Šis gadījums, kad es biju izbijies ne pa jokam, bija sākums maniem Radītāja meklējumiem. Kas tajā tumšajā naktī notika tālāk? Pirms atbildu uz šo jautājumu, es vēlos pastāstīt par notikumiem manā bērnībā, kuri ietekmēja manu domāšanu un vēlāk pamudināja meklēt Dievu.

Es piedzimu 1937. gadā kalnrūpniecības pilsētiņā Ginēnā, kas atrodas Francijas ziemeļos. Mans tēvs strādāja ogļraktuvēs. No viņa es iemācījos, cik svarīgi ir čakli strādāt. Tēvam piemita izteikta taisnīguma izjūta, ko pārņēmu arī es. Taisnīguma izjūta mudināja tēvu iestāties par ogļračiem, kam bija jāstrādā briesmīgos apstākļos. Pūloties uzlabot viņu situāciju, tēvs darbojās arodbiedrībās un piedalījās streikos. Viņš arī nevarēja ciest garīdznieku liekulību. Daudzi no viņiem bija salīdzinoši turīgi, tomēr viņi prasīja pārtiku un naudu ogļračiem, kas ar grūtībām varēja nopelnīt iztiku. Manam tēvam tā riebās garīdznieku rīcība, ka viņš man par ticību neko nemācīja. Patiesībā mēs vispār nerunājām par Dievu.

 Tāpat kā tēvs, arī es sāku ienīst netaisnību. Piemēram, es uzskatīju, ka ir netaisnīgi izturēties ar aizspriedumiem pret iebraucējiem, kuri bija pārcēlušies uz dzīvi Francijā. Es spēlēju futbolu ar imigrantu bērniem, un man ar viņiem bija jautri. Turklāt man pašam māte bija nevis francūziete, bet poliete. Es ilgojos pēc tā, lai visu tautību cilvēki dzīvotu saticīgi un pret visiem būtu vienlīdzīga attieksme.

1957. gadā mani iesauca armijā, un tā es nokļuvu Alžīrijā. Toreiz, kad es naktī kalnos pārbijies izsaucos: ”Dievs! Ak, Dievs!”, no tumsas man pretī iznira nevis ienaidnieku kareivis, bet savvaļas ēzelis. Kāds gan tas bija atvieglojums! Taču tas notikums un karš vispār man lika nopietni domāt par dzīves jēgu. Kāpēc mēs eksistējam? Vai Dievam rūp, kas ar mums notiek? Vai pasaulē reiz iestāsies miers?

Kad es atvaļinājumā viesojos pie vecākiem, es satiku kādu Jehovas liecinieku. Viņš man iedeva katoļu baznīcas izdotu Bībeli, un pēc atgriešanās Alžīrijā es sāku to lasīt. Manu uzmanību īpaši piesaistīja vārdi, kas rakstīti Atklāsmes 21:3, 4: ”Dieva mājoklis ir pie cilvēkiem.. Viņš noslaucīs visas asaras no viņu acīm, un nāves vairs nebūs, arī bēdu, vaimanu un sāpju vairs nebūs.” * Šis solījums mani pārsteidza. ”Vai kaut kas tāds ir iespējams?” es prātoju. Tajā laikā es gandrīz neko nezināju ne par Dievu, ne par Bībeli.

1959. gadā, kad es biju demobilizējies, es satiku Jehovas liecinieku, vārdā Fransuā. Viņš man palīdzēja saprast Bībeli. Piemēram, viņš Bībelē parādīja, ka Dievam ir vārds — Jehova. (Ps. 83:18.) Viņš man paskaidroja, ka Jehova nodibinās uz zemes taisnību, pārvērtīs zemi par paradīzi un piepildīs solījumu, kas lasāms Atklāsmes 21:3, 4.

Tas, ko es uzzināju, man šķita loģiski un mani saviļņoja līdz sirds dziļumiem. Bet vienlaikus es kļuvu ļoti dusmīgs uz garīdzniekiem, jo viņi māca to, kas nesaskan ar Bībeli, un es gribēju viņus atmaskot. Es joprojām biju sava tēva uzskatu ietekmē, un man trūka pacietības — es gribēju kaut ko panākt tūlīt pat.

Fransuā un citi Jehovas liecinieki, ar kuriem es biju iepazinies tuvāk, man palīdzēja apvaldīt emocijas. Viņi man paskaidroja, ka mēs nevienu netiesājam — mūsu uzdevums ir dāvāt cilvēkiem cerību uz labu nākotni, ko nodrošinās Dieva valstība. Tas ir darbs, ko veica Jēzus un ko viņš uzticēja saviem sekotājiem. (Mat. 24:14; Lūk. 4:43.) Man bija arī jāmācās runāt ar cilvēkiem laipni un taktiski, lai kādi būtu viņu uzskati, jo Bībelē ir teikts: ”Kunga kalps nedrīkst strīdēties, bet viņam jābūt laipnam pret visiem.” (2. Tim. 2:24.)

Es veicu nepieciešamās izmaiņas un tajā pašā gadā rajona kongresā kristījos un kļuvu par Jehovas liecinieku. Šajā kongresā es iepazinos ar Anželu — gados jaunu kristieti, kura man ļoti iepatikās. Es sāku bieži  ciemoties viņas draudzē, un 1960. gadā mēs apprecējāmies. Viņa ir brīnišķīgs cilvēks un lieliska sieva, īsta Jehovas dāvana. (Sāl. pam. 19:14.)

Gadu gaitā es daudz ko esmu iemācījies no gudriem un pieredzējušiem brāļiem. Viena no būtiskākajām atziņām, ko esmu guvis, ir šāda: lai paveiktu kādu sarežģītu uzdevumu kalpošanā, jābūt pazemīgam un jāliek lietā gudrais padoms, kas atrodams Sālamana pamācībās 15:22: ”Ja ir daudz padomdevēju, plāni izdodas.”

Es ne vienu reizi vien pārliecinājos, cik patiesi ir šie Dieva iedvesmotie vārdi. 1964. gadā mani iecēla par rajona pārraugu, un es sāku apmeklēt draudzes, lai uzmundrinātu un garīgi stiprinātu brāļus un māsas. Taču man bija tikai 27 gadi, un man trūka pieredzes, tāpēc es pieļāvu kļūdas. Bet es centos no tām mācīties. Tomēr visvairāk es mācījos no prasmīgiem un pieredzējušiem padomdevējiem.

Man nāk prātā gadījums no tā laika. Es apmeklēju kādu Parīzes draudzi. Kad draudzē pavadītā nedēļa tuvojās beigām, kāds garīgi nobriedis brālis man pajautāja, vai drīkst ar mani pārmīt dažus vārdus zem četrām acīm. ”Protams!” es sacīju.

Viņš man jautāja: ”Saki, Luij, kad ārsts ierodas mājas vizītē, pie kā viņš nāk?”

”Pie slimnieka,” es atbildēju.

Brālis turpināja: ”Tieši tā. Bet tu lielāko daļu laika, kā es ievēroju, pavadīji ar tiem, kam garīgā ziņā klājas labi, piemēram, ar draudzes pārraugu. Taču mūsu draudzē ir daudz brāļu un māsu, kas ir nomākti, kautrīgi vai arī nesen kristījušies. Viņi priecātos, ja tu pavadītu laiku ar viņiem, piemēram, ierastos pie viņiem uz pusdienām.”

Šī iejūtīgā brāļa padoms bija vietā. Viņa mīlestība pret Jehovas avīm mani dziļi aizkustināja. Kaut arī man nebija patīkami atzīt, ka esmu pieļāvis kļūdu, es nekavējoties liku lietā viņa vērtīgo padomu. Es esmu bezgala pateicīgs Jehovam par šādiem brāļiem.

Divos starptautiskos kongresos, kas notika Parīzē 1969. un 1973. gadā, man bija jāpārrauga ēdināšanas nodaļa. Tika gaidīts,  ka 1973. gada kongresā ieradīsies apmēram 60 tūkstoši apmeklētāju, un nodaļai, par kuras pārraugu es biju iecelts, visas piecas kongresa dienas bija jārūpējas par apmeklētāju ēdināšanu. Maigi izsakoties, mani šis uzdevums biedēja. Taču kārtējo reizi viss sekmējās tāpēc, ka es izmantoju principu no Sālamana pamācībām 15:22 un vērsos pēc padoma pie garīgi nobriedušiem brāļiem, kam bija pieredze pārtikas nozarē. Starp viņiem bija gan miesnieki, gan dārzeņu audzētāji, gan pavāri, gan sagādnieki. Kopā mēs paveicām to, kas sākumā šķita kā nepārvarams kalns.

1973. gadā mūs ar sievu uzaicināja kalpot Francijas Bētelē. Mans pirmais uzdevums Bētelē bija ļoti sarežģīts. Man bija jāorganizē literatūras piegāde brāļiem Āfrikas valstī Kamerūnā, kur no 1970. gada mūsu darbība bija aizliegta (aizliegums ilga līdz 1993. gadam). Man atkal šķita, ka es netikšu galā. Brālis, kas pārraudzīja organizācijas darbību Francijā, iespējams, to nojauta. Lai mani iedrošinātu, viņš teica: ”Mūsu brāļiem un māsām Kamerūnā ir ārkārtīgi nepieciešams garīgais uzturs. Parūpēsimies par viņiem!” Un mums tas patiešām izdevās.

Lai tiktos ar Kamerūnas draudžu vecākajiem, es vairākas reizes devos uz valstīm, ar kurām robežojas šī Āfrikas zeme. Šie drosmīgie un pieredzējušie brāļi man palīdzēja visu organizēt tā, lai ticības biedri Kamerūnā regulāri saņemtu garīgo uzturu. Jehova svētīja mūsu pūles. Visus turpmākos 20 gadus, kamēr bija spēkā mūsu darbības aizliegums, Jehovas kalpi Kamerūnā saņēma ikvienu Sargtorņa un Valstības Kalpošanas numuru.

Jau pašā draudzēšanās sākumā es ievēroju, ka Anžela ir garīgi noskaņots cilvēks. Mūsu laulības dzīvē tas bija redzams vēl skaidrāk. Piemēram, mūsu kāzu dienas vakarā viņa palūdza, lai es mūsu kopīgajā lūgšanā Jehovam pieminu, ka mēs vēlamies viņam kalpot tik lielā mērā, cik vien iespējams. Jehova ir atbildējis uz šo lūgšanu.

 Anžela mani iemācīja vēl vairāk paļauties uz Jehovu. Minēšu kādu gadījumu. Kad mūs uzaicināja kalpot Bētelē, es nedaudz vilcinājos, jo man ļoti patika apmeklēt draudzes, pildot rajona pārrauga pienākumus. Taču Anžela man atgādināja, ka mēs sevi esam atdevuši Jehovam, tātad mums jābūt gataviem darīt jebko, ko viņa organizācija prasa. (Ebr. 13:17.) Man nebija, ko iebilst. Tā mēs sākām kalpot Bētelē. Manas sievas apdomība, saprātīgums un garīgais skatījums visa mūža garumā stiprināja mūsu laulību un palīdzēja mums pieņemt gudrus lēmumus.

Anžela joprojām man sniedz nenovērtējamu atbalstu. Piemēram, lai mēs varētu mācīties dažādos teokrātiskos kursos, no kuriem vairāki notiek tikai angļu valodā, Anžela un es centāmies pilnveidot savu angļu valodas prasmi. Šī iemesla dēļ mēs pievienojāmies angļu valodas draudzei, kaut arī tolaik mums jau bija pāri 70 gadiem. Daudzo pienākumu dēļ, kas man jāveic Francijas filiāles komitejā, man nebija viegli mācīties svešvalodu. Bet mēs ar Anželu viens otram palīdzējām. Tagad, kad mums ir pāri 80, mēs joprojām gatavojamies sapulcēm gan angļu, gan franču valodā. Tāpat mēs cenšamies, cik vien bieži iespējams, piedalīties draudzes sapulcēs un sludināt kopā ar brāļiem un māsām. Jehova ir svētījis mūsu pūles iemācīties angļu valodu.

Īpašu svētību mēs pieredzējām 2017. gadā. Mums ar Anželu bija gods apmeklēt kursus filiāļu komiteju locekļiem un viņu sievām, kuri notika Sargtorņa izglītības centrā Patersonā (ASV, Ņujorkas štats).

Jehova tiešām ir mūsu diženais Skolotājs. (Jes. 30:20.) Tāpēc viņa kalpi — gan jauni, gan tie, kas jau krietni gados, — gūst pašu labāko izglītību. (5. Moz. 4:5—8.) Es esmu pārliecinājies, ka gados jauni kristieši, kas uzklausa Jehovu un pieredzējušus brāļus un māsas, garīgā ziņā aug un kļūst par lieliskiem Jehovas kalpiem. ”Dod padomus gudrajam, un viņš kļūs vēl gudrāks,” teikts Sālamana pamācībās 9:9, ”māci taisno, un viņš kļūs arvien zinīgāks.” Cik gan patiesi ir šie vārdi!

Reizēm es atceros to tumšo, trauksmaino nakti Alžīrijas kalnos. Toreiz, pirms 60 gadiem, es pat iedomāties nevarēju, cik bagāta un piepildīta būs mana dzīve. Es tik daudz esmu mācījies no citiem! Jehova man un Anželai ir dāvājis brīnišķīgu dzīvi. Mēs esam apņēmības pilni nepārstāt mācīties no mūsu debesu Tēva, kā arī gudriem un pieredzējušiem brāļiem un māsām, kas viņu mīl.