1., 2. Raksturojiet situāciju, kādā Jēzus teica savus pēdējos vārdus!

 IR MŪSU ēras 33. gada 14. nīsāns. Jēzus ir nepatiesi apsūdzēts un notiesāts par noziegumu, kuru nav izdarījis. Viņš tiek zākāts, nežēlīgi spīdzināts un galu galā piesists pie moku staba. Naglas caururbj viņa rokas un kājas. Kad Jēzus karājas pie moku staba, katra ieelpa, ko viņš veic, katrs vārds, ko viņš saka, viņam sagādā ciešanas. Taču viņam ir jārunā — viņam vēl ir sakāms kaut kas ļoti svarīgs.

² Apskatīsim, ko Jēzus sacīja, mirdams pie moku staba, un pievērsīsim uzmanību vairākām mācībām, kas ir ietvertas viņa vārdos. Tas mums palīdzēs ”klausīt viņam”. (Mat. 17:5.)

3. Par ko Jēzus, visticamāk, lūdza ”Tēvs, piedod tiem”?

³ Ko Jēzus teica. Kad Jēzus bija pienaglots pie staba, viņš, vērsdamies pie Dieva, sacīja: ”Tēvs, piedod tiem.” Par ko viņš to lūdza? To palīdz saprast viņa tālākie vārdi: ”Tie nezina, ko dara.” (Lūk. 23:33, 34.) Jēzus, visticamāk, runāja par romiešu kareivjiem, kas viņa rokās un kājās bija iedzinuši naglas. Viņi nezināja, kas viņš patiesībā bija. Iespējams, Jēzus domāja arī par tiem, kuri bija atradušies pūlī, kas pieprasīja viņa sodīšanu ar nāvi, bet kuri vēlāk sāktu viņam ticēt. (Ap. d. 2:36—38.) Jēzus nepieļāva, ka citu netaisnīgās izturēšanās dēļ viņu pārņemtu rūgtums un aizvainojums. (1. Pēt. 2:23.) Tieši pretēji, viņš lūdza, lai Jehova piedod tiem, kas bija līdzvainīgi viņa nāvē.

4. Ko mēs varam mācīties no Jēzus gatavības piedot saviem pretiniekiem?

 ⁴ Ko mēs varam mācīties no Jēzus vārdiem. Līdzīgi Jēzum, mums ir jābūt gataviem piedot. (Kol. 3:13.) Daži, arī mūsu tuvinieki, var vērsties pret mums, jo nesaprot mūsu uzskatus un izvēlēto dzīves ceļu. Viņi varbūt stāsta par mums melus, pazemo mūs citu priekšā, iznīcina mūsu literatūru vai pat draud ar fizisku izrēķināšanos. Ja citi pret mums izturas slikti mūsu kristīgās pārliecības dēļ, mums būtu nevis jāļaujas aizvainojumam, bet gan jālūdz, lai Jehova viņiem atvērtu acis un viņi ar laiku pieņemtu patiesību. (Mat. 5:44, 45.) Reizēm mums var nebūt viegli piedot, īpaši tad, ja esam pieredzējuši ļoti sliktu izturēšanos. Bet, ja mēs pieļautu, ka mūs pārņem rūgtums un aizvainojums, mēs nodarītu pāri paši sev. Kāda māsa sacīja: ”Es sapratu, ka piedot citiem nenozīmē attaisnot pārkāpumus vai ļaut darīt sev pāri. Tas vienkārši nozīmē, ka es izvēlos nepaturēt sevī aizvainojumu.” (Ps. 37:8.) Ja mēs izlemjam piedot, mēs izvēlamies nepieļaut, ka pieredzēto pārestību dēļ mēs kļūtu rūgtuma pilni. (Efes. 4:31, 32.)

5. Ko Jēzus apsolīja noziedzniekam, kas bija piesists pie staba līdzās viņam, un kāpēc viņš izteica šo solījumu?

⁵ Ko Jēzus teica. Līdzās Jēzum pie moku stabiem bija piesisti divi noziedznieki. Sākumā viņi, tāpat kā daudzi citi, zākāja Jēzu. (Mat. 27:44.) Bet vēlāk viens no viņiem mainīja savu nostāju. Viņš saprata, ka Jēzus ”neko sliktu nav izdarījis”. (Lūk. 23:40, 41.) Vēl vairāk, viņš pauda pārliecību, ka Jēzus tiks piecelts no nāves un nākotnē valdīs kā ķēniņš. Viņš Jēzum sacīja: ”Atceries mani, kad būsi kļuvis par ķēniņu!” (Lūk. 23:42.) Šie vārdi liecināja par īstu ticību. Atbildot Jēzus viņam teica: ”Patiesi, šodien es tev saku: tu būsi ar mani [nevis valstībā, bet] paradīzē.” (Lūk. 23:43.) Pievērsiet uzmanību, ka Jēzus izteica ļoti personisku solījumu, izmantojot vārdus ”es”, ”tev”, ”tu”, ”ar mani”. Jēzus zināja, ka viņa Tēvs ir žēlsirdīgs, tāpēc viņš šim mirstošajam noziedzniekam sacīja vārdus, kas tam sniedza cerību. (Ps. 103:8.)

6. Ko mēs varam mācīties no tā, ko Jēzus sacīja noziedzniekam, kas bija piesists pie staba līdzās viņam?

⁶ Ko mēs varam mācīties no Jēzus vārdiem. Jēzus precīzi atspoguļoja sava Tēva personību. (Ebr. 1:3.) Jehova labprāt piedod mums un parāda mums žēlsirdību, ja mēs patiesi nožēlojam pagātnē izdarītos pārkāpumus un ticam, ka varam saņemt grēku piedošanu uz Jēzus Kristus izlieto asiņu pamata. (1. Jāņa 1:7.) Daži varbūt domā, ka Jehova viņiem nekad nepiedos pagātnē izdarītās kļūdas. Ja arī jūs reizēm jūtaties līdzīgi, tad padomājiet: īsi pirms savas nāves Jēzus parādīja žēlsirdību uz nāvi notiesātam noziedzniekam, kas tikai sāka apliecināt ticību. Cik gan lielāku žēlsirdību Jehova ir gatavs parādīt saviem uzticīgajiem kalpiem, kas no sirds cenšas klausīt viņa norādījumiem! (Ps. 51:1; 1. Jāņa 2:1, 2.)

7. Ko Jēzus sacīja Marijai un Jānim, kā redzams no Jāņa 19:26, 27, un kāpēc viņš to sacīja?

⁷ Ko Jēzus teica. (Nolasīt Jāņa 19:26, 27.) Jēzus raizējās par savu māti, kas, pēc visa spriežot, bija atraitne. Viņa brāļi un māsas, domājams, gādātu par viņas materiālajām vajadzībām. Bet kas rūpētos  par viņas garīgajām vajadzībām? Nekas neliecina, ka viņa brāļi jau būtu kļuvuši par mācekļiem. Taču Jānis bija uzticīgs apustulis un viens no Jēzus tuvākajiem draugiem. Jēzus tos, kas kopā ar viņu kalpoja Jehovam, uzskatīja par savu garīgo ģimeni. (Mat. 12:46—50.) Tāpēc, mīlestības un rūpju mudināts, Jēzus uzticēja Jānim gādāt par Mariju, zinot, ka tas gādās par viņas garīgajām vajadzībām. Savai mātei Jēzus teica: ”Redzi, tavs dēls!” Un Jānim viņš sacīja: ”Redzi, tava māte!” Kopš tās dienas Jānis kļuva Marijai kā dēls un rūpējās par viņu kā par savu miesīgo māti. Kādu gan mīlestību Jēzus parādīja šai sievietei, kas bija maigi rūpējusies par viņu, kad viņš piedzima, un tagad bija līdzās, kad viņš mira!

8. Ko mēs varam mācīties no tā, ko Jēzus sacīja Marijai un Jānim?

 ⁸ Ko mēs varam mācīties no Jēzus vārdiem. Mūsu attiecības ar kristīgajiem brāļiem un māsām var būt ciešākas par attiecībām ar ģimenes locekļiem. Mūsu tuvinieki var būt nelabvēlīgi noskaņoti pret to, ka mēs kalpojam Jehovam, vai pat var novērsties no mums, bet, kā solīja Jēzus, ja mēs turamies pie Jehovas un viņa organizācijas, mēs iegūstam ”simtkārtīgi” vairāk, nekā esam zaudējuši. Daudzi ticības biedri mums kļūst gluži kā mīloši dēli, meitas, mātes un tēvi. (Marka 10:29, 30.) Cik gan brīnišķīgi ir piederēt pie garīgas ģimenes, kuru vieno ticība un mīlestība — mīlestība pret Jehovu un mīlestība citam pret citu! (Kol. 3:14; 1. Pēt. 2:17.)

9. Ko mums atklāj Jēzus vārdi, kas lasāmi Mateja 27:46?

⁹ Ko Jēzus teica. Īsi pirms savas nāves Jēzus izsaucās: ”Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc tu mani esi atstājis?” (Mat. 27:46.) Bībelē nav paskaidrots, kāpēc Jēzus teica šos vārdus. Tomēr padomāsim, ko tie mums atklāj. Tos sacīdams, Jēzus piepildīja pravietojumu, kas lasāms Psalmā 22:1. b Šie vārdi arī skaidri parāda, ka tajā brīdī Jehova nebija ap viņu ”apjozis aizsargžogu”. (Īj. 1:10.) Jēzus saprata, ka Tēvs viņu ir pilnībā nodevis ienaidnieku rokās, lai viņš varētu tikt pārbaudīts līdz galējai robežai — tā, kā vēl nebija ticis pārbaudīts neviens cits. Turklāt šie vārdi liecina, ka viņš bija nevainīgs cilvēks, kurš nebija pelnījis nāvi.

10. Ko mēs varam mācīties no vārdiem, ar kuriem Jēzus vērsās pie sava Tēva?

¹⁰ Ko mēs varam mācīties no Jēzus vārdiem. Pirmkārt, mums nebūtu jāgaida, ka Jehova mūs sargās no grūtībām, kurās var tikt pārbaudīta mūsu ticība. Līdzīgi kā Jēzus tika pārbaudīts līdz galējai robežai, arī mums ir jābūt gataviem pierādīt savu uzticību, ja nepieciešams, līdz nāvei. (Mat. 16:24, 25.) Tomēr mēs varam nešaubīties, ka Dievs neļaus mūs pārbaudīt pāri mūsu spēkiem. (1. Kor. 10:13.) Otrkārt, mēs mācāmies, ka, līdzīgi Jēzum, mums var nākties ciest netaisnīgi. (1. Pēt. 2:19, 20.) Tie, kuri pret mums vēršas, tā rīkojas nevis tāpēc, ka mēs būtu izdarījuši kaut ko sliktu, bet tāpēc, ka mēs nepiederam pie šīs pasaules un liecinām par patiesību. (Jāņa 17:14; 1. Pēt. 4:15, 16.) Jēzus saprata, kāpēc Jehova pieļāva viņa ciešanas. Turpretī citi uzticīgi Jehovas kalpi reizēm, pieredzot grūtības, līdz galam nav sapratuši, kāpēc Jehova ir pieļāvis vienu vai otru situāciju. (Hab. 1:3.) Mūsu žēlsirdīgais un pacietīgais Dievs saprot, ka šādiem viņa kalpiem netrūkst ticības; viņiem ir vajadzīgs mierinājums, kas nāk no viņa. (2. Kor. 1:3, 4.)

11. Kāpēc Jēzus sacīja vārdus, kas lasāmi Jāņa 19:28?

¹¹ Ko Jēzus teica. (Nolasīt Jāņa 19:28.) Kāpēc Jēzus sacīja: ”Man slāpst!”? Viņš to darīja, ”lai piepildītos Raksti” — šajā gadījumā pravietojums no Psalma 22:15, kurā teikts: ”Izkaltis mans spēks kā māla lauska, mana mēle līp pie aukslējām.” Ir saprotams, ka pēc visām ciešanām, ko Jēzus bija pieredzējis, arī nepanesamajām sāpēm pie moku staba, viņš noteikti bija ļoti izslāpis. Un viņam bija nepieciešama palīdzība, lai remdētu slāpes.

12. Ko mēs varam mācīties no Jēzus vārdiem ”man slāpst”?

 ¹² Ko mēs varam mācīties no Jēzus vārdiem. Jēzus neuzskatīja, ka savu izjūtu paušana būtu vājuma pazīme. Un arī mums tā nebūtu jāuzskata. Var gadīties, ka lielu daļu savas dzīves mēs nelabprāt esam stāstījuši citiem par savām vajadzībām. Bet, ja mēs pieredzam situāciju, kurā mums ir nepieciešama palīdzība, mums nebūtu jāvilcinās tā lūgt. Piemēram, ja mēs esam gados vai arī mums ir slikta veselība, mums, iespējams, ir jālūdz kādam palīdzība, lai iepirktos vai apmeklētu ārstu. Ja jūtamies nomākti, mums varbūt ir jāvēršas pie kāda draudzes vecākā vai cita nobrieduša kristieša, lai tas mūs uzklausītu vai stiprinātu ar kādu ”laipnu vārdu”. (Sāl. pam. 12:25.) Paturēsim prātā, ka mūsu brāļi un māsas mūs mīl, un viņi vēlas mums ”grūtā brīdī” palīdzēt. (Sāl. pam. 17:17.) Taču viņi nespēj lasīt mūsu domas. Viņi var nezināt, ka mums ir vajadzīga palīdzība, ja vien mēs neuzņemamies iniciatīvu, lai viņiem to pateiktu.

13. Ko Jēzus panāca, saglabājot uzticību Jehovam līdz nāvei?

¹³ Ko Jēzus teica. Ap trijiem 14. nīsāna pēcpusdienā Jēzus skaļā balsī sacīja: ”Viss ir paveikts!” (Jāņa 19:30.) Jēzus, kura nāve bija pavisam tuvu, bija izdarījis visu, ko Jehova no viņa gaidīja. Saglabājot uzticību līdz pat nāvei, Jēzus panāca daudz ko būtisku. Pirmkārt, viņš pierādīja, ka Sātans ir melis. Jēzus parādīja, ka pilnīgs cilvēks spēj saglabāt pilnīgu uzticību Jehovam, lai arī ko Sātans darītu. Otrkārt, Jēzus atdeva savu dzīvību par izpirkumu. Upurēdams dzīvību, Jēzus pavēra iespēju nepilnīgiem cilvēkiem iegūt taisnīgu stāvokli Dieva priekšā un dāvāja tiem izredzes uz mūžīgu dzīvi. Treškārt, Jēzus apstiprināja, ka Jehova īsteno savu augstāko varu taisnīgi, kā arī attīrīja sava Tēva vārdu no negoda.

14. Kāda apņēmība mums ir vajadzīga? Paskaidrojiet.

¹⁴ Ko mēs varam mācīties no Jēzus vārdiem. Mums ir jābūt apņēmības pilniem saglabāt uzticību Jehovam katru savas dzīves dienu. Lūk, ko teica brālis Maksvels Frends, kas bija pasniedzējs Gileādas skolā. Kādā no starptautiskajiem kongresiem viņš uzstājās ar runu par uzticību, kurā sacīja: ”Neatlieciet uz rītdienu to, ko jūs varat pateikt vai izdarīt šodien. Vai gan jūs varat būt droši par to, kas būs rītdien? Dzīvojiet katru dienu tā, it kā tā būtu jūsu pēdējā iespēja pierādīt, ka jūs esat mūžīgās dzīves cienīgi.” Centīsimies katru dienu dzīvot tā, it kā tā būtu mūsu pēdējā iespēja apliecināt savu uzticību Jehovam! Tad, pat ja mums draudētu nāve, mēs varēsim sacīt: ”Jehova, es esmu darījis labāko, ko spēju, lai saglabātu tev uzticību, pierādītu, ka Sātans ir melis, svētītu tavu vārdu un atbalstītu tavas tiesības uz augstāko varu!”

15. Kādu paļāvību pauda Jēzus, kā redzams no Lūkas 23:46?

¹⁵ Ko Jēzus teica. (Nolasīt Lūkas 23:46.) Jēzus ar pilnīgu paļāvību sacīja: ”Tēvs, tavās rokās es nododu savu garu.” Jēzus zināja, ka viņa nākotne ir atkarīga no Jehovas, un viņš bija pārliecināts, ka viņa Tēvs viņu neaizmirsīs.

16. Ko var mācīties no tā, ko pieredzēja kāds piecpadsmitgadīgs kristietis?

¹⁶ Ko mēs varam mācīties no Jēzus vārdiem.  Būsim gatavi saglabāt uzticību Jehovam pat tad, kad mūsu dzīvība ir apdraudēta. Lai mēs to spētu, mums ir ”jāpaļaujas uz Jehovu no visas sirds”. (Sāl. pam. 3:5.) Padomāsim par to, kā rīkojās Džošua, kāds piecpadsmitgadīgs Jehovas liecinieks, kas cieta no nedziedināmas slimības. Viņš atteicās no medicīniskām procedūrām, kas bija pretrunā ar Dieva likumiem. Neilgi pirms nāves viņš savai mātei teica: ”Mammu, es esmu Jehovas rokās. [..] Es nešauboties varu tev teikt: es zinu, ka Jehova mani noteikti piecels no nāves. Viņš ir redzējis, kas ir manā sirdī, un es viņu ļoti mīlu.” c Ikvienam no mums būtu labi pārdomāt: ”Ja es pieredzētu ticības pārbaudījumu, kurā būtu apdraudēta mana dzīvība, vai es saglabātu uzticību Jehovam un paļautos, ka viņš mani neaizmirsīs?”

17., 18. Ko mēs esam apskatījuši? (Sk. arī ” Ko mēs varam mācīties no Jēzus pēdējiem vārdiem”.)

¹⁷ Cik gan daudz mēs varam mācīties no Jēzus pēdējiem vārdiem! Tie mums atgādina, ka mums ir jāpiedod citiem un jāpaļaujas, ka Jehova piedos mums. Mums ir liels gods piederēt pie brīnišķīgas brāļu un māsu saimes, kurā citi ir gatavi mums palīdzēt. Taču, kad mums ir nepieciešama palīdzība, mums tā ir jālūdz. Mēs zinām, ka Jehova mums palīdzēs izturēt jebkādus pārbaudījumus, ko mums varētu nākties pieredzēt. Un mēs saprotam, cik svarīgi ir katru dienu dzīvot tā, it kā tā būtu mūsu pēdējā iespēja apliecināt uzticību Jehovam, un paļauties, ka tad, ja mums nāktos nomirt, viņš mūs piecels no nāves.

¹⁸ Tiešām, mēs daudz gūstam, ja pārdomājam vārdus, ko Jēzus teica, mirdams pie moku staba! Izmantodami savā dzīvē to, ko esam mācījušies no šiem Jēzus vārdiem, mēs rīkosimies saskaņā ar Jehovas norādījumu: ”Klausiet viņam!” (Mat. 17:5.)