieder pie ”gara augļiem”, var attīstīt? (Gal. 5:22, 23.) Pēc tam apskatīsim, ko mēs varam darīt, ja mums reizēm trūkst savaldības.

Cilvēks, kam piemīt savaldība, nevadās tikai pēc savām sajūtām vai acumirklīgas ierosmes. Viņš sargās runāt vai darīt kaut ko tādu, kas sāpinātu Dievu.

Jēzus parādīja, ko nozīmē būt savaldīgam. Bībelē ir teikts: ”Kad viņu nekrietni apvainoja, viņš neatbildēja ar to pašu; kad viņš cieta, viņš nevienam nedraudēja, bet nodeva sevi tā rokās, kurš spriež taisnīgi.” (1. Pēt. 2:23.) Jēzus šādi apliecināja savaldību, kad bija piesists pie moku staba un viņu izsmēja pretinieki. (Mat. 27:39—44.) Agrāk viņš bija parādījis izcilu savaldību, kad naidīgi noskaņoti reliģiskie vadītāji bija centušies viņu pieķert vārdos. (Mat. 22:15—22.) Un cik gan labu piemēru viņš rādīja situācijā, kad vairāki jūdi dusmās paņēma akmeņus, lai mestu uz viņu! Jēzus nevis vērsās pret viņiem, bet ”paslēpās un izgāja no tempļa”. (Jāņa 8:57—59.)

Vai mēs varam līdzināties Jēzum savaldībā? Jā, zināmā mērā mēs to varam. Apustulis Pēteris rakstīja: ”Kristus ir cietis jūsu labā, rādīdams jums priekšzīmi, lai jūs vienmēr staigātu viņa pēdās.” (1. Pēt. 2:21.) Kaut arī mēs esam nepilnīgi, mēs varam sekot Jēzus priekšzīmei un apliecināt savaldību. Kāpēc ir svarīgi to darīt?

Savaldība mums ir nepieciešama, lai Jehova pret mums būtu labvēlīgs. Pat tad, ja mēs jau ilgu laiku esam viņam uzticīgi kalpojuši, mēs varētu zaudēt draudzību ar viņu, ja nekontrolētu savus vārdus un rīcību.

Padomāsim par Mozu, kas bija ”lēnprātīgāks nekā visi citi cilvēki virs zemes” viņa laikā. (4. Moz. 12:3.) Mozus gadu desmitiem bija pacietīgi panesis izraēliešu sūdzēšanos, bet tad kādā reizē viņš zaudēja savaldību. Viņš sadusmojās, kad tauta atkal sāka sūdzēties par ūdens trūkumu. Viņš izraēliešiem dusmīgi sacīja: ”Klausaities jel, jūs stūrgalvji! Vai mēs spēsim likt izplūst jūsu vajadzībām ūdenim no šīs klints?” (4. Moz. 20:2—11.)

Mozus nebija saglabājis savaldību. Viņš nebija pagodinājis Jehovu, kas brīnumainā veidā bija sagādājis ūdeni. (Ps. 106:32, 33.) Iznākumā Jehova viņam neļāva ieiet Apsolītajā zemē. (4. Moz. 20:12.) Domājams, līdz pat savai nāves dienai Mozus nožēloja, ka bija rīkojies nesavaldīgi. (5. Moz. 3:23—27.)

Ko no tā var mācīties? Pat ja mēs jau gadiem ilgi kalpojam Jehovam, mēs nedrīkstam ar necieņu runāt ar tiem, kuri mūs kaitina vai kuriem ir nepieciešams padoms. (Efes. 4:32; Kol. 3:12.) Tiesa, kad mēs kļūstam vecāki un mūsu veselība pasliktinās, mums varbūt reizēm ir grūtāk būt pacietīgiem. Taču atcerēsimies, kas notika ar Mozu. Mēs noteikti negribētu nesavaldības dēļ iedragāt savu gadiem ilgi uzticīgā kalpošanā veidoto reputāciju. Ko mēs varam darīt, lai attīstītu savaldību?

Lūgsim Dievam svēto garu. Kāpēc tas ir būtiski? Tāpēc, ka savaldība ir viens no svētā gara augļiem, un Jehova dod savu garu tiem, kas to lūdz. (Lūk. 11:13.) Ar sava gara palīdzību Jehova mums var dot spēku, kas nepieciešams, lai izpaustu šo īpašību. (Filip. 4:13.) Viņš mums var palīdzēt attīstīt arī citus gara augļus, piemēram, mīlestību, kas vairo savaldību. (1. Kor. 13:5.)

Sargāsimies no visa, kas var vājināt savaldību. Piemēram, vairīsimies no izklaides un interneta vietnēm, kurās ir attēlota  nosodāma rīcība. (Efes. 5:3, 4.) Patiesībā mums būtu jāsargās no jebkā, kas varētu mūs pamudināt rīkoties nepareizi. (Sal. Pam. 22:3; 1. Kor. 6:12.) Piemēram, cilvēks, kam ir nosliece uz morālā ziņā netīru rīcību, varētu nolemt pilnībā izvairīties no romantisku grāmatu lasīšanas un romantisku filmu skatīšanās.

Varētu šķist, ka šādi rīkoties nav viegli. Taču, ja mēs pūlēsimies, Jehova mums dos spēku būt savaldīgiem. (2. Pēt. 1:5—8.) Viņš mums palīdzēs kontrolēt mūsu domas, vārdus un rīcību. Tam ir daudz pierādījumu. Piemēram, iepriekš minētie Pols un Marko iemācījās valdīt pār savām emocijām. Padomāsim arī par kādu brāli, kas, vadot automašīnu, bieži zaudēja savaldību un reizēm pat sāka strīdēties ar citiem autovadītājiem. Ko viņš darīja, lai mainītos? ”Es katru dienu par to karsti lūdzu Dievu,” viņš stāsta. ”Es iedziļinājos mūsu literatūrā atrodamajos rakstos par savaldību un mācījos no galvas noderīgus Bībeles pantus. Kaut arī es pie tā esmu strādājis jau gadiem ilgi, man joprojām palīdz tas, ka es katras dienas sākumā apņemos saglabāt mieru. Un es visur dodos laicīgi, lai man nebūtu jāsteidzas.”

Reizēm mēs varam zaudēt savaldību. Ja tā notiek, mums var būt kauns griezties pie Jehovas lūgšanā. Bet tas ir brīdis, kad runāt ar viņu ir īpaši svarīgi. Nevilcinoties vērsīsimies lūgšanā pie Jehovas. Lūgsim viņam piedošanu, meklēsim viņa palīdzību un apņemsimies vairs neatkārtot savu kļūdu. (Ps. 51:11—13.) Jehova neatraidīs mūsu sirsnīgos lūgumus pēc žēlastības. (Ps. 102:18.) Apustulis Jānis rakstīja, ka Dieva dēla ”asinis mūs attīra no visiem grēkiem”. (1. Jāņa 1:7; 2:1; Ps. 86:5.) Paturēsim prātā, ka Jehova mudina savus kalpus piedot citiem atkal un atkal. Mēs varam nešaubīties, ka viņš attiecībā pret mums rīkosies tāpat. (Mat. 18:21, 22; Kol. 3:13.)

Jehova bija neapmierināts ar to, ka Mozus tuksnesī uz brīdi zaudēja savaldību. Tomēr viņš tam piedeva. Un viņa Rakstos par Mozu ir runāts kā par izcilu ticības paraugu. (5. Moz. 34:10; Ebr. 11:24—28.) Jehova neļāva Mozum ieiet Apsolītajā zemē, taču viņš piecels to no nāves paradīzē uz zemes un dāvās tam iespēju dzīvot mūžīgi. Arī mums var būt izredzes uz mūžīgu dzīvi, ja pūlēsimies attīstīt šo svarīgo īpašību — savaldību. (1. Kor. 9:25.)