Nē, ne Bībele, ne vēstures fakti neliecina, ka kaut kas tāds būtu darīts.

Šī panta formulējums daudzos Bībeles tulkojumos ir vedinājis lasītājus uz domām, ka Pāvila laikā tika praktizēta kristīšana ūdenī mirušo labā. Piemēram, latviešu valodas Bībeles 1965. gada izdevumā minētajā pantā ir teikts: ”Ko tad tie darīs, kas liekas kristīties par mirušajiem?”

Taču pievērsiet uzmanību divu biblistu komentāriem. Runājot par ideju, ka kristīšana būtu veikta ”mirušu cilvēku labā”, teoloģijas doktors Gregorijs Lokvuds rakstīja, ka tas būtu ”kristīšanas veids, kuram, ciktāl to iespējams noskaidrot, nav analoga ne Bībelē, ne vēsturē”. Līdzīgi ir izteicies arī profesors Gordons Fī. Viņš atzīst: ”Šādai kristīšanai ne Bībelē, ne vēsturē nav precedenta. Nekur citur J[aunajā] D[erībā] par to nav ne vārda, un nav ziņu par šādu praksi nevienā citā [pirmā gadsimta draudzē], nedz arī kādā no tradicionālajām kristīgajām kopienām dažos turpmākajos gadsimtos.”

Bībelē sacīts, ka Jēzus sekotājiem tika dots uzdevums ”gatavot par mācekļiem visu tautu cilvēkus — kristīt tos.. un mācīt tiem pildīt visu”, ko Jēzus viņiem bija licis. (Mat. 28:19, 20.) Pirms cilvēks varēja kļūt par kristītu Jēzus mācekli, viņam bija jāapgūst zināšanas par Jehovu un viņa Dēlu, jāizveido ticība viņiem un jākļūst viņiem paklausīgam. Ja cilvēks jau bija miris, viņš, protams, nebija spējīgs to izdarīt, un arī neviens no dzīvajiem kristiešiem to nevarēja paveikt viņa vietā. (Pulc. 9:5, 10; Jāņa 4:1; 1. Kor. 1:14—16.)

Bet par ko Pāvils tādā gadījumā runāja?

Viņa laikā Korintas draudzē daži apgalvoja, ka mirušie netikšot celti augšā. (1. Kor. 15:12.) Pāvils atspēkoja šo uzskatu. Viņš pieminēja faktu, ka viņš ”ik dienas.. raugās nāvei acīs”. Bet, par spīti visām briesmām, Pāvils bija pārliecināts, ka pēc nāves tiks celts augšā kā varena garīga būtne — tāpat kā Jēzus. (1. Kor. 15:30—32, 42—44.)

Korintiešiem bija jāsaprot, ka būt svaidītiem kristiešiem — tas nozīmē diendienā izturēt pārbaudījumus un nomirt, lai pēc tam viņi tiktu piecelti no mirušajiem. Būdami ”kristīti Kristū Jēzu”, viņi bija arī ”kristīti viņa nāvē”. (Rom. 6:3.) Šī simboliskā kristīšana nozīmēja, ka viņi bija uzsākuši dzīves ceļu, kura iznākums ir nāve un augšāmcelšana dzīvei debesīs.

Vairāk nekā divus gadus pēc tam, kad Jēzus bija kristīts ūdenī, viņš diviem saviem apustuļiem teica: ”Ar kristību, ar kādu es tieku kristīts, jūs tiksiet kristīti.” (Marka 10:38, 39.) Tajā brīdī Jēzus netika kristīts ūdenī. Viņš runāja par kaut ko citu — par savu uzticīgo kalpošanu Dievam, kuras dēļ viņam būs jāmirst. Pāvils rakstīja, ka svaidītie kristieši cietīs līdz ar Jēzu, lai līdz ar viņu tiktu arī pagodināti. (Rom. 8:16, 17; 2. Kor. 4:17.) Tātad viņiem tāpat kā Jēzum bija jāmirst, lai viņi tiktu celti augšā dzīvei debesīs.

Ņemot to visu vērā, ir pareizi tulkot Pāvila vārdus šādi: ”Pretējā gadījumā — ko gan iegūst tie, kas tiek kristīti, lai kļūtu par mirušiem? Ja mirušie vispār netiks celti augšā, kāpēc gan kristīties, lai par tādiem kļūtu?”