Es piedzimu 1948. gadā Nīderlandē. Nākamajā gadā mūsu ģimene emigrēja uz Brazīliju, uz Sanpaulu. Mani vecāki regulāri apmeklēja baznīcu, un mūsu mājās pēc vakariņām bija pieņemts lasīt Bībeli. 1959. gadā mēs atkal pārcēlāmies, bet šoreiz uz ASV, kur mēs apmetāmies Masačūsetsas štatā.

Tēvs smagi strādāja, lai apgādātu mūsu lielo ģimeni. Pavisam tajā bija astoņi cilvēki. Gadu gaitā viņš strādāja gan par ceļojošu tirdzniecības aģentu, gan par ceļu būves strādnieku, gan par tirdzniecības pārstāvi starptautiskā aviokompānijā. Kad tēvs sāka strādāt aviokompānijā, mēs visi priecājāmies, jo varējām daudz ceļot.

Vidusskolas gados es bieži prātoju: ”Par ko es kļūšu, kad būšu pieaudzis?” Daži mani draugi izlēma mācīties augstskolā, bet citi izvēlējās dienēt armijā. Taču man militārais dienests nebija pieņemams, jo man nepatika konflikti un es negribēju karot. Tā nu es nolēmu iestāties augstskolā, lai man nebūtu jāiet dienēt. Savā dziļākajā būtībā es gribēju palīdzēt citiem, jo man likās, ka tas manai dzīvei piešķirtu jēgu.

Mani interesēja antropoloģija, jo es vēlējos uzzināt par dzīvības izcelsmi. Mums mācīja evolūcijas teoriju, un studentiem tā bija jāpieņem kā fakts. Bet dažiem skaidrojumiem trūka loģikas, tiem bija akli jātic, un tas savukārt ir pretrunā ar zinātnisko metodi.

Nevienā priekšmetā mums nemācīja augstus morāles principus, taču mums mācīja, kā par katru cenu gūt panākumus. Uzdzīvojot ballītēs kopā ar draugiem un lietojot dažādas narkotikas, es jutos laimīgs, bet šīs izjūtas ātri vien pagaisa. Mani nelika mierā doma: ”Vai šāda ir dzīves jēga?”

Es pārcēlos uz Bostonu un iestājos kādā no turienes augstskolām. Lai samaksātu par mācībām, es pa vasaru strādāju, un viens no maniem darbabiedriem bija Jehovas liecinieks. Viņš man stāstīja par ”septiņiem laikiem”, par kuriem ir runa pravietojumā, kas lasāms Daniēla grāmatas 4. nodaļā, un paskaidroja, ka mēs dzīvojam beigu laikā. (Dan. 4:13—17.) Jau drīz vien es sapratu, ka tad, ja es turpināšu šīs sarunas un iedziļināšos garīgos jautājumos, man būs jāmaina savs dzīvesveids. Tāpēc es visādi centos izvairīties no satikšanās ar šo darbabiedru.

Universitātē es apmeklēju nodarbības, kurās gatavoja brīvprātīgos darbam Dienvidamerikā. Man likās, ka tad, ja es palīdzēšu citiem, mana dzīve kļūs jēgpilna. Tomēr pēc kāda laika es sapratu, ka pat tas manai dzīvei nepiešķirs jēgu. Dziļi vīlies, semestra beigās es pametu universitāti.

1970. gada maijā es pārcēlos uz Nīderlandi, uz Amsterdamu, lai strādātu tajā pašā aviokompānijā, kur strādāja mans tēvs. Šis darbs man ļāva daudz ceļot, un es pabiju Āfrikā, Austrumāzijā, Eiropā, Dienvidamerikā, kā arī daudz kur Ziemeļamerikā. Drīz vien es sapratu: lai kuru valsti es apmeklētu, tajās visās ir milzīgas problēmas, un izskatās, ka neviens tās nespēj atrisināt. Manī atkal pamodās vēlme darīt kaut ko vērtīgu, tāpēc es nolēmu atgriezties ASV un atsākt mācības tajā pašā Bostonas universitātē, kur biju mācījies iepriekš.

Tomēr nepagāja ilgs laiks, kopš biju atgriezies augstskolā, kad es atskārtu, ka joprojām neesmu atradis atbildes uz saviem jautājumiem par dzīves jēgu. Nesaprazdams, ko iesākt ar savu dzīvi, es lūdzu padomu antropoloģijas pasniedzējam. Man par pārsteigumu, viņš teica: ”Kāpēc tad tu vēl esi te? Kāda jēga turpināt mācības?” Viņam to nevajadzēja teikt divreiz. Es atstāju universitāti uz visiem laikiem.

Dzīve joprojām šķita bezmērķīga, tāpēc es nolēmu pieslieties tā dēvētajiem ”puķu bērniem”. Kopā ar dažiem draugiem mēs ceļojām ar autostopiem cauri Amerikai un aizbraucām līdz pat Meksikas pilsētai Akapulko. Mēs apmetāmies hipiju komūnās, kur ritēja šķietami bezrūpīga dzīve. Bet jau drīz man kļuva skaidrs, ka viņu dzīvesveids ir bezjēdzīgs un nesniedz īstu laimi. Es redzēju, ka hipiju starpā ir izplatīts negodīgums un neuzticība.

Man prātā bija atausis bērnības dienu sapnis. Es gribēju burāt pa jūrām un būt nevis  vienkāršs jūrnieks, bet kapteinis. Taču tas būtu iespējams tikai tad, ja man būtu pašam sava jahta. Manam draugam Tomam bija līdzīgas ilgas, tāpēc mēs nolēmām apceļot pasauli kopā. Es vēlējos atrast kādu tropisku paradīzes salu, kur es būtu brīvs no sabiedrībā noteiktajiem likumiem.

Mēs ar Tomu aizceļojām uz Arenjsu de Maru, kas atrodas netālu no Spānijas pilsētas Barselonas, un tur iegādājāmies deviņarpus metrus garu koka jahtu Llygra. Tad mēs jahtu sākām pārbūvēt, lai ar to varētu burāt jūrā. Tā kā mums nebija svarīgi, cik drīz mēs sasniegsim savu galamērķi, mēs tai izņēmām dzinēju, un tā mums atbrīvojās vieta papildu dzeramā ūdens krājumiem. Lai būtu iespējams manevrēt nelielās ostās, mēs jahtu aprīkojām ar diviem piecmetrīgiem airiem. Beidzot mēs devāmies ceļā uz Seišelu salām, kas atrodas Indijas okeānā. Mēs bijām iecerējuši burāt gar Āfrikas rietumu krastu un apkārt Labās Cerības ragam. Navigācijai mēs izmantojām sekstantu, tā ka mēs varējām turēt kursu, vadoties pēc zvaigznēm. Mēs izmantojām zvaigžņu kartes un astronomisko kalendāru. Es biju pārsteigts, cik precīzi mēs varējām noteikt mūsu atrašanās vietu.

Nebija ilgi jāgaida, līdz mēs secinājām, ka mūsu jahta nav piemērota jūras braucieniem. Tā bija veca, un tajā sūcās ūdens — stundas laikā apmēram divi spaiņi. Kā jau minēju, kad sacēlās vētra, es nobijos un pirmo reizi pēc daudziem gadiem lūdzu Dievu. Es apsolīju Dievam, ka tad, ja mēs paliksim dzīvi, es centīšos viņu iepazīt. Vētra norima, un es turēju savu solījumu.

Es sāku brīvajā laikā uz jahtas lasīt Bībeli. Iztēlojieties: es atrodos Vidusjūrā, man apkārt no ūdens šaujas ārā lidzivis, ap jahtu rotaļājas delfīni, un visapkārt paveras bezgalīga jūras tāle. Naktīs es ar saviļņojumu lūkojos uz Piena Ceļu un aizvien vairāk pārliecinājos, ka pastāv Dievs, kas nav vienaldzīgs pret cilvēkiem.

Pavadījuši dažas nedēļas jūrā, mēs ieairējāmies Spānijas pilsētas Alikantes ostā, kur mēs gribējām pārdot savu jahtu un nopirkt citu, labāku. Mūs nepārsteidza, ka nebija viegli atrast pircēju tādai vecai jahtai, kurai nebija dzinēja un turklāt bija sūce. Taču tieši tāpēc, ka bija jāgaida, man bija daudz laika lasīt Bībeli.

Jo vairāk es lasīju Bībeli, jo skaidrāk saredzēju, ka tajā ir daudz gudru padomu, kas palīdz veidot laimīgu dzīvi. Es biju pārsteigts, ka Bībelē ir doti skaidri norādījumi par morāli tīru dzīvi, un brīnījos, kāpēc daudzi cilvēki, kas uzskata sevi par kristiešiem, viņu vidū arī es, neņem tos vērā.

Es biju apņēmības pilns sakārtot savu dzīvi, tāpēc pārtraucu lietot narkotikas. Mani nepameta doma, ka ir jābūt tādiem cilvēkiem, kas dzīvo saskaņā ar Bībeles augstajām morāles normām, un es gribēju viņus atrast. Es otro reizi vērsos pie Dieva un lūdzu, lai viņš man palīdz uzmeklēt tādus cilvēkus.

Man šķita loģiski pārbaudīt ikvienu reliģiju, līdz būšu atradis patieso. Staigājot pa Alikantes  ielām, es redzēju neskaitāmas reliģiskas celtnes. Tā kā gandrīz visās bija elki, man uzreiz bija skaidrs, ka tur nav patiesības.

Kādā svētdienas pēcpusdienā, sēdēdams pakalnā ar skatu uz ostu, es lasīju Jēkaba 2:1—5, kur ietverts brīdinājums neizrādīt īpašu labvēlību bagātajiem. Atpakaļceļā uz jahtu es gāju garām kādai ēkai, kas izskatījās pēc reliģisku sanāksmju vietas, un uz tās bija uzraksts ”Jehovas liecinieku valstības zāle”.

Man ienāca prātā doma: ”Vajadzētu pārbaudīt šos ļaudis. Interesanti, kā viņi mani uzņems!” Tā nu es iegāju zālē basām kājām, ar bārdu noaudzis, ģērbies saplēstos džinsos. Apkalpotājs man ierādīja vietu blakus kādai padzīvojušai kundzei, kas man laipni palīdzēja uzmeklēt Bībeles pantus, kurus minēja orators. Pēc sapulces es jutos pārsteigts par to, ka daudzi man nāca klāt un sirsnīgi apsveicinājās. Kāds vīrietis mani uzaicināja pie sevis mājās, lai mēs varētu parunāties, bet, tā kā es vēl nebiju izlasījis visu Bībeli, es viņam sacīju: ”Es jums pateikšu, kad būšu tam gatavs.” Es sāku apmeklēt visas Jehovas liecinieku sapulces.

Pēc dažām nedēļām es aizgāju pie tā vīrieša, kas mani bija aicinājis ciemos, un viņš atbildēja uz maniem jautājumiem par Bībeli. Nedēļu vēlāk viņš man iedeva somu, kura bija pilna glītām drēbēm. Viņš man pastāstīja, ka šo drēbju īpašnieks ir cietumā, jo paklausa Bībeles pavēlei mīlēt citus un nemācīties karot. (Jes. 2:4; Jāņa 13:34, 35.) Beidzot es biju pārliecināts, ka esmu atradis, ko biju meklējis, proti, cilvēkus, kas paklausa Bībeles skaidrajiem norādījumiem par morāli tīru dzīvi. Tagad es vēlējos nevis atrast paradīzes salu, bet gan labāk saprast Bībeli. Es nolēmu atgriezties Nīderlandē.

Četrās dienās es ar autostopiem nonācu Nīderlandes pilsētā Groningenā. Sākumā man bija jāatrod darbs. Lai pieteiktos darbam kādā galdnieku darbnīcā, man bija jāaizpilda veidlapa, kur bija jānorāda mana reliģiskā piederība. Es ierakstīju, ka esmu Jehovas liecinieks. Kad darba devējs to izlasīja, viņa sejas izteiksme izmainījās. Viņš man teica: ”Es jums piezvanīšu,” — bet tā arī nepiezvanīja.

Tad es apvaicājos citā galdnieku darbnīcā, vai nav vajadzīgs kāds darbinieks. Saimnieks jautāja, vai man ir dokumenti par attiecīgu  izglītību un ieteikuma vēstules. Es paskaidroju, ka esmu remontējis koka jahtu. Man par pārsteigumu, viņš sacīja: ”Jūs varat sākt darbu šopēcpusdien, bet ar vienu noteikumu: es nevēlos, ka manā darbnīcā rastos jelkādas problēmas, jo esmu Jehovas liecinieks un dzīvoju pēc Bībeles principiem.” Es izbrīnā vēros uz viņu un attraucu: ”Es arī!” Tā kā man bija gari mati un bārda, viņš teica: ”Tad es jums mācīšu Bībeli.” Es ar lielāko prieku piekritu. Nu man bija skaidrs, kāpēc iepriekšējais darbnīcas īpašnieks man tā arī nepiezvanīja — Jehova bija atbildējis uz manām lūgšanām. (Ps. 37:4.) Apmēram gadu es strādāju šī brāļa darbnīcā un mācījos Bībeli, līdz 1974. gada janvārī kristījos.

Mēnesi pēc kristīšanās es kļuvu par pionieri, un šī kalpošana man sagādāja neizsakāmu gandarījumu. Nākamajā mēnesī es pārcēlos uz Amsterdamu, lai atbalstītu kādu nesen izveidotu spāņu valodas grupu. Man bija milzīgs prieks, ka es varu mācīt cilvēkiem Bībeli spāņu un portugāļu valodā. 1975. gada maijā mani uzaicināja kļūt par speciālo pionieri.

Reiz uz sapulci, kas notika spāņu valodā, atnāca kāda speciālā pioniere, vārdā Ineke, jo viņa gribēja iepazīstināt savu bolīviešu izcelsmes Bībeles skolnieci ar garīgajiem brāļiem un māsām, kas runā spāniski. Mēs ar Ineki nolēmām iepazīties tuvāk un sākām sarakstīties. Vēstules drīz vien atklāja, ka mums ir līdzīgi mērķi. 1976. gadā mēs apprecējāmies, un abi kopā kalpojām par speciālajiem pionieriem līdz 1982. gadam, kad mūs uzaicināja mācīties Gileādas skolas 73. grupā. Mēs bijām pārsteigti un bezgala priecīgi, ka pēc mācībām mūs norīkoja uz Austrumāfriku, un mēs piecus gadus kalpojām Kenijas pilsētā Mombasā. 1987. gadā mūs nosūtīja uz Tanzāniju, kur bija atcelts Jehovas liecinieku darbības aizliegums. Tur mēs sludinājām 26 gadus, bet pēc tam atgriezāmies Kenijā.

Tas, ka mēs varam palīdzēt pazemīgiem cilvēkiem uzzināt Bībeles patiesību, ir piešķīris mūsu dzīvei patiesu jēgu. Piemēram, mani ļoti iepriecināja mans pirmais Bībeles skolnieks Mombasā. Šo vīrieti es satiku, sludinot sabiedriskā vietā. Kad iedevu viņam divus žurnālus, viņš vaicāja: ”Kas man jādara pēc tam, kad būšu izlasījis?” Nākamajā nedēļā es sāku viņam mācīt Bībeli, izmantojot grāmatu Tu vari dzīvot mūžīgi paradīzē uz Zemes, kura tik tikko bija iznākusi svahili valodā. Pēc gada viņš kristījās un kļuva par pionieri. Kopš tā laika viņš un viņa sieva teju 100 cilvēkiem ir palīdzējuši nostāties Jehovas pusē un kristīties.

Kad es sapratu, kāda ir dzīves jēga, es jutos kā Bībelē minētais ceļojošais tirgotājs, kas bija atradis ļoti vērtīgu pērli un negribēja palaist garām iespēju to iegādāties. (Mat. 13:45, 46.) Es vēlējos veltīt savu dzīvi tam, lai palīdzētu citiem iegūt patiesu dzīves jēgu. Mēs ar manu mīļo sievu esam pārliecinājušies, ka Jehova saviem kalpiem dāvā īsti jēgpilnu dzīvi.