1. Kāpēc Sātanu var salīdzināt ar mednieku?

 MEDNIEKIEM ir viens mērķis — notvert vai nogalināt medījumu. Mednieki izmanto dažādus rīkus, kā minēja pat viens no Ījaba viltus mierinātājiem. (Īj. 18:8—10.) Kā mednieks iemāna dzīvnieku slazdā? Viņš izpēta dzīvnieka gaitas un paradumus, noskaidro, kas tam patīk, un apsver, kāda veida slazdus tas varētu nepamanīt. Sātans līdzinās šādam medniekam. Viņš mūs vēro. Viņš izpēta mūsu gaitas, ievēro, kas mūs interesē, un pēc tam izliek lamatas, kuras, viņaprāt, mēs nepamanīsim un kurās mēs varētu iekrist. Taču Bībelē ir teikts, ka tad, ja kāds ir iekritis Sātana slazdā, viņš no tā var atbrīvoties. Bībelē ir arī paskaidrots, kā izvairīties no Sātana slazdiem un tajos vispār neiekrist.

2. Kādus slazdus Sātans izmanto īpaši sekmīgi?

² Ir divi slazdi, ko Sātans jau tūkstošiem gadu izmanto īpaši sekmīgi. Šie slazdi ir lepnība un alkatība. b Viņš mums uzglūn kā putnu ķērājs, kas grib putnu ievilināt slazdā vai noķert tīklā. (Ps. 91:3.) Bet mums nav jākļūst par viņa upuriem! Jehova mums ir atklājis, kādi ir Sātana paņēmieni. (2. Kor. 2:11.)

3. Kāpēc Jehova ir licis Bībelē iekļaut brīdinošus piemērus?

³ Lai mēs saprastu, cik bīstama ir lepnība un alkatība, Jehova mūs mudina mācīties no reāliem gadījumiem. Sātanam  ir izdevies ievilināt lepnības vai alkatības slazdā pat pieredzējušus Jehovas kalpus. Vai tas, ka Sātans reizēm ir guvis panākumus, nozīmē, ka mēs esam lemti neveiksmei? Noteikti nē. Bībelē var lasīt par dažādiem notikumiem, kas ir aprakstīti ”par brīdinājumu mums”. (1. Kor. 10:11.) Jehova zina, ka mēs no šādiem gadījumiem varam mācīties, lai izvairītos no Sātana slazdiem vai arī atbrīvotos no tiem, ja tajos esam iekrituši.

4. Kas var notikt ar iedomīgu un augstprātīgu cilvēku?

⁴ Sātans grib, lai mēs kļūtu iedomīgi un augstprātīgi. Viņš zina, ka tad mēs sāksim līdzināties viņam un zaudēsim iespēju dzīvot mūžīgi. (Sāl. pam. 16:18.) Tāpēc apustulis Pāvils rakstīja, ka ir svarīgi, lai neviens ”neuzpūstos un nesaņemtu tādu pašu spriedumu, kāds ir izteikts Velnam”. (1. Tim. 3:6, 7.) Tas var notikt ar jebkuru kristieti neatkarīgi no tā, vai viņš ir kristījies nesen vai arī kalpo Jehovam jau ilgus gadus.

5. Kā var izpausties cilvēka lepnība, kā izriet no Pulcētāja 7:16, 20?

⁵ Lepnība ir viena no savtīguma izpausmēm. Sātans vēlas, lai mēs kļūtu savtīgi un vairāk domātu par sevi, nevis par Jehovu — jo īpaši tad, kad pieredzam grūtības. Piemēram, varbūt kāds mūs ir nepatiesi apsūdzējis vai arī izturējies pret mums netaisnīgi. Sātans grib, lai mēs tādā gadījumā vainotu Jehovu vai viņa organizāciju. Viņš vēlas, lai mēs domātu, ka mums nekas cits neatliek kā risināt problēmu pēc sava prāta, nevis sekot Bībelē lasāmajiem Jehovas padomiem. (Nolasīt Pulcētāja 7:16, 20.)

6. Ko var mācīties no tā, ko pieredzēja kāda kristiete?

⁶ Kādu mūsu māsu, kas dzīvo Nīderlandē, aizvien vairāk kaitināja citu brāļu un māsu trūkumi. Viņai šķita, ka viņa vairs nevar izturēt. ”Es neko nespēju ar sevi iesākt un jutos vientuļa,” viņa atcerējās.  ”Es teicu vīram, ka mums jāpāriet uz citu draudzi.” Bet tad viņa mūsu internettelevīzijā noskatījās 2016. gada marta raidījumu. Tajā izskanēja vairāki ieteikumi, kā rīkoties, kad saskaramies ar citu kristiešu trūkumiem. Māsa stāstīja: ”Es sapratu, ka man godīgi jāizvērtē pašai sevi un pazemīgi jāatzīst, ka arī es kļūdos, nevis jāpūlas mainīt brāļus un māsas. Dzirdētais man palīdzēja saprast, ka vairāk ir jādomā par Jehovu un par jautājumiem, kas saistīti ar viņa varu, nevis par sevi.” Tātad pārbaudījumos mums ir jādomā par Jehovu. Lūgsim Jehovu, lai viņš mums palīdzētu raudzīties uz citiem tāpat, kā raugās viņš. Mūsu debesu Tēvs redz mūsu ticības biedru kļūdas, tomēr viņš tiem labprāt piedod. Viņš vēlas, lai mēs rīkotos tāpat. (1. Jāņa 4:20.)

7. Kas notika ar ķēniņu Usiju?

⁷ Pārdomāsim, kas notika ar Jūdas ķēniņu Usiju. Lepnības dēļ viņš neuzklausīja padomu un rīkojās pašpaļāvīgi. Viņš bija guvis lielus panākumus — sakāvis daudz ienaidnieku, īstenojis vērienīgu celtniecību un daudz ko paveicis lauksaimniecībā. Bībelē teikts, ka ”Dievs viņu svētīja”. (2. Laiku 26:3—7, 10.) ”Taču, kad Usija bija kļuvis varens, viņš sev pašam par postu kļuva augstprātīgs.” Jehova bija noteicis, ka templī dedzināt kvēpināmo drīkst tikai priesteri. Bet Usija uzdrošinājās pārkāpt šo likumu — viņš pats iegāja templī, lai dedzinātu kvēpināmo. Jehovam tas ļoti nepatika, un viņš sodīja augstprātīgo ķēniņu ar spitālību. Usija palika spitālīgs līdz pat savai nāvei. (2. Laiku 26:16—21.)

8. Kas, saskaņā ar 1. Korintiešiem 4:6, 7, mums jāpatur prātā?

⁸ Vai lepnība arī mūs, tāpat kā Usiju, var ievilināt slazdā? Lūk, kas notika ar kādu mūsu brāli, vārdā Hosē. Viņš bija sekmīgs uzņēmējs un cienījams draudzes vecākais. Viņš uzstājās ar runām kongresos, un viņam mēdza lūgt padomus rajona pārraugi. ”Es sāku paļauties uz savām spējām un pieredzi,” atzina Hosē. ”Es vairs nepaļāvos uz Jehovu. Man likās, ka esmu garīgi stiprs, tāpēc es neņēmu vērā Jehovas brīdinājumus un padomus.” Diemžēl Hosē izdarīja smagu grēku un tika izslēgts no draudzes. Pirms vairākiem gadiem viņu pieņēma atpakaļ draudzē. Pārdomājis pieredzēto,  Hosē teica: ”Jehova man ir iemācījis, ka ir būtiski nevis tas, cik svarīgi pienākumi tev ir uzticēti, bet tas, vai tu viņam paklausi.” Vienmēr paturēsim prātā, ka mūsu spējas un mums uzticētie pienākumi ir Jehovas dāvana. (Nolasīt 1. Korintiešiem 4:6, 7.) Ja mēs būsim lepni, mēs nebūsim noderīgi Jehovam.

9. Ko aiz alkatības izdarīja Sātans, un ko izdarīja Ieva?

⁹ Ja runājam par alkatību, droši vien nāk prātā Sātans. Tā kā viņš bija viens no Jehovas eņģeļiem, viņam noteikti bija uzticēti svarīgi pienākumi. Taču viņam ar to nepietika. Šis eņģelis iekāroja to, uz ko ir tiesības tikai Jehovam, — viņš vēlējās, lai viņu sāktu pielūgt. Sātans grib, lai mēs līdzinātos viņam, tāpēc viņš pūlas panākt, lai mēs kļūtu neapmierināti ar to, kas mums ir. Pirmo reizi šādu taktiku viņš izmēģināja, uzrunādams Ievu. Ievai un Ādamam bija papilnam uztura — Jehova viņiem bija ļāvis ēst augļus ”no visiem kokiem dārzā”, izņemot vienu koku. (1. Moz. 2:16.) Tomēr Sātanam izdevās piemānīt Ievu un pārliecināt, ka viņai ir jāēd arī aizliegtā koka augļi. Ievai vairs nebija diezgan ar to, ko Jehova bija dāvājis, viņa gribēja iegūt vēl vairāk. Mēs zinām, ar ko tas beidzās. Ieva izdarīja grēku un vēlāk nomira. (1. Moz. 3:6, 19.)

10. Kā ķēniņš Dāvids iekrita alkatības slazdā?

¹⁰ Pārdomāsim, kas notika ar ķēniņu Dāvidu. Jehova viņam bija dāvājis ļoti daudz ko, piemēram, bagātību, slavu un uzvaras pār ienaidniekiem. Dāvids dziļā pateicībā atzina, ka Dieva sagādāto dāvanu ir ”vairāk, nekā var izskaitīt”. (Ps. 40:5.) Bet kādā dzīves posmā Dāvids aizmirsa, cik dāsns pret viņu ir bijis Jehova. Dāvidu savā varā pārņēma alkatība, viņam vairs nebija diezgan. Lai gan Dāvidam jau bija vairākas sievas, viņš iekāroja cita vīrieša sievu. Tā bija Batseba, hetieša Ūrijas sieva. Dāvids rīkojās egoistiski — viņš pārgulēja ar Batsebu, un Batsebai iestājās grūtniecība. Pēc tam Dāvids rīkojās vēl ļaunāk. Viņš organizēja, lai Ūrija kādā kaujā tiktu nogalināts. (2. Sam. 11:2—15.) Ir grūti iztēloties, par ko Dāvids tad domāja. Vai viņam likās, ka Jehova neredz, ko viņš dara? Dāvids, kas tik ilgu laiku  bija uzticīgi kalpojis Jehovam, padevās alkatībai un par to dārgi samaksāja. Vēlāk Dāvids atzina, ka ir grēkojis, un nožēloja izdarīto. Viņš bija ļoti pateicīgs Jehovam, ka Jehova atkal ir labvēlīgs pret viņu. (2. Sam. 12:7—13.)

11. Kas mums jādara, lai nepadotos alkatībai, kā var lasīt Efesiešiem 5:3, 4?

¹¹ Ko var mācīties no tā, kas notika ar Dāvidu? Lai nepadotos alkatībai, mums vienmēr jābūt pateicīgiem Jehovam par visu, ko viņš dāvājis. (Nolasīt Efesiešiem 5:3, 4.) Mums jācenšas būt apmierinātiem ar to, kas mums ir. Kad mēs kādam sākam mācīt Bībeli, mēs bieži vien šo cilvēku mudinām pārdomāt, par ko viņš var pateikties Jehovam. Ja Bībeles skolnieks katru dienu pateicas Jehovam par kādu konkrētu svētību, tad nedēļas beigās viņš ir pateicies par septiņām lietām. (1. Tes. 5:18.) Vai mēs paši tā darām? Ja mēs allaž pārdomāsim, cik daudz Jehova ir darījis mūsu labā, mums būs vieglāk būt pateicīgiem. Savukārt pateicība mums palīdzēs būt apmierinātiem ar to, kas mums ir, un tādā gadījumā mēs nebūsim alkatīgi.

12. Ko, alkatības mudināts, izdarīja Jūda Iskariots?

¹² Ko alkatības dēļ izdarīja Jūda Iskariots? Viņš kļuva par Jēzus nodevēju. Bet sākumā viņš tāds nebija. (Lūk. 6:13, 16.) Jēzus viņu taču bija izraudzījies par vienu no saviem apustuļiem. Tā kā pie Jūdas atradās naudas lādīte, viņš acīmredzot bija prasmīgs un uzticams. Jēzus un apustuļi šos līdzekļus lietoja, lai segtu ar kalpošanu saistītos izdevumus. Bet kādā brīdī Jūda sāka zagt no šīs lādītes. To varētu salīdzināt ar pasaules mēroga darbam paredzēto ziedojumu zagšanu. Lai gan Jūda ne reizi vien bija dzirdējis Jēzus brīdinājumus par alkatību, viņš tos nebija ņēmis vērā. (Marka 7:22, 23; Lūk. 11:39; 12:15.)

13. Kad kļuva redzama Jūdas alkatība?

¹³ Jūdas alkatība kļuva redzama kādā situācijā neilgi pirms Jēzus nāves. Jēzus ar saviem mācekļiem, kuru vidū bija arī Marija un viņas māsa Marta, viesojās pie Sīmaņa, kurš bija slimojis ar spitālību. Kad visi atradās pie galda, Marija piecēlās, piegāja pie Jēzus un izlēja viņam uz galvas dārgu, smaržīgu eļļu. To redzot, Jūda un pārējie mācekļi sašuta. Pārējiem mācekļiem šķita, ka būtu bijis labāk eļļu pārdot un naudu izdalīt trūkumcietējiem. Taču Jūdam bija prātā kas cits. Bībelē teikts, ka Jūda ”bija zaglis”, un viņš gribēja naudu nozagt. Vēlāk Jūda aiz alkatības nodeva Jēzu par summu, kas bija līdzvērtīga verga cenai. (Jāņa 12:2—6; Mat. 26:6—16; Lūk. 22:3—6.)

14. Kā Lūkas 16:13 lasāmos Jēzus vārdus ņēma vērā kāds laulāts pāris?

¹⁴ Jēzus saviem sekotājiem atgādināja kādu būtisku patiesību: ”Jūs nevarat kalpot gan Dievam, gan mantai.” (Nolasīt Lūkas 16:13.) Šis princips ir spēkā joprojām. Kā Jēzus vārdus ņēma vērā kāds laulāts pāris, kas dzīvo Rumānijā? Gan vīram, gan sievai piedāvāja kādu laiku strādāt bagātā valstī. ”Mums bija liels kredīts, tāpēc pirmajā brīdī mēs nodomājām, ka šis darba piedāvājums ir īsta Jehovas svētība,” abi atcerējās. Taču bija kāda problēma: jaunais darbs traucētu kalpot Jehovam. Izlasījuši 2008. gada 15. augusta Sargtornī publicēto rakstu ”Kalposim Dievam uzticīgi, ar nedalītu sirdi”, viņi izlēma nepieņemt minēto darba piedāvājumu. Viņi teica: ”Mēs sapratām, ka mēs apdraudētu savas attiecības ar Jehovu, ja pārceltos uz citu valsti naudas dēļ. Ciestu  mūsu garīgums.” Kas notika tālāk? Vīrs turpat Rumānijā atrada darbu, kas viņiem ļāva apmierināt viņu vajadzības. Sieva teica: ”Jehovas roka patiešām nav par īsu.” Šī ģimene ir ļoti priecīga, ka izvēlējās arī turpmāk kalpot Jehovam, nevis mantai.

15. Kāpēc mēs varam būt pārliecināti, ka ir iespējams atbrīvoties no Sātana slazdiem?

¹⁵ Ko iesākt, ja mēs atklājam, ka esam padevušies lepnībai vai alkatībai? Nenolaidīsim rokas! Pāvils rakstīja, ka tie, kurus Sātans ”bija notvēris”, var atbrīvoties no viņa slazda. (2. Tim. 2:26.) Atcerēsimies, ka Dāvids ņēma vērā, ko viņam teica Nātāns, nožēloja izdarītos grēkus, uz kuriem viņu bija pamudinājusi alkatība, un atguva labas attiecības ar Jehovu. Nekad neaizmirsīsim, ka Jehova ir varenāks par Sātanu. Ja mēs pieņemsim Jehovas palīdzību, mēs spēsim atbrīvoties no jebkādiem Sātana izliktajiem slazdiem.

16. Kā var izvairīties no Sātana slazdiem?

¹⁶ Protams, labāk ir vispār neiekļūt Sātana slazdos. Tas ir iespējams tikai ar Jehovas atbalstu. Bet mēs nedrīkstam sākt domāt, ka garīgā ziņā esam tik stipri, ka nekad nekļūsim lepni vai alkatīgi. Pat tādi cilvēki, kas ir kalpojuši Jehovam ilgu laiku, ir pieļāvuši, ka viņos iesakņojas lepnība vai alkatība. Tāpēc ik dienu lūgsim, lai Jehova mums palīdz saskatīt, vai mūsu domāšanā un rīcībā nav parādījušies šo peļamo īpašību iedīgļi. (Ps. 139:23, 24.) Visiem spēkiem sargāsimies no lepnības un alkatības!

17. Kas drīz notiks ar mūsu pretinieku Sātanu?

¹⁷ Gluži kā mednieks, Sātans jau tūkstošiem gadu izliek lamatas Dieva kalpiem. Bet drīz viņš tiks padarīts nekaitīgs, un galu galā viņš tiks iznīcināts. (Atkl. 20:1—3, 10.) Mēs ilgojamies pieredzēt laiku, kad tas notiks. Bet tikmēr mums ļoti jāpūlas izvairīties no Sātana slazdiem. Nepadosimies ne lepnībai, ne alkatībai! Apņemsimies pretoties Sātanam — tad, kā teikts Bībelē, ”viņš bēgs” no mums. (Jēk. 4:7.)