Hārvijs bija vecākais no četriem brāļiem. Viņa ģimene, kas dzīvoja Rietumaustrālijā, Midlenddžankšenā, uzzināja patiesību pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, lielās ekonomiskās krīzes laikā. Hārvijs iemīlēja Jehovu un 14 gadu vecumā kristījās. Drīz vien viņš iemācījās neatteikties ne no viena uzdevuma, kas viņam tiek uzticēts draudzē. Reiz viņš atteicās sapulcē lasīt Sargtorni, jo domāja, ka nav tam piemērots. Bet brālis, kas runāja ar Hārviju, viņam paskaidroja: ”Ja kāds Jehovas organizācijā tevi lūdz kaut ko izdarīt, tas nozīmē, ka, pēc viņa domām, tu esi tam piemērots!” (2. Kor. 3:5.)

Savukārt es Bībeles patiesību iepazinu Anglijā kopā ar savu māti un vecāko māsu. Lai gan krietni vēlāk mans tēvs arī kļuva par Jehovas liecinieku, sākumā viņš bija negatīvi noskaņots. Tomēr nepilnu desmit gadu vecumā es kristījos, kaut arī tēvs bija pret. Mans mērķis bija kļūt par pionieri un vēlāk — par  misionāri, bet tēvs man neļāva uzsākt pionieres kalpošanu, kamēr nebūšu sasniegusi 21 gada vecumu. Es negribēju tik ilgi gaidīt. Tāpēc, kad man bija 16 gadi, ar tēva atļauju es pārcēlos uz Austrāliju pie vecākās māsas, kas tur jau dzīvoja. Visbeidzot, kad man bija apritējuši 18 gadi, es kļuvu par pionieri.

Austrālijā es iepazinos ar Hārviju. Mēs abi dedzīgi kalpojām Jehovam un abi gribējām būt misionāri. 1951. gadā mēs apprecējāmies. Kad bijām divus gadus nokalpojuši par pionieriem, Hārviju uzaicināja kļūt par rajona pārraugu. Mūsu rajonā ietilpa liela daļa Rietumaustrālijas, tāpēc mums bieži nācās mērot tālu ceļu pa nomaļu, tuksnešainu apvidu.

1954. gadā mūs uzaicināja mācīties Gileādas skolas 25. grupā. Mūsu sapnis kļūt par misionāriem bija tikpat kā ar roku aizsniedzams! Mēs ar kuģi ieradāmies Ņujorkā un intensīvā mācību kursā sākām padziļināti pētīt Bībeli. Viens no mācību priekšmetiem bija spāņu valoda, kas Hārvijam sagādāja grūtības, jo viņš nekādi nespēja pareizi izrunāt spāņu ”r”.

Mācības jau bija sākušās, kad pasniedzēji paziņoja, ka tie, kas vēlētos kalpot Japānā, var pieteikties japāņu valodas nodarbībām. Mēs nospriedām, ka labāk ļausim, lai Jehovas organizācija izlemj, kurp mūs sūtīt. Bet neilgi pēc tam viens no Gileādas pasniedzējiem, Alberts Šrēders, redzēdams, ka neesam pieteikušies, mūs mudināja: ”Padomājiet, varbūt jums tomēr to vajadzētu izdarīt.” Kad mēs joprojām vilcinājāmies, viņš sacīja: ”Mēs ar pārējiem pasniedzējiem esam jūs pieteikuši. Būs vien jācenšas ielauzīties japāņu valodā.” Hārvijam japāņu valoda padevās itin viegli.

Mēs ieradāmies Japānā 1955. gadā, kad visā valstī bija tikai 500 sludinātāju. Hārvijam bija 26 gadi, bet man — 24. Mūs norīkoja uz ostas pilsētu Kobi, kur mēs nokalpojām četrus gadus. Tad Hārviju atkal uzaicināja kalpot par rajona pārraugu, un mēs labprāt atgriezāmies šajā darbā un apmeklējām draudzes Nagojas apkārtnē. Šajā norīkojuma vietā mums patika viss — brāļi, vietējie ēdieni, daba. Bet drīz vien mums vēlreiz radās iespēja pierādīt, ka mēs nekad nesakām ”nē” Jehovam.

Trīs gadus vēlāk brāļi no Japānas filiāles mums jautāja, vai mēs būtu gatavi doties uz  Taivānu un sludināt cilvēkiem, kas pieder pie amu cilts. Taivānā bija parādījušies atkritēji, un tur bija vajadzīgs kāds brālis, kas tekoši runātu japāniski * un palīdzētu labot situāciju. Mums ļoti patika kalpot Japānā, tāpēc tas nebija viegls lēmums, taču Hārvijs bija iemācījies nekad neatteikties no uzdevuma, tāpēc mēs piekritām.

Taivānā mēs ieradāmies 1962. gada novembrī. Tobrīd valstī bija 2271 sludinātājs, un lielākā daļa no sludinātājiem bija ami. Bet vispirms mums bija jāapgūst ķīniešu valoda, un tas mums arī izdevās, kaut gan mums bija tikai mācību grāmata un skolotāja, kas nerunāja angliski.

Drīz pēc ierašanās Taivānā Hārviju iecēla par filiāles pārraugu. Filiāle bija neliela, tāpēc Hārvijs varēja tikt galā ar saviem pienākumiem filiālē un papildus tam kādas trīs nedēļas mēnesī pavadīt kalpošanā kopā ar amu brāļiem. Ik pa laikam viņš kalpoja arī par apgabala pārraugu un teica runas kongresos. Hārvijs būtu varējis teikt runas japāniski, un amu brāļi būtu viņu sapratuši, bet varas iestādes atļāva rīkot reliģiskas sapulces vienīgi ķīniešu valodā. Tāpēc Hārvijam, kas vēl tikai pūlējās apgūt šo valodu, nācās runāt ķīniski, un kāds brālis tulkoja viņa teikto amu valodā.

Tolaik Taivānā pastāvēja karastāvoklis, tāpēc, lai drīkstētu rīkot kongresu, brāļiem ikreiz bija jāsaņem atļauja. Saņemt atļaujas nebija viegli, un policija bieži novilcināja to izsniegšanu. Ja kongresa nedēļā atļauja vēl nebija saņemta, Hārvijs devās uz policijas iecirkni un sēdēja tur, līdz atļauju izsniedza. Tā kā policisti jutās neērti, ka ārzemnieks sēž un gaida, šī taktika bija iedarbīga.

Tajās nedēļās, kuras mēs pavadījām, sludinot ar brāļiem, mēs parasti nostaigājām daudzas stundas, kāpām kalnos un bridām pāri upēm. Atceros pirmo reizi, kad es kāpu kalnā. Ātri iekoduši brokastis, mēs pussešos no rīta ar autobusu aizbraucām uz attālu ciemu. Tad mēs šķērsojām platu upes gultni un devāmies augšup pa kalna nogāzi. Tā bija tik stāva, ka priekšā ejošā brāļa kājas man bija acu augstumā.

Torīt Hārvijs sludināja ar dažiem vietējiem brāļiem, bet es viena pati sludināju mazā ciematā, kura iedzīvotāji runāja japāniski. Ap vieniem dienā es jutu, ka man vairs nav spēka, jo es vairākas stundas neko nebiju ēdusi. Kad mēs ar Hārviju beidzot satikāmies, citi brāļi jau bija projām. Hārvijs pret dažiem žurnāliem bija iemainījis trīs jēlas olas. Viņš man parādīja, kā olai abos galos izurbināt caurumiņu un izsūkt olas saturu. Tas neizskatījās pārāk kārdinoši, tomēr es vienu olu pamēģināju. Palika vēl trešā — un, kā jūs domājat, kurš to dabūja? Tā biju es, jo Hārvijs nejutās pietiekami spēcīgs, lai stieptu mani lejā no kalna, ja es no izsalkuma paģībtu.

Reiz, kad bijām devušies uz kādu rajona kongresu, es nonācu pavisam negaidītā situācijā. Mēs bijām apmetušies kāda brāļa mājā blakus valstības zālei. Amiem mazgāšanās ir ļoti svarīga, tāpēc rajona pārrauga sieva bija parūpējusies, lai varam nomazgāties. Hārvijs bija aizņemts, tāpēc viņa teica, lai es eju pirmā. Viņa bija sagatavojusi aukstā ūdens spaini, karstā ūdens spaini un tukšu bļodu. Bet, man par lielu pārsteigumu, viņa tos bija nolikusi atklātā vietā pie mājas tieši pretī valstības zālei, kur brāļi gatavojās kongresam. Es palūdzu kaut kādu aizkaru, un viņa man atnesa caurspīdīgu polietilēna plēves gabalu. Sāku prātot, vai es ar visiem spaiņiem nevarētu pārcelties uz kādu tumšāku stūri aiz mājas, bet tur caur žogu kaklus snaikstīja zosis, tā vien tīkodamas kādam ieķert stilbos. Tad es nodomāju: ”Brāļi ir pārāk aizņemti, lai vispār pamanītu, ka te kāds mazgājas. Un, ja es nemazgāšos, viesmīlīgie saimnieki jutīsies aizvainoti. Būs vien jāmazgājas tepat!” Un es to izdarīju.

Hārvijs saprata, ka amu brāļiem bija grūti garīgi augt, jo daudzi no viņiem neprata lasīt un nebija arī literatūras amu valodā. Tā kā šai valodai nesen uz latīņu alfabēta pamata bija izveidota rakstība, likās lietderīgi mācīt brāļus lasīt viņu dzimtajā valodā. Tas bija milzu darbs, bet iznākums bija tāds, ka amu brāļi beidzot bija spējīgi patstāvīgi pētīt garīgus jautājumus. Pirmās publikācijas amu valodā tika izdotas sešdesmito gadu otrajā pusē, un 1968. gadā sāka nākt klajā Sargtornis amu valodā.

Taču varas iestādes neļāva brīvi izplatīt literatūru citās valodās, izņemot ķīniešu. Lai nerastos problēmas ar amu valodas Sargtorni, tika izmantotas dažādas metodes, piemēram, kādu laiku tika izdots Sargtorņa divvalodu izdevums, kurā teksts bija gan amu, gan ķīniešu valodā. Ja kādam radās jautājumi, izskatījās tā, it kā mēs vietējiem iedzīvotājiem mācītu ķīniešu valodu. Kopš tiem laikiem Jehovas organizācija ir izdevusi daudz literatūras amu valodā, lai palīdzētu šiem cilvēkiem iepazīt Bībeles patiesību. (Ap. d. 10:34, 35.)

Sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados daudzi amu brāļi nedzīvoja saskaņā ar Dieva normām. Viņi līdz galam nesaprata Bībeles principus, tāpēc daži dzīvoja netikumīgi, mēdza piedzerties, smēķēja un košļāja beteļriekstus. Hārvijs apmeklēja daudzas draudzes un centās palīdzēt brāļiem saprast, kā uz to visu raugās Jehova. Raksta sākumā minētais gadījums notika vienā no šādiem braucieniem.

Brāļi, kas bija pazemīgi, bija gatavi mainīties, bet diemžēl bija arī diezgan daudz tādu, kas to nevēlējās, un 20 gadu laikā sludinātāju skaits Taivānā no 2450 saruka līdz kādiem 900. Tas bija ļoti nepatīkami, tomēr mēs zinājām, ka Jehova nemūžam nesvētīs tādu organizāciju, kas ir netīra. (2. Kor. 7:1.) Galu galā Dievam nepieņemamā rīcība draudzēs tika izbeigta, un ar Jehovas svētību patlaban Taivānā ir vairāk nekā 11 000 sludinātāju.

Kopš astoņdesmito gadu sākuma amu draudzes garīgi kļuva arvien stiprākas, un Hārvijs varēja vairāk laika veltīt ķīniešiem. Viņš bija ļoti priecīgs, ka ar viņa palīdzību vairāki mūsu kristīgo māsu vīri kļuva par Jehovas kalpiem. Atceros, kā viņš stāstīja, cik saviļņots jutās, kad viens no šiem vīriešiem pirmo reizi mūžā lūdza Jehovu. Arī man ir prieks, ka daudziem godprātīgiem cilvēkiem esmu palīdzējusi tuvoties Jehovam. Taivānas filiālē man pat bija iespēja kalpot kopā ar kādas savas bijušās Bībeles skolnieces dēlu un meitu.

Tagad es esmu palikusi viena — pēc teju 59 laulības gadiem mans dārgais Hārvijs 2010. gada 1. janvārī nomira ar vēzi. Viņš bija pavadījis pilnas slodzes kalpošanā gandrīz sešus gadu desmitus. Man joprojām viņa ļoti pietrūkst, bet es esmu laimīga, ka varēju viņu atbalstīt, kalpojot divās tik interesantās valstīs. Mēs iemācījāmies runāt — un Hārvijs arī rakstīt — divās grūtās Āzijas tautu valodās.

Dažus gadus vēlāk Vadošā padome nolēma, ka gadu nastas dēļ man būtu labāk atgriezties Austrālijā. Pirmajā brīdī man nepavisam negribējās atstāt Taivānu, bet Hārvijs man bija iemācījis, ka nekad nevajag teikt ”nē” Jehovas organizācijai, un es negrasījos to darīt arī šoreiz. Laikam ritot, es pārliecinājos, cik saprātīgs bija šis lēmums.

Patlaban darbdienās es strādāju Austrālāzijas filiālē, bet nedēļas nogalēs sludinu kopā ar draudzi. Man ir prieks, ka varu likt lietā savas japāņu un ķīniešu valodas zināšanas, vadīdama ekskursijas pa Bēteli. Es ilgojos pēc laika, kad Jehova cels augšā mirušos, kā viņš ir apsolījis. Es zinu, ka viņš noteikti atcerēsies Hārviju, kas iemācījās nekad neteikt ”nē” Jehovam. (Jāņa 5:28, 29.)