1., 2. Kā, saskaņā ar Mateja 5:11, mums jāraugās uz pārbaudījumiem?

 JĒZUS saviem sekotājiem apsolīja, ka tie būs patiesi laimīgi, bet viņš tos arī brīdināja, ka tie pieredzēs pārbaudījumus. (Mat. 10:22, 23; Lūk. 6:20—23.) Mums sagādā prieku tas, ka esam Kristus mācekļi. Bet kā mēs jūtamies, domājot par iespēju, ka mūsu ticības dēļ pret mums varētu vērsties tuvinieki, ka mēs varētu pieredzēt vajāšanas no varas iestāžu puses vai ka darba vai skolas biedri varētu censties mūs piespiest rīkoties nepareizi? Ir skaidrs, ka tas var raisīt raizes un uztraukumu.

² Cilvēki parasti vajāšanas neuzskata par iemeslu priekam. Tomēr Bībelē ir pausts pilnīgi pretējs uzskats. Piemēram, Jēzus māceklis Jēkabs rakstīja, ka pārbaudījumos mums ir nevis jāļaujas bezcerībai, bet gan jāpriecājas. (Jēk. 1:2, 12.) Un Jēzus norādīja, ka mums ir pamats būt laimīgiem pat tad, ja tiekam vajāti. (Nolasīt Mateja 5:11.) Kā saglabāt prieku, par spīti grūtībām un pārbaudījumiem? Mēs daudz ko varam mācīties no padomiem, ko Jēkabs savā vēstulē deva agrīnajiem kristiešiem. Sākumā padomāsim par to, ar kādām grūtībām šie kristieši saskārās.

3. Kas notika neilgi pēc tam, kad Jēkabs bija kļuvis par Jēzus mācekli?

³ Neilgu laiku pēc tam, kad Jēzus pusbrālis Jēkabs bija kļuvis par mācekli, pret kristiešiem Jeruzālemē tika izvērstas vajāšanas. (Ap. d. 1:14; 5:17, 18.) Un, kad bija nogalināts māceklis Stefans, daudzi kristieši bēga no pilsētas un  ”izklīda pa Jūdejas un Samarijas apvidiem”, un nonāca līdz pat Kiprai un Antiohijai. (Ap. d. 7:58—8:1; 11:19.) Var tikai iztēloties, kādas grūtības viņiem nācās izturēt. Tomēr visur, kur viņi nonāca, viņi dedzīgi sludināja labo vēsti, un pa visu Romas impēriju veidojās jaunas draudzes. (1. Pēt. 1:1.) Taču šiem agrīnajiem kristiešiem priekšā bija vēl daudz nemierīgāki laiki.

4. Kādas vēl grūtības agrīnie kristieši pieredzēja?

⁴ Agrīnie kristieši pieredzēja visdažādākos pārbaudījumus. Piemēram, ap mūsu ēras 50. gadu Romas imperators Klaudijs bija pavēlējis visiem jūdiem pamest Romu. Tāpēc jūdi, kas bija kļuvuši par kristiešiem, bija spiesti atstāt savas mājas un pārcelties uz citurieni. (Ap. d. 18:1—3.) Ap 61. gadu apustulis Pāvils rakstīja, ka daudzi kristieši ir tikuši publiski pazemoti, ieslodzīti un aplaupīti. (Ebr. 10:32—34.) Un, tāpat kā citi cilvēki, kristieši nebija pasargāti no slimībām un trūkuma. (Rom. 15:26; Filip. 2:25—27.)

5. Kādi jautājumi tālāk ir apskatīti?

⁵ Savu vēstuli Jēkabs rakstīja pirms 62. gada, un viņš labi zināja, kādas grūtības ir pārcietuši viņa ticības biedri. Jehova iedvesmoja Jēkabu uzrakstīt šiem kristiešiem, lai dotu tiem praktiskus padomus, kas tiem palīdzētu saglabāt prieku pat pārbaudījumos. Pievērsīsim uzmanību Jēkaba vēstulei un meklēsim atbildes uz šiem jautājumiem: par kādu prieku Jēkabs rakstīja? Kas kristiešiem varētu laupīt šo prieku? Un kā gudrība, ticība un drosme mums var palīdzēt saglabāt prieku, lai arī kādus pārbaudījumus mēs pieredzētu?

6. Kāpēc, kā redzams no Lūkas 6:22, 23, kristieši var justies priecīgi arī tad, kad pieredz pārbaudījumus?

⁶ Dažkārt cilvēki domā, ka viņi var būt laimīgi vienīgi tad, ja viņiem ir laba veselība, daudz naudas un labas attiecības ģimenē. Taču prieks, par kuru rakstīja Jēkabs, ir Dieva gara auglis un nav atkarīgs no cilvēka apstākļiem. (Gal. 5:22.) Kristiešiem prieku un patiesu laimi dod apziņa, ka viņi priecē Jehovu un seko Jēzus priekšzīmei. (Nolasīt Lūkas 6:22, 23; Kol. 1:10, 11.) Mūsu prieku var salīdzināt ar liesmu, kas deg laternā un ir pasargāta no vēja un lietus. Prieks, kas deg mūsu sirdī, neapdziest, kad mūsu veselība pasliktinās vai mēs pieredzam materiālas grūtības. Un to neapslāpē izsmiekls un nelabvēlīga vai naidīga attieksme, ko varam pieredzēt no tuvinieku un citu cilvēku puses. Mūsu prieks nevis zūd, bet gan pieaug spēkā ar katru reizi, kad citi pūlas to apdzēst. Pārbaudījumi, ko pieredzam savas ticības dēļ, apstiprina, ka mēs esam patiesie Kristus sekotāji. (Mat. 10:22; 24:9; Jāņa 15:20.) Tāpēc Jēkabs varēja teikt: ”Mani brāļi, kad jūs sastopaties ar dažādiem pārbaudījumiem, priecājieties.” (Jēk. 1:2.)

7., 8. Kā pārbaudījumi nāk par labu mūsu ticībai?

⁷ Jēkabs minēja vēl kādu iemeslu, kāpēc kristieši ir gatavi izturēt pat smagus pārbaudījumus. Viņš teica: ”Pārbaudīta ticība rada izturību.” (Jēk. 1:3.) Pārbaudījumus var salīdzināt ar procesu, kādu izmanto, lai padarītu izturīgāku tērauda asmeni. Kad asmens tiek sakarsēts un strauji atdzesēts, tas kļūst stiprāks. Līdzīgi, kad mēs izturam pārbaudījumus, nostiprinās mūsu ticība. Tāpēc Jēkabs rakstīja: ”Izturība lai paveic savu darbu līdz galam, lai jūs būtu pilnīgi, bez jebkādas vainas.” (Jēk. 1:4.) Kad mēs redzam, kā mūsu ticība pārbaudījumos kļūst stiprāka, mēs varam tos izturēt ar prieku.

⁸ Savā vēstulē Jēkabs minēja arī dažas problēmas, kuru dēļ mēs varam zaudēt prieku. Kādas tās ir, un kā mēs tās varam pārvarēt?

9. Kāpēc mums ir vajadzīga gudrība?

⁹ Problēma: mēs nezinām, kā rīkoties. Kad mēs sastopamies ar pārbaudījumiem, mums ir jāpieņem gudri lēmumi, kas iepriecinātu Jehovu, nāktu par labu mūsu ticības biedriem un palīdzētu mums saglabāt uzticību Jehovam. (Jer. 10:23.) Mums ir vajadzīga gudrība, lai zinātu, kā rīkoties un ko teikt tiem, kas pret mums  izturas naidīgi. Ja mēs nezinām, ko darīt, mēs varam justies kā bezpalīdzīgi apstākļu upuri un varam viegli zaudēt prieku.

10. Kas, saskaņā ar Jēkaba 1:5, mums ir jādara, lai iegūtu gudrību?

¹⁰ Risinājums: lūgsim Jehovam gudrību. Lai mēs spētu izturēt pārbaudījumus ar prieku, mums pirmām kārtām ir jāvēršas pie Jehovas un jālūdz viņam gudrība, kas nepieciešama, lai pieņemtu pareizus lēmumus. (Nolasīt Jēkaba 1:5.) Kas mums būtu jādara, ja mums šķiet, ka atbilde uz mūsu lūgšanām kavējas? Jēkabs teica, lai mēs ”neatlaidīgi lūdzam” Dievu. Jehova nedusmojas, ja mēs atkal un atkal lūdzam viņam gudrību. Viņš mums to nepārmet. Mūsu debesu Tēvs mums ”dāsni dod” gudrību, ko mēs viņam lūdzam, lai izturētu pārbaudījumus. (Ps. 25:12, 13.) Viņš redz mūsu grūtības, jūt mums līdzi un ir gatavs mums palīdzēt. Nav šaubu, ka tas ir iemesls priekam. Bet kā Jehova mums dod gudrību?

11. Kas vēl ir vajadzīgs, lai iegūtu gudrību?

¹¹ Jehova mums dod gudrību ar savu Rakstu starpniecību. (Sāl. pam. 2:6.) Lai iegūtu šo gudrību, mums ir jāiedziļinās Dieva Rakstos un uz tiem balstītajā literatūrā. Taču mums ir jādara kaut kas vairāk nekā tikai jāuzkrāj zināšanas. Mums ir jāizmanto šīs zināšanas dzīvē, rīkojoties saskaņā ar to, ko Dievs mums māca. Jēkabs rakstīja: ”Esiet vārda darītāji un ne tikai klausītāji.” (Jēk. 1:22.) Kad mēs liekam lietā Bībeles padomus, mēs kļūstam miermīlīgāki, saprātīgāki un žēlsirdīgāki. (Jēk. 3:17.) Šīs īpašības mums palīdz izturēt jebkādus pārbaudījumus, nezaudējot prieku.

12. Kāpēc ir svarīgi, lai mums būtu labas Bībeles zināšanas?

¹² Bībele ir kā spogulis, kas mums palīdz pamanīt to, kas mums sevī ir jāmaina, un  saprast, kā mēs to varam darīt. (Jēk. 1:23—25.) Piemēram, iedziļinoties Bībelē, mēs varam atskārst, ka mums ir jākļūst savaldīgākiem. Ar Jehovas palīdzību mēs varam iemācīties parādīt pazemību un lēnprātību situācijās, kad citu cilvēku vai kādu problēmu dēļ mēs izjūtam aizkaitinājumu. Ja esam pazemīgi un lēnprātīgi, mēs varam labāk tikt galā ar grūtām situācijām. Mēs spējam domāt skaidrāk un pieņemt labākus lēmumus. (Jēk. 3:13.) Cik gan tas ir svarīgi, lai mums būtu labas Bībeles zināšanas!

13. Kāpēc mums ir jāpārdomā tas, kādu priekšzīmi ir rādījuši Bībelē minētie cilvēki?

¹³ Reizēm mēs saprotam, kā nebūtu jārīkojas, tikai pēc tam, kad jau esam kļūdījušies. Bet tas nav patīkams veids, kā mācīties. Daudz labāk ir augt gudrībā, mācoties no citu kļūdām, kā arī no citu pareizās rīcības. Tieši tāpēc Jēkabs mūs mudināja domāt par priekšzīmi, kādu ir rādījuši tādi Bībelē minēti cilvēki kā Ābrahāms, Rahāba, Ījabs un Elija. (Jēk. 2:21—26; 5:10, 11, 17, 18.) Šie uzticamie Jehovas kalpi spēja sekmīgi izturēt grūtības, kas viņiem varēja laupīt prieku. Viņu pieredzētais parāda, ka ar Jehovas palīdzību arī mēs to varam.

14., 15. Kāpēc mēs nedrīkstam ignorēt savas šaubas?

¹⁴ Problēma: šaubas. Laiku pa laikam var gadīties, ka mums ir grūti saprast kādu vietu Bībelē. Vai arī Jehova neatbild uz mūsu lūgšanām tā, kā esam cerējuši. Tas var radīt šaubas. Ja mēs tās ignorētu, tās varētu vājināt mūsu ticību un sabojāt mūsu attiecības ar Jehovu. (Jēk. 1:7, 8.) Un to ietekmē mēs pat varētu zaudēt savu cerību uz nākotni.

¹⁵ Apustulis Pāvils cerību uz nākotni salīdzināja ar enkuru. (Ebr. 6:19.) Enkurs vētras laikā notur kuģi uz vietas un neļauj tam uzskriet klintīm. Tomēr enkurs ir noderīgs vienīgi tad, ja ķēde, kas to savieno ar kuģi, nepārtrūkst. Gluži kā rūsa, kas padara neizturīgu enkura ķēdi, šaubas, kurām ļaujam augt, var vājināt mūsu ticību. Pārbaudījumos cilvēks, kam ir šaubas, var zaudēt ticību tam, ka Jehova īstenos savus solījumus. Ja mēs zaudētu ticību, mēs zaudētu cerību. Jēkabs rakstīja, ka cilvēks, kas šaubās, ”ir kā vēja dzenāts un šurpu turpu svaidīts jūras vilnis”. (Jēk. 1:6.) Visticamāk, šāds cilvēks neizjūt nekādu prieku.

16. Kas mums jādara, ja mums ir radušās kādas šaubas?

¹⁶ Risinājums: neignorēsim savas šaubas; stiprināsim savu ticību. Rīkosimies izlēmīgi. Pravieša Elijas laikā Jehovas tauta bija kļuvusi neizlēmīga. Elija saviem tautiešiem teica: ”Cik ilgi jūs svārstīsieties starp divām pusēm? Ja Jehova ir Dievs, tad sekojiet viņam, bet, ja Baals ir Dievs — sekojiet tam!” (1. Ķēn. 18:21.) Arī mēs nedrīkstam būt neizlēmīgi. Noskaidrosim jautājumus, kas mums rada šaubas, lai vairotu pārliecību, ka Jehova ir vienīgais patiesais Dievs, ka Bībele ir viņa Raksti un ka Jehovas liecinieki ir viņa tauta. (1. Tes. 5:21.) Tā mēs varam kliedēt savas šaubas un stiprināt ticību. Ja mums ir vajadzīga palīdzība, lai tiktu galā ar savām šaubām, mēs varam vērsties pie draudzes vecākajiem. Lai saglabātu prieku kalpošanā Jehovam, ir jārīkojas izlēmīgi!

17. Kas varētu notikt, ja mēs zaudētu drosmi?

¹⁷ Problēma: mums ir zudusi drosme. Bībelē teikts: ”Ja grūtā laikā nolaidīsi rokas, izsīks tavs spēks.” (Sāl. pam. 24:10.) Ebreju vārds, kas tulkots ”nolaist rokas”, var nozīmēt arī ”zaudēt drosmi”. Ja mēs zaudētu  drosmi, mēs viegli varētu zaudēt arī prieku.

18. Ko nozīmē izturēt?

¹⁸ Risinājums: meklēsim drosmi pie Jehovas. Lai izturētu pārbaudījumus, mums ir vajadzīga drosme. (Jēk. 5:11.) Jēkaba vēstulē minētais vārds, kas ir tulkots ”izturība”, ietver domu par kādu, kurš nelokāmi paliek uz vietas. Mēs varētu iztēloties kareivi, kas drosmīgi paliek savās pozīcijās un neatkāpjas ne soli, lai cik nikni uzbruktu pretinieki.

19. Ko mēs varam mācīties no apustuļa Pāvila?

¹⁹ Apustulis Pāvils ir brīnišķīgs paraugs, no kura mācīties drosmi un izturību. Reizēm viņš jutās vājš. Bet viņš spēja visu izturēt, jo paļāvās, ka Jehova viņam dos nepieciešamo spēku. (2. Kor. 12:8—10; Filip. 4:13.) Arī mums var būt šāds spēks un drosme, ja mēs pazemīgi atzīstam, ka mums ir vajadzīga Jehovas palīdzība. (Jēk. 4:10.)

20., 21. Par ko mēs varam būt pārliecināti?

²⁰ Mēs varam būt droši, ka pārbaudījumi nav Jehovas sods. Jēkabs rakstīja: ”Pārbaudījumā neviens lai nesaka: ”Dievs mani pārbauda,” — jo Dievu nevar pārbaudīt ar kaut ko ļaunu un arī pats viņš nevienu tā nepārbauda.” (Jēk. 1:13.) Ja mēs esam par to pārliecināti, mēs aizvien vairāk tuvosimies mūsu mīlošajam debesu Tēvam. (Jēk. 4:8.)

²¹ Jehova nemainās. (Jēk. 1:17.) Viņš atbalstīja pirmā gadsimta kristiešus, kad tie pieredzēja pārbaudījumus, un viņš atbalstīs arī ikvienu no mums. No sirds lūgsim Jehovam, lai viņš mums palīdz vairot gudrību, ticību un drosmi. Viņš noteikti atbildēs uz mūsu lūgšanām. Mēs varam nešaubīties, ka viņš mums palīdzēs saglabāt prieku arī pārbaudījumos.