1. Ko Jehova ir piešķīris katram, kas viņam uzticīgi kalpo?

JEHOVA savā mīlestībā ikvienam, kas viņam uzticīgi kalpo, ir piešķīris vietu savā draudzē. Kaut gan tas, ko mēs katrs draudzē veicam, atšķiras, mēs visi esam vērtīgi un vajadzīgi cits citam. Šo svarīgo domu uzsvēra apustulis Pāvils.

2. Kāpēc, kā izriet no Efesiešiem 4:16, mums augstu jāvērtē citam cits un jāsadarbojas savā starpā?

² Kā redzams no šī raksta tēmas panta, Pāvils norādīja, ka neviens no mums nevar raudzīties uz citu Jehovas kalpu un it kā viņam teikt: ”Tu man neesi vajadzīgs.” (1. Kor. 12:21.) Lai draudzē valdītu miers, mums augstu jāvērtē citam cits un jāsadarbojas savā starpā. (Nolasīt Efesiešiem 4:16.) Kad mēs vienoti darbojamies, draudze kļūst stiprāka un ikviens tajā jūtas mīlēts.

3. Par ko ir runa šajā rakstā?

³ Kā mēs varam parādīt cieņu citiem kristiešiem draudzē? Sākumā apskatīsim, kā draudzes vecākie var parādīt cieņu cits pret citu. Pēc tam pievērsīsim uzmanību, ko mēs varam darīt, lai neprecētie brāļi un māsas justos augstu vērtēti. Un visbeidzot aplūkosim, kā mēs varam izpaust cieņu un mīlestību pret tiem, kas brīvi nerunā mūsu valodā.

4. Kāds padoms, kas lasāms Romiešiem 12:10, būtu jāņem vērā draudzes vecākajiem?

⁴ Visi draudzes vecākie ir iecelti ar Jehovas svētā gara palīdzību. Tomēr viņu dotības un tas, ko viņi var paveikt draudzes labā, atšķiras. (1. Kor. 12:17, 18.) Vieni varbūt ir kļuvuši par vecākajiem nesen un vēl nav ieguvuši lielu pieredzi. Citi varbūt gadu nastas vai veselības problēmu dēļ vairs nevar darīt tik daudz, cik agrāk. Taču katra draudzes vecākā veikums ir nozīmīgs. Tāpēc nevienam draudzes vecākajam nebūtu jāraugās uz citu vecāko un it kā tam jāsaka: ”Tu man neesi vajadzīgs.” Tieši pretēji, visiem vecākajiem būtu jārīkojas saskaņā ar Pāvila padomu, kas lasāms Romiešiem 12:10. (Nolasīt.)

5. Kā draudzes vecākie parāda cieņu cits pret citu, un kāpēc tas ir svarīgi?

⁵ Draudzes vecākie parāda savstarpēju cieņu, ja uzmanīgi uzklausa cits citu. Tas ir īpaši svarīgi, kad draudzes vecāko kolektīvs ir sanācis kopā, lai pārrunātu kādus nopietnus jautājumus. Kāpēc tā ir? Pievērsiet uzmanību tam, kas bija teikts 1988. gada 1. oktobra Sargtornī: ”Draudzes vecākie apzinās, ka Kristus ar svētā gara starpniecību var ietekmēt jebkura vecākā prātu, lai norādītu uz Bībeles principu, kas ir vajadzīgs, lai atrisinātu problēmu vai pieņemtu svarīgu lēmumu. (Ap. d. 15:6—15.) Nevienam no vecākajiem nav monopoltiesību uz svēto garu.”

6. Kā draudzes vecākie var vienoti sadarboties, un kā tas nāk par labu draudzei?

⁶ Vecākais, kas ciena citus vecākos, draudzes vecāko sapulcēs necenšas vienmēr runāt pirmais. Viņš nedominē pārrunās un neuzskata, ka viņam vienmēr ir taisnība. Viņš pazemīgi izsaka savu viedokli un uzmanīgi uzklausa, kas ir sakāms citiem. Un, kas ir vēl svarīgāk, viņš labprāt vērš uzmanību uz Bībeles principiem un seko ”uzticamā un gudrā kalpa” norādījumiem. (Mat. 24:45—47.) Kad draudzes vecāko apspriedes norit  mīlestības un cieņas pilnā gaisotnē, ar viņiem ir Dieva svētais gars, kas viņiem palīdz pieņemt lēmumus, kuri stiprina draudzi. (Jēk. 3:17, 18.)

7. Kā Jēzus raudzījās uz tiem, kas nebija precēti?

⁷ Mūsdienās draudzēs ir gan laulāti pāri, gan vecāki ar bērniem, gan arī brāļi un māsas, kas nav precējušies. Kā mums būtu jāraugās uz neprecētiem ticības biedriem? Padomāsim par to, ko mēs šajā ziņā varam mācīties no Jēzus. Kad viņš kalpoja uz zemes, viņš nedibināja ģimeni. Viņš palika neprecēts un galvenokārt savu laiku un uzmanību veltīja sava uzdevuma pildīšanai. Jēzus saviem sekotājiem neizvirzīja ne prasību precēties, ne arī prasību palikt neprecētiem. Tomēr viņš teica, ka daži kristieši izvēlēsies neprecēties. (Mat. 19:11, 12.) Jēzus cienīja tos, kuri bija neprecēti. Viņš neuzskatīja, ka šādi cilvēki ir zemāki par citiem vai ka viņiem dzīvē kaut kā trūkst.

8. Ko, saskaņā ar 1. Korintiešiem 7:7—9, Pāvils mudināja ticības biedrus pārdomāt?

⁸ Līdzīgi Jēzum, arī apustulis Pāvils veica savu kalpošanu, būdams neprecēts. Pāvils nekad nemācīja, ka kristiešiem būtu nepareizi precēties. Viņš apzinājās, ka tas ir personiskas dabas jautājums. Tomēr Pāvils mudināja ticības biedrus pārdomāt, vai viņi nevarētu kalpot Jehovam, būdami neprecēti. (Nolasīt 1. Korintiešiem 7:7—9.) Viņš pilnīgi noteikti neuzskatīja, ka neprecēti kristieši ir kaut kādā ziņā zemāki par tiem, kas ir precējušies. Piemēram, viņš izvēlējās Timoteju — gados jaunu, neprecētu brāli —, lai tas pildītu svarīgus uzdevumus kalpošanā. * (Filip. 2:19—22.) Ir skaidrs, ka būtu nepareizi par kāda brāļa piemērotību noteiktu pienākumu veikšanai spriest pēc tā, vai viņš ir vai nav precējies. (1. Kor. 7:32—35, 38.)

9. Ko var teikt par laulību un neprecēta cilvēka stāvokli?

⁹ Ne Jēzus, ne Pāvils nemācīja, ka kristiešiem būtu jāprecas vai arī jāpaliek neprecētiem. Kādu secinājumu mēs varam izdarīt? 2012. gada 1. oktobra Sargtornī bija labi paskaidrots: ”Gan laulību, gan neprecēta cilvēka stāvokli var saukt par dāvanu no Dieva. [..] Jehova neuzskata,  ka neprecēta cilvēka stāvoklis būtu iemesls kaunēties vai skumt.” Nav nekādu šaubu, ka mums ir jāciena neprecētie brāļi un māsas draudzē.

10. Kā mēs varam parādīt cieņu neprecētiem brāļiem un māsām?

¹⁰ Kā mēs varam parādīt cieņu neprecētiem brāļiem un māsām un ņemt vērā viņu jūtas un apstākļus? Mums būtu jāpatur prātā, ka daži no viņiem ir izlēmuši palikt neprecēti. Citi varbūt vēlētos apprecēties, taču nav atraduši īsto cilvēku. Vēl citiem, iespējams, dzīvesbiedrs ir miris. Lai arī kādu iemeslu dēļ cilvēks būtu viens, vai citiem draudzē būtu jājautā, kāpēc viņš nav precējies, vai jāpiedāvā palīdzība dzīvesbiedra meklēšanā? Protams, daži neprecēti kristieši varētu lūgt šādu palīdzību. Taču, ja palīdzība netika lūgta, kā neprecētais brālis vai māsa varētu justies, dzirdot tādus jautājumus vai piedāvājumus? (1. Tes. 4:11; 1. Tim. 5:13.) Pievērsīsim uzmanību tam, ko ir teikuši daži neprecēti Dieva kalpi.

11., 12. Kas neprecētiem ticības biedriem var sagādāt nepatīkamus brīžus?

¹¹ Kāds rajona pārraugs, kas lieliski tiek galā ar saviem pienākumiem, uzskata, ka ir daudz priekšrocību tam, ka viņš nav precēts. Tomēr viņš atzīmēja, ka nav pārāk patīkami, kad brāļi un māsas viņam jautā: ”Kāpēc tu neesi precējies?” Kāds brālis, kas kalpo Bētelē, sacīja: ”Reizēm brāļi un māsas izturas tā, it kā viņiem manis būtu žēl tāpēc, ka neesmu precējies. Šāda attieksme var radīt iespaidu, ka neprecēta cilvēka stāvoklis patiesībā ir nasta, nevis dāvana.”

¹² Kāda neprecēta māsa, kas arī kalpo Bētelē, pastāstīja: ”Daži sludinātāji domā, ka visi neprecētie cilvēki meklē dzīvesbiedru vai arī ka viņi katru saviesīgu pasākumu uzskata par iespēju atrast cilvēku, ar ko varētu apprecēties. Reiz, kad es saistībā ar darbu Bētelē biju devusies uz otru valsts malu, es savā galamērķī ierados vakarā, kad tur notika draudzes sapulce. Māsa, kas mani uzņēma, sacīja, ka viņas draudzē ir divi brāļi manā vecumā. Viņa teica, ka necenšas man atrast vīru. Taču, līdzko mēs bijām iegājušas valstības zālē, viņa steigšus mani pieveda pie šiem diviem brāļiem. Lieki piebilst, ka mēs visi trīs jutāmies diezgan neveikli.”

13. Kādu ticības biedru paraugs ir uzmundrinājis kādu neprecētu māsu?

¹³ Kāda cita neprecēta māsa, kas kalpo Bētelē, sacīja: ”Es pazīstu neprecētus brāļus un māsas, kas jau gadiem ilgi kalpo par pionieriem. Viņi ir līdzsvaroti cilvēki ar skaidriem mērķiem. Viņi pašaizliedzīgi palīdz citiem, ir apmierināti savā kalpošanā un ir liels atbalsts draudzei. Viņi nejūtas pārāki par citiem tāpēc, ka ir palikuši neprecēti, un arī nejūtas sliktāki par citiem tāpēc, ka viņiem nav dzīvesbiedra un bērnu.” Ir ļoti patīkami piederēt pie draudzes, kurā ikviens jūtas cienīts un augstu vērtēts. Tad nevienam nav jājūtas ne žēlotam, ne apskaustam, ne ignorētam, ne arī īpaši paaugstinātam. Ikviens var justies mīlēts un vajadzīgs.

14. Kā mēs varam parādīt, ka cienām mūsu neprecētos ticības biedrus?

¹⁴ Neprecētie brāļi un māsas būs pateicīgi, ja mēs par viņiem spriedīsim pēc viņu labajām īpašībām, nevis ģimenes stāvokļa. Mums viņi būtu nevis jāžēlo, bet gan augstu jāvērtē par viņu uzticību Jehovam. Tad neviens neprecēts kristietis nejutīsies tā, it kā mēs viņam  teiktu: ”Tu man neesi vajadzīgs.” (1. Kor. 12:21.) Mūsu neprecētie brāļi un māsas zinās, ka mēs viņus cienām un augstu vērtējam viņu vietu draudzē.

15. Kādas izmaiņas dzīvē ir veikuši daudzi sludinātāji, lai lielākā mērā kalpotu Jehovam?

¹⁵ Pēdējos gados daudzi sludinātāji ir izlēmuši apgūt kādu svešvalodu, lai varētu lielākā mērā kalpot Jehovam. Šī mērķa sasniegšanai viņiem kaut kas savā dzīvē bija jāmaina. Šie brāļi un māsas ir atstājuši dzimtās valodas draudzi, lai kalpotu draudzē, kurā runā citā valodā un kurā ir lielāka vajadzība pēc sludinātājiem. (Ap. d. 16:9.) Tas ir personisks lēmums, ko šie kristieši ir pieņēmuši, lai veicinātu valstības darbu. Kaut gan var būt nepieciešami vairāki gadi, lai iemācītos brīvi runāt citā valodā, viņi paveic daudz laba. Ar savām labajām īpašībām un pieredzi viņi dod ieguldījumu draudzes stiprināšanā. Mēs augstu vērtējam šos pašaizliedzīgos brāļus un māsas.

16. Kas draudzes vecākajiem būtu jāņem vērā, izvērtējot kāda brāļa piemērotību iecelšanai par draudzes vecāko vai kalpotāju?

¹⁶ Draudzes vecāko kolektīvam nebūtu jāvairās ieteikt kādu brāli iecelšanai par draudzes vecāko vai kalpotāju tikai tāpēc vien, ka viņš vēl brīvi nerunā valodā, kurā notiek draudzes sapulces. Vecākajiem būtu jāizvērtē brāļa piemērotība šiem pienākumiem, ņemot vērā to, cik labi viņš atbilst prasībām, kādas izvirzītas Bībelē, nevis to, cik labi viņš runā attiecīgajā valodā. (1. Tim. 3:1—10, 12, 13; Tit. 1:5—9.)

17. Ar kādiem jautājumiem saskaras daudzas ģimenes, kas ir pārcēlušās uz citu valsti?

¹⁷ Ne viena vien kristiešu ģimene ir pārcēlusies uz citu zemi, meklējot patvērumu vai darbu. Šādos gadījumos bērni, iespējams, iegūst izglītību attiecīgās zemes pamatvalodā. Arī vecākiem varbūt ir jāapgūst šī valoda, lai atrastu darbu. Kā šādai ģimenei būtu jārīkojas, ja vietā, kur viņi dzīvo, ir draudze, kurā sapulces notiek viņu dzimtajā valodā? Kuras draudzes sapulces viņiem būtu jāapmeklē? Vai tai būtu jābūt vietējās valodas draudzei vai draudzei, kurā tiek runāts viņu valodā?

18. Kā, saskaņā ar Galatiešiem 6:5, mēs varam parādīt cieņu pret ģimenes galvas lēmumu par to, kuras draudzes sapulces viņa ģimenei apmeklēt?

¹⁸ Ģimenes galvam ir jāizlemj, kuras draudzes sapulces viņa ģimene apmeklēs. Tā kā tas ir personisks jautājums, viņam ir jāizsver, kas nāks par labu viņu ģimenei. (Nolasīt Galatiešiem 6:5.) Citiem būtu jāciena ģimenes galvas lēmums. Lai kādu lēmumu viņš pieņemtu, mums tas nav jāapšauba un ir sirsnīgi jāpieņem šī ģimene un jāapliecina, ka  uzskatām to par vērtīgu draudzes daļu. (Rom. 15:7.)

19. Kas ģimeņu galvām ar lūgšanām jāpārdomā?

¹⁹ Ir ģimenes, kas pieder pie draudzes, kuras sapulces notiek vecāku dzimtajā valodā, taču viņu bērni varbūt tajā brīvi nerunā. Ja šāda ģimene dzīvo vietā, kur pārsvarā tiek runāts valsts pamatvalodā, bērniem var būt grūti saprast sapulcēs teikto un garīgā ziņā augt. Kāpēc tā? Tāpēc, ka mācības skolā notiek valsts valodā, nevis vecāku dzimtajā valodā. Šādos gadījumos ģimenes galvam ar lūgšanām jāpārdomā, kā palīdzēt bērniem tuvoties Jehovam un veidot ciešas attiecības ar tā kalpiem. Ģimenes galva var izlemt, ka ir jāpalīdz bērniem labāk apgūt vecāku dzimto valodu vai arī ka ģimenei ir jāpāriet uz draudzi, kuras sapulces notiek valodā, ko viņa bērni labi saprot. Lai arī kādu lēmumu viņš pieņemtu, draudzei, kurā šī ģimene izlems kalpot, ir jāgādā, lai šīs ģimenes locekļi justos cienīti un augstu vērtēti.

20. Kā mēs varam parādīt, ka cienām brāļus un māsas, kas mācās jaunu valodu?

²⁰ Mēs apskatījām vairākus iemeslus, kuru dēļ daudzās draudzēs ir brāļi un māsas, kas cenšas apgūt valodu, kādā notiek attiecīgās draudzes sapulces. Viņiem var nebūt viegli izteikt savas domas. Tomēr, ja mēs nekoncentrējamies uz viņu valodas prasmi, mēs saskatīsim viņu mīlestību pret Jehovu un vēlēšanos viņam kalpot. Redzot viņu brīnišķīgās īpašības, mēs cienīsim un augstu vērtēsim šos brāļus un māsas. Mēs nekādā gadījumā par viņiem nespriedīsim: ”Jūs mums neesat vajadzīgi,” — tikai tāpēc vien, ka viņi brīvi nerunā mūsu valodā.

21., 22. Kādu brīnišķīgu iespēju Jehova mums ir devis?

²¹ Mēs varam būt Jehovam pateicīgi, ka mums katram ir vieta viņa draudzē. Mēs visi — gan vīrieši, gan sievietes, gan precētie, gan neprecētie, gan gados jaunie, gan padzīvojušie, gan tie, kas brīvi runā savas draudzes valodā, gan tie, kas to tikai apgūst, — esam dārgi Jehovam un cits citam. (Rom. 12:4, 5; Kol. 3:10, 11.)

²² Arī turpmāk liksim lietā to, ko mēs esam mācījušies no Pāvila salīdzinājuma, kas apskatīts šajos rakstos. Tas mums ļaus vēl augstāk vērtēt savu un citu vietu Jehovas draudzē.