1. Kāpēc mēs varam būt priecīgi un lepni?

MĒS ļoti priecājamies un lepojamies, ka esam Jehovas liecinieki. Ir milzīgs gods saukties Dieva vārdā. Mēs dzīvojam saskaņā ar savu nosaukumu — mēs sludinām un gatavojam mācekļus. Mēs izjūtam lielu prieku, kad sastopam cilvēkus, kam ir ”pareiza attieksme, lai iegūtu mūžīgu dzīvi,” un palīdzam tiem kļūt par Jehovas kalpiem. (Ap. d. 13:48.) Līdzīgi jutās Jēzus, kad viņa mācekļi, atgriezušies no sludināšanas, pastāstīja Jēzum, cik labi viņiem ir gājis. Kā teikts Bībelē, Jēzus ”kļuva līksms svētajā garā”. (Lūk. 10:1, 17, 21.)

2. Kā mēs varam apliecināt, ka nopietni izturamies pret kalpošanu Jehovam?

² Mēs nopietni izturamies pret mums uzticēto kalpošanu. Apustulis Pāvils mudināja Timoteju: ”Nopietni raugies uz to, kā tu dzīvo un kā māci,” — piebilzdams: ”Tā tu izglābsi gan sevi, gan tos, kas tevī klausās.” (1. Tim. 4:16.) Tātad ir runa par cilvēku dzīvību. Arī mēs ņemam vērā šo Pāvila padomu, jo esam Dieva valstības pavalstnieki. Mēs vēlamies dzīvot tā, lai ar savu rīcību vienmēr sagādātu godu Jehovam un lai būtu redzams, ka mēs ticam labajai vēstij, ko sludinām. (Filip. 1:27.) Mums ir svarīgi, kā mēs mācām, tāpēc pirms sludināšanas mēs cenšamies labi sagatavoties un lūdzam Jehovas atbalstu.

3. Ar kādu attieksmi mēs varam sastapties sludināšanā? Miniet piemēru.

³ Pat ja mēs sludināšanā darām visu, kas mūsu spēkos, ļoti iespējams, mūsu apkaimē reti kurš uzklausa vēsti par Dieva valstību. To pieredzēja mūsu brālis Georgs Lindals, kas no 1929. līdz 1947. gadam viens pats sludināja visā Islandē. Viņš izplatīja tūkstošiem publikāciju, taču neviens  cilvēks nepieņēma patiesību. Brālis Lindals rakstīja: ”Daži ir nostājušies pret patiesību, taču lielākā daļa cilvēku ir pilnīgi vienaldzīgi.” Arī tad, kad Islandē bija ieradušies misionāri, kas bija beiguši Gileādas skolu, pagāja vēl deviņi gadi, līdz daži islandieši kļuva par Jehovas lieciniekiem. *

4. Kā mēs varam justies, ja cilvēkus neinteresē Bībeles vēsts?

⁴ Ja cilvēkus neinteresē Bībeles vēsts, mēs esam apbēdināti. Mēs varbūt jūtamies tāpat kā Pāvils, kam sirdī bija ”lielas bēdas un nemitīgas sāpes”, jo lielākā daļa ebreju negribēja atzīt Jēzu par apsolīto Mesiju. (Rom. 9:1—3.) Iespējams, mēs kādam mācām Bībeli, no sirds cenzdamies būt labi skolotāji, un daudz lūdzam par savu Bībeles skolnieku, tomēr viņš uzzināto neliek lietā, tāpēc Bībeles nodarbības ir jāpārtrauc. Iespējams, neviens no mūsu Bībeles skolniekiem tā arī nav kristījies. Vai mums būtu jāuzskata, ka tā ir mūsu vaina, un jāsecina, ka Jehova nesvētī mūsu kalpošanu? Šajā rakstā ir apskatīts: 1) ko nozīmē būt sekmīgiem kalpošanā un 2) ko sludināšanā būtu reālistiski gaidīt.

5. Kāpēc tam, ko darām kalpošanā Jehovam, ne vienmēr ir tāds iznākums, kā esam cerējuši?

⁵ Par cilvēku, kas pilda Dieva gribu, Bībelē ir teikts: ”Viss, ko viņš dara, tam izdosies!” (Ps. 1:3.) Bet tas nenozīmē, ka visam, ko darām kalpošanā Jehovam, būs tāds iznākums, kā esam cerējuši. Cilvēka mūžs ir ”raižu pilns”, jo neviens cilvēks nav pilnīgs. (Īj. 14:1.) Turklāt reizēm mūsu pretiniekiem izdodas panākt, ka mēs nevaram turpināt kalpošanu ierastajā veidā. (1. Kor. 16:9; 1. Tes. 2:18.) Kā Jehova nosaka, vai mēs esam sekmīgi kalpošanā? Apskatīsim dažus Bībeles principus, kas palīdz to saprast.

6. Kā Jehova nosaka, vai mēs esam sekmīgi kalpošanā?

⁶ Jehova ievēro mūsu pūles un izturību. Jehova uzskata, ka mēs esam sekmīgi kalpošanā nevis tad, ja visi cilvēki uzklausa Bībeles vēsti, bet tad, ja mēs cītīgi pūlamies un kalpojam viņam aiz mīlestības. Pāvils atgādināja: ”Dievs nav netaisnīgs un neaizmirst jūsu darbu un mīlestību, ko esat parādījuši viņa vārdam ar to, ka esat kalpojuši un vēl joprojām kalpojat svētajiem.” (Ebr. 6:10.) Arī tad, ja neviens no mūsu Bībeles skolniekiem nav kristījies, Jehova ievēro mūsu pūles un mīlestību. Pāvils korintiešiem rakstīja: ”Jūsu pūles kalpošanā Kungam nav veltīgas,” — un mums ir pamats tā domāt arī par savu kalpošanu neatkarīgi no tā, vai cilvēki atsaucas vai ne. (1. Kor. 15:58.)

7. Ko apustulis Pāvils teica par savu kalpošanu, un ko tas palīdz saprast?

⁷ Apustulis Pāvils bija izcils misionārs,  un daudzās pilsētās viņš izveidoja kristiešu draudzes. Taču, kad daži kritizēja Pāvilu un apgalvoja, ka viņš nav labs sludinātājs, Pāvils nesāka stāstīt, cik daudziem viņš ir palīdzējis kļūt par kristiešiem. Lai atspēkotu šo augstprāšu apgalvojumus, Pāvils rakstīja: ”Es esmu darījis vairāk.” (2. Kor. 11:23.) Pāvils paturēja prātā, ka Jehovam ir svarīgas viņa pūles un izturība, un tas jāpatur prātā arī mums.

8. Ko mēs nedrīkstam aizmirst, domājot par kalpošanu Jehovam?

⁸ Mūsu kalpošana iepriecina Jehovu. Reiz Jēzus sūtīja 70 mācekļus sludināt vēsti par Dieva valstību. Kad mācekļi atgriezās, viņi bija ļoti priecīgi. Kas viņus bija iepriecinājis? Viņi stāstīja Jēzum: ”Pat dēmoni mums pakļaujas, kad tiem pavēlam tavā vārdā!” Bet Jēzus norādīja, ka viņiem jāpriecājas par kaut ko citu: ”Priecājieties nevis par to, ka jums pakļaujas gari, bet gan par to, ka jūsu vārdi ir ierakstīti debesīs.” (Lūk. 10:17—20.) Jēzus zināja, ka mācekļi sludinot ne vienmēr pieredzēs šādus gadījumus. Turklāt nav zināms, cik daudzi no tiem, kas uzklausīja Jēzus mācekļus, galu galā kļuva par Jēzus sekotājiem. Mācekļiem bija jāsaprot: prieku sagādā ne tikai acīmredzami sasniegumi sludināšanā, bet arī apziņa, ka Jehova augstu vērtē viņu čaklumu un pūles. Viņi nedrīkstēja aizmirst, ka pats svarīgākais ir tas, kā Jehova raugās uz viņu darbu.

9. Ko, saskaņā ar Galatiešiem 6:7—9, mēs iegūsim, ja kalpošanā nenolaidīsim rokas?

⁹ Ja mēs kalpošanā nenolaidīsim rokas, mēs iegūsim mūžīgu dzīvi. Ja mēs dedzīgi sējam labās vēsts sēklas un rūpējamies par iesēto, var teikt, ka mēs arī ”sējam garā”, jo ļaujam Dieva svētajam garam mūs ietekmēt. Jehova ir apsolījis, ka neatkarīgi no tā, vai kāds mūsu Bībeles skolnieks ir kristījies vai ne, mēs ”pļausim” mūžīgu dzīvi, ja vien nenolaidīsim rokas un nepagursim. (Nolasīt Galatiešiem 6:7—9.)

10. No kā ir atkarīgs, vai cilvēki atsaucas uz labo vēsti?

¹⁰ Klausītāju atsaucība galvenokārt ir atkarīga no tā, kas ir viņu sirdī. Šo domu Jēzus paskaidroja, stāstīdams līdzību par sējēju, kura sētā sēkla nokrita dažādās vietās. Raža izauga tikai vienā vietā. (Lūk. 8:5—8.) No Jēzus teiktā var saprast, ka ar dažāda veida zemi ir domāti cilvēki, kuri pret Dieva vēsti ir noskaņoti dažādi. (Lūk. 8:11—15.) Tāpat kā Jēzus minētais sējējs, arī mēs nevaram ietekmēt, kādi būs mūsu darba augļi. Galvenokārt tas ir atkarīgs no tā, kas ir cilvēku sirdī. Mūsu uzdevums ir ”sēt” Dieva vēsti, kad vien iespējams. Kā rakstīja apustulis Pāvils, ”katrs saņems algu pēc sava darba” — nevis pēc sava darba augļiem. (1. Kor. 3:8.)

11. Kāpēc var teikt, ka Noass bija sekmīgs ”taisnības sludinātājs”? (Sk. vāka attēlu.)

¹¹ Jau senatnē tie, kas liecināja par Jehovu, pieredzēja, ka cilvēki neatsaucas uz viņu sludināto vēsti. Piemēram, ”taisnības sludinātājs” Noass acīmredzot brīdināja savus laikabiedrus vairāku desmitu gadu garumā. (2. Pēt. 2:5.) Viņš droši vien cerēja, ka viņu uzklausīs, bet Jehova neteica, ka tā notiks. Kad Jehova lika Noasam būvēt šķirstu, viņš teica, ka Noasam būs ”jāiet šķirstā kopā ar saviem dēliem, savu sievu un savu dēlu sievām”. (1. Moz. 6:18.) Ņemot vērā šķirsta izmērus un ietilpību, Noass, visticamāk, secināja, ka diezin vai būs daudz tādu cilvēku, kas atsauksies uz viņa sludināto vēsti. (1. Moz. 6:15.)  Kā vēlāk izrādījās, neatsaucās neviens no Noasa laikabiedriem. (1. Moz. 7:7.) Vai Jehova uzskatīja, ka Noass nebija sludinājis pietiekami labi? Nē, viņš tā nedomāja. Jehovas acīs Noass bija sekmīgs sludinātājs, jo Noass paklausīgi darīja, ko Jehova bija licis. (1. Moz. 6:22.)

12. Kā Jeremija spēja saglabāt prieku, kaut arī cilvēki bija noskaņoti vienaldzīgi vai pat naidīgi?

¹² Arī pravietis Jeremija vairākus gadu desmitus sludināja cilvēkiem, kas bija noskaņoti vienaldzīgi vai pat naidīgi. Ļaudis ”nievāja un izņirdza” Jeremiju, un reiz viņš kļuva tik nomākts, ka gribēja Jehovas uzdotajam darbam atmest ar roku. (Jer. 20:8, 9.) Tomēr Jeremija nepadevās. Kas viņam palīdzēja tikt galā ar negatīvajām domām un atgūt prieku kalpošanā Jehovam? Viņš paturēja prātā divus svarīgus faktus. Pirmkārt, Dievs bija uzdevis Jeremijam pavēstīt, ka ”dāvās cerību un dos labu nākotni” savai tautai. (Jer. 29:11.) Otrkārt, Jehova bija izraudzījis Jeremiju par savu pārstāvi, lai tas runātu Jehovas vārdā. (Jer. 15:16.) Arī mūsu sludinātā vēsts cilvēkiem dod cerību, un mēs, būdami Jehovas liecinieki, runājam viņa vārdā. Ja mēs pirmām kārtām domājam par šiem diviem faktiem, mēs varam saglabāt prieku neatkarīgi no cilvēku atsaucības.

13. Ko var mācīties no līdzības, kas lasāma Marka 4:26—29?

¹³ Garīgā izaugsme ir pakāpeniska. To Jēzus skaidroja līdzībā par sējēju, kas guļ. (Nolasīt Marka 4:26—29.) Kad sēklas bija iesētas, tās uzdīga un auga pakāpeniski, un sējējs nevarēja pasteidzināt ražas ienākšanos. Arī mums, iespējams, kādu laiku ir jāgaida, pirms Bībeles skolnieks sāk dzīvot saskaņā ar uzzināto, jo garīgā izaugsme ir pakāpeniska. Zemkopis nevar likt labībai augt tik ātri, cik viņš gribētu, un kaut ko līdzīgu var teikt par mūsu Bībeles skolnieku garīgo izaugsmi — nav mūsu spēkos to pasteidzināt. Tāpēc nezaudēsim prieku un nenolaidīsim rokas, ja mūsu Bībeles skolnieka garīgā izaugsme ir lēnāka, nekā bijām cerējuši. Kā var redzēt, pacietība ir vajadzīga gan zemkopim, gan Bībeles skolotājam. (Jēk. 5:7, 8.)

14. Miniet piemēru, kas liecina, ka reizēm ir vajadzīgs ilgs laiks, lai cilvēki sāktu atsaukties uz labo vēsti!

¹⁴ Ir tādas teritorijas, kur gadiem ilgi neviens nenostājas Jehovas pusē. To pieredzēja divas pionieres — miesīgās māsas Gledisa un Rūbija Elenas, kas sludināja Kanādā. * 1959. gadā viņas tika nosūtītas uz kādu Kvebekas provinces pilsētu. Tur katoļu baznīcai bija liela ietekme un cilvēki baidījās, ko par viņiem teiks kaimiņi, tāpēc viņi negribēja klausīties labo vēsti. Gledisa atcerējās: ”Mēs divus gadus pēc kārtas astoņas stundas dienā gājām pie cilvēkiem, bet neviens nevēra vaļā durvis. Cilvēki tikai pienāca pie stiklotajām durvīm un nolaida žalūzijas. Taču mēs nepadevāmies.” Ar laiku cilvēku attieksme mainījās, un tagad šajā pilsētā ir trīs draudzes. (Jes. 60:22.)

15. Ko par mācekļu gatavošanu mēs varam uzzināt no 1. Korintiešiem 3:6, 7?

¹⁵ Mācekļu gatavošana ir kopīgs darbs. Jaunu mācekļu gatavošanā iesaistās visa draudze, un ikviens var dot savu ieguldījumu, lai Bībeles skolnieks nostātos Jehovas pusē un kristītos. (Nolasīt 1. Korintiešiem 3:6, 7.) Piemēram, kāds kristietis ieinteresētam cilvēkam iedod bukletu vai žurnālu. Taču viņam nav iespējams vēlreiz atnākt pie šī cilvēka tam ērtā laikā, tāpēc viņš palūdz, lai kāds cits sludinātājs  apmeklētu šo cilvēku. Šis sludinātājs sāk mācīt cilvēkam Bībeli. Viņš aicina uz Bībeles nodarbībām dažādus brāļus un māsas, un ikviens no tiem kaut kādā mērā veicina Bībeles skolnieka garīgo izaugsmi. Ikviens kristietis, ar ko iepazīstas Bībeles skolnieks, palīdz laistīt iesētās patiesības sēklas. Tādā veidā, Jēzus vārdiem runājot, ”sējējs” un ”pļāvējs” var kopā priecāties par garīgo pļauju. (Jāņa 4:35—38.)

16. Kāpēc mēs varam priecāties par savu ieguldījumu garīgajā pļaujā arī tad, ja mums ir pasliktinājusies veselība vai mūsu spēki ir gājuši mazumā?

¹⁶ Daļa kristiešu sludināšanā vairs nespēj paveikt tik daudz kā agrāk, jo ir pasliktinājusies viņu veselība vai arī ir gājuši mazumā viņu spēki. Bet arī viņi var priecāties par savu ieguldījumu garīgajā pļaujā. To palīdz saprast kāds gadījums ķēniņa Dāvida dzīvē, kad Dāvids un viņa vīri atguva sievas, bērnus un mantu, ko bija nolaupījuši amalekiešu sirotāji. Divi simti no Dāvida vīriem bija pārāk noguruši, lai dotos karot ar sirotājiem, tāpēc viņi palika sargāt pārējo karotāju mantas. Pēc uzvaras pār amalekiešiem Dāvids lika atgūto laupījumu sadalīt tā, lai vienādu daļu saņemtu gan tie, kas devās kaujā, gan tie, kas palika pie mantām. (1. Sam. 30:21—25.) No šī notikuma var izsecināt principu, ko var attiecināt uz mācekļu gatavošanu. Ikvienam, kurš sludināšanā dara visu, kas viņa spēkos, ir pamats līdz ar citiem ticības biedriem priecāties par katru cilvēku, kas ir sācis iet pa ceļu, kurš ved uz dzīvību.

17. Par ko mēs varam būt pateicīgi Jehovam?

¹⁷ Mēs esam ļoti pateicīgi Jehovam par to, ka viņš tik augstu vērtē mūsu kalpošanu. Viņš zina, ka ne no mūsu pūlēm vien ir atkarīgs, vai cilvēki uzklausīs labo vēsti. Jehova mūs mīl un ņem vērā mūsu uzcītību un to, kāpēc mēs viņam kalpojam, un viņš mūs atalgo. Viņš mūs arī māca, kā priecāties par savu ieguldījumu lielajā garīgajā pļaujā. (Jāņa 14:12.) Mēs varam būt pilnīgi pārliecināti, ka Jehova ir labvēlīgs pret mums, ja mēs nenolaižam rokas!