1. Kāds varētu būt viens no iemesliem, kāpēc Jēzus savus sekotājus sauca par avīm?

 JĒZUS savus sekotājus sauca par avīm, un sevi viņš sauca par ganu. (Jāņa 10:14.) Tas ir ļoti trāpīgs salīdzinājums. Aitas pazīst savu ganu un tam klausa. Par to pārliecinājās kāds tūrists. Viņš rakstīja: ”Mēs gribējām nofotografēt aitas, tāpēc centāmies panākt, lai tās pienāk tuvāk. Bet tās nenāca mums klāt, jo mūsu balsis tām bija svešas. Tad parādījās ganu zēns. Viņam atlika tikai īsi iesaukties, un aitas tūlīt pat skrēja pie viņa.”

2., 3. a) Kas Jēzus sekotājiem jādara, lai būtu redzams, ka viņi klausa Jēzus balsij? b) Par ko ir runa šajā un nākamajā rakstā?

² Šī tūrista pieredzētais atsauc prātā, ko Jēzus teica par ”savām avīm”, proti, par saviem mācekļiem. Viņš sacīja: ”Tās klausīs manai balsij.” (Jāņa 10:16.) Bet kā mēs varam dzirdēt, ko Jēzus saka? Viņš taču atrodas debesīs! Mēs ”dzirdam” Jēzu, iedziļinoties viņa mācībās, un klausām viņam, kad liekam lietā, ko viņš mums māca. (Mat. 7:24, 25.)

³ Šajā un nākamajā rakstā ir apskatīti vairāki Jēzus norādījumi. Jēzus saviem mācekļiem lika gan pārstāt kaut ko darīt, gan kaut ko darīt. Vispirms aplūkosim, ko mūsu ”labais gans” lika pārstāt darīt.

4. Par ko cilvēki mēdz bažīties, kā izriet no Lūkas 12:29?

⁴ Nolasīt Lūkas 12:29. Jēzus mudināja savus sekotājus beigt bažīties par dzīves materiālo pusi. Mēs zinām, ka Jēzus padomi vienmēr ir gudri un pareizi, un saprotam,  ka tie jāliek lietā. Taču reizēm tas nav tik viegli.

5. Kāpēc daudzi bažījas par savu pamatvajadzību apmierināšanu?

 ⁵ Bieži vien cilvēki bažījas par savu pamatvajadzību apmierināšanu — viņi raizējas, vai izdosies sagādāt uzturu, apģērbu un mājokli. Iespējams, viņu valstī ir slikta ekonomiskā situācija un viņiem ir grūti apgādāt ģimeni. Citas ģimenes ir palikušas bez iztikas līdzekļiem tāpēc, ka ģimenes apgādnieks ir miris. Covid-19 pandēmijas dēļ daudzi ir zaudējuši darbu un līdz ar to arī ienākumus. (Pulc. 9:11.) Kā mēs varam sekot Jēzus norādījumam beigt bažīties, ja pieredzam kādu no minētajām problēmām?

6. Pastāstiet, ko reiz Galilejas jūrā pieredzēja Pēteris!

⁶ Reiz, kad Pēteris kopā ar citiem apustuļiem vētras laikā atradās Galilejas jūrā, viņi ieraudzīja pa jūras virsu nākam Jēzu. Pēteris iesaucās: ”Kungs, ja tas esi tu, liec man nākt pie tevis pa ūdens virsu!” Jēzus teica: ”Nāc!”, un Pēteris ”izkāpa no laivas un pa ūdens virsu gāja pie Jēzus”. Bet kas notika tālāk? ”Redzēdams vētru, viņš nobijās un sāka grimt. ”Kungs, glāb mani!” viņš kliedza.” Jēzus tūlīt pat satvēra Pēteri un viņu izglāba. Ievērosim: Pēteris spēja iet pa bangojošu jūru tikmēr, kamēr viņš nenovērsa skatienu no Jēzus. Bet, kad viņš pievērsa uzmanību vētrai, viņš nobijās un sāka grimt. (Mat. 14:24—31.)

7. Ko mēs varam mācīties no tā, kas notika ar Pēteri Galilejas jūrā?

⁷ Ko mēs varam mācīties no šī gadījuma? Kad Pēteris izkāpa no laivas, viņam ne prātā nenāca, ka viņš sāks raizēties  par vētru un grimt. Viņš gribēja pa ūdens virsu aiziet līdz Jēzum. Taču viņš novērsa skatienu no Jēzus. Tāpat kā Pēterim bija vajadzīga ticība, lai viņš spētu iet pa jūras virsu, arī mums ir vajadzīga ticība, lai mēs spētu izturēt grūtības, kādas rodas mūsu dzīvē. Ja mēs pārstātu domāt par Jehovu un viņa solījumiem, mēs garīgā ziņā sāktu grimt. Lai kādas ”vētras” mums būtu jāpieredz, mēs nedrīkstam aizmirst, ka Jehova spēj mums palīdzēt.

8. Kas mums jāatceras, lai mūs nepārņemtu raizes par dzīves materiālo pusi?

⁸ Mēs nedrīkstam ļaut, ka mūs pilnībā pārņemtu raizes, — mums ir jāpaļaujas uz Jehovu. Mūsu mīlošais debesu Tēvs Jehova ir apsolījis, ka tad, ja mūsu dzīvē galvenais būs kalpošana viņam, viņš gādās, lai mūsu pamatvajadzības būtu apmierinātas. (Mat. 6:32, 33.) Viņš neskaitāmas reizes ir apliecinājis, ka pilda šo solījumu. (5. Moz. 8:4, 15, 16; Ps. 37:25.) Ja jau Jehova gādā pat par putniem un puķēm, tad noteikti viņš gādās arī par mums un mums nav nekāda pamata uztraukties par to, ko ēdīsim un vilksim mugurā. (Mat. 6:26—30; Filip. 4:6, 7.) Vecāki aiz mīlestības rūpējas par saviem bērniem, un arī mūsu debesu Tēvs aiz mīlestības rūpējas par saviem kalpiem. Mēs varam nešaubīties, ka Jehova gādās, lai mums būtu tas, kas tiešām vajadzīgs.

9. Ko mums palīdz saprast tas, ko pieredzēja kāda Jehovas liecinieku ģimene?

⁹ Kāds vīrs un sieva, kas abi ir pionieri, pārliecinājās, ka Jehova rūpējas par saviem kalpiem. Reiz viņi atveda uz sapulci dažas kristīgas māsas, kas dzīvo bēgļu izmitināšanas centrā, līdz kuram viņiem bija jābrauc vairāk nekā stunda. Vīrs stāstīja: ”Pēc sapulces mēs uzaicinājām šīs māsas pie sevis uz pusdienām, bet tad aptvērām, ka mums nav nekā, ko celt galdā.” Kas notika tālāk? Vīrs turpināja: ”Piebraukuši pie mājas, mēs ieraudzījām, ka pie mūsu durvīm ir nolikti divi lieli iepirkumu maisi ar pārtiku. Mums nebija ne jausmas, kas tos ir nolicis. Jehova bija parūpējies par mums.” Pēc kāda laika salūza šīs ģimenes automašīna, kas jau bija veca. Tā šai ģimenei bija nepieciešama sludināšanai, taču viņiem nebija naudas remontam. Vīrs aizveda automašīnu uz servisu, lai noskaidrotu, cik varētu izmaksāt remonts. Servisā ienāca kāds vīrietis un, ieraudzījis brāļa automašīnu, pajautāja: ”Kam tā pieder?” Brālis teica, ka tā ir viņa mašīna un ka tai ir nepieciešams remonts. Tad vīrietis sacīja: ”Tas nekas! Mana sieva ilgojas pēc tādas mašīnas un grib, lai mašīna būtu tieši šādā krāsā. Par cik jūs pārdotu savu mašīnu?” Brālis par savu veco mašīnu saņēma tādu summu, ka viņam pietika, lai nopirktu citu. Viņš stāstīja: ”Nav vārdos izsakāms, kā mēs jutāmies tās dienas beigās! Mēs sapratām, ka tā nebija nekāda sagadīšanās. Mums palīdzēja Jehova.”

10. Kā Psalms 37:5 mums palīdz pārlieku neraizēties par iztiku?

¹⁰ Ja mēs klausām mūsu ”labajam ganam” un pārmērīgi neraizējamies par iztiku, mēs varam būt pārliecināti, ka Jehova par mums gādās. (Nolasīt Psalmu 37:5; 1. Pēt. 5:7.) Atsauksim atmiņā situācijas, kas bija minētas  5. rindkopā. Varbūt mēs agrāk strādājām, bet tagad  esam palikuši bez darba. Varbūt kādai ģimenei līdz šim iztiku pelnīja tēvs, bet tagad viņš vairs nespēj apgādāt savu ģimeni. Mums jāpatur prātā: Jehova agrāk rūpējās par mums ar darba devēja starpniecību, un viņš rūpēsies par mums arī turpmāk, tikai kādā citā veidā. Tāpat ir ar minēto ģimeni — agrāk Jehova par to rūpējās ar ģimenes galvas starpniecību, un viņš par to rūpēsies arī turpmāk, tikai citādi. Viņš to noteikti darīs! Tālāk iedziļināsimies vēl kādā Jēzus norādījumā.

11. Kādu norādījumu, saskaņā ar Mateja 7:1, 2, deva Jēzus, un kāpēc reizēm to ir grūti pildīt?

¹¹ Nolasīt Mateja 7:1, 2. Jēzus zināja, ka viņa klausītāji ir nepilnīgi cilvēki, kas mēdz citus kritizēt. Tāpēc viņš teica: ”Netiesājiet.” Mēs varbūt no sirds cenšamies nebūt kritiski noskaņoti pret ticības biedriem, bet tas ne vienmēr izdodas. Kas mums tādā gadījumā būtu jādara? Mums jāklausa Jēzum un visiem spēkiem jāpūlas mainīt savu attieksmi pret garīgajiem brāļiem un māsām.

12., 13. Kā pārdomas par Jehovas attieksmi pret Dāvidu mums palīdz nekritizēt citus?

¹² Pārdomāsim, kā rīkojas Jehova. Viņš pievērš uzmanību labajam cilvēkos. Par to mēs varam pārliecināties, lasot, kā viņš izturējās pret ķēniņu Dāvidu, kurš savā dzīvē pieļāva smagas kļūdas. Piemēram, Dāvids pārkāpa laulību, stādamies attiecībās ar Batsebu, un panāca, ka viņas vīrs tika nogalināts. (2. Sam. 11:2—4, 14, 15, 24.) Ar šādu rīcību Dāvids sagādāja ciešanas ne vien sev, bet visai savai ģimenei, arī citām sievām. (2. Sam. 12:10, 11.) Kādā citā reizē Dāvids nepaļāvās uz Jehovu un pret Jehovas gribu pavēlēja saskaitīt izraēliešus, kas ir spējīgi karot. Iespējams, viņu uz to mudināja lepnība un viņš domāja, ka drošība ir atkarīga no karaspēka lieluma. Kādas bija sekas? Izraēlā sāka plosīties sērga, un nomira 70 000 cilvēku. (2. Sam. 24:1—4, 10—15.)

¹³ Kāds būtu jūsu viedoklis par Dāvidu, ja jūs dzīvotu tajā laikā? Vai jūs uzskatītu, ka viņš nav pelnījis Jehovas žēlastību? Jehova tā nedomāja. Viņš pievērsa uzmanību tam, ka Dāvids visu mūžu ir bijis uzticīgs viņam un ka Dāvids no sirds nožēloja savus pārkāpumus. Tāpēc Jehova piedeva Dāvida grēkus. Jehova zināja, ka Dāvids viņu ļoti mīl un vēlas rīkoties pareizi. Vai mēs neesam pateicīgi Jehovam, ka viņš pievērš uzmanību tam, kas mūsos ir labs? (1. Ķēn. 9:4; 1. Laiku 29:10, 17.)

14. Kā mums jāraugās uz ticības biedriem?

¹⁴ Ja pat Jehova ņem vērā, ka viņa kalpi ir nepilnīgi cilvēki, mums no ticības biedriem nebūtu jāgaida pilnība. Mums jācenšas saskatīt viņos labo. Ir viegli pievērst uzmanību citu trūkumiem un viņus nosodīt. Taču garīgi nobriedušam kristietim citu trūkumi nav šķērslis veiksmīgai sadarbībai ar viņiem. Neapstrādāts dimants parasti nav visai skaists, bet vērīgs cilvēks apzinās tā vērtību un prot saskatīt, par kādu dārgakmeni tas taps pēc slīpēšanas un pulēšanas. Mums jārīkojas līdzīgi Jehovam un Jēzum un jāpievērš uzmanība nevis cilvēku trūkumiem, bet gan viņu labajām īpašībām.

15. Kāpēc mums jācenšas iejusties citu situācijā?

¹⁵ Kas vēl mums var palīdzēt nebūt  kritiski noskaņotiem pret citiem kristiešiem? Mums jācenšas iejusties viņu situācijā. Atcerēsimies gadījumu, kad Jēzus templī redzēja, kā trūcīga atraitne iemet ziedojumu traukā divas sīkas monētas. Viņš nevaicāja: ”Kāpēc viņa neziedoja vairāk?” Jēzus ņēma vērā atraitnes apstākļus un viņas rīcības motīvus un uzslavēja viņu par to, ka viņa ir darījusi visu, kas ir bijis viņas spēkos. (Lūk. 21:1—4.)

16. Ko mēs varam secināt no tā, ko pieredzēja mūsu māsa Veronika?

¹⁶ To, cik svarīgi ir ņemt vērā citu apstākļus, apstiprina gadījums, ko pieredzēja kāda mūsu māsa, vārdā Veronika. Viņas draudzē bija kāda kristiete, kas viena audzināja dēlu. Veronika stāstīja: ”Man izskatījās, ka viņi abi maz iesaistās draudzes darbībā. Tāpēc es sāku uz viņiem skatīties greizi. Bet reiz es ar šo māsu devos sludināt. Viņa pastāstīja, ka viņas dēlam ir autisms, un paskaidroja, kādas grūtības tas sagādā. Es sapratu, kādas pūles viņa iegulda, rūpējoties par viņiem abiem fiziskā un garīgā ziņā. Es uzzināju, ka reizēm dēla veselības stāvokļa dēļ viņa ir spiesta apmeklēt citas draudzes sapulces.” Beigās Veronika teica: ”Es nebiju varējusi pat iedomāties, cik šai māsai ir grūti. Kopš es zinu, cik ļoti viņa pūlas, lai kalpotu Jehovam,  es pret viņu jūtu dziļu cieņu un mīlestību.”

17. Uz ko mūs mudina Jēkaba 2:8 lasāmie vārdi, un kas mums jādara, lai varētu teikt, ka mēs pildām šo norādījumu?

¹⁷ Kas mums jādara, ja atskārstam, ka esam sākuši nosodīt kādu ticības biedru? Atcerēsimies, ka mums ir jāmīl brāļi un māsas. (Nolasīt Jēkaba 2:8.) Mums jāgriežas lūgšanās pie Jehovas un dedzīgi jālūdz, lai viņš mums palīdzētu mainīt mūsu attieksmi pret brāli vai māsu. Pēc tam mums jārīkojas saskaņā ar savām lūgšanām un jāieplāno pavadīt laiku kopā ar cilvēku, pret kuru esam kļuvuši kritiski noskaņoti. Tā mēs viņu labāk iepazīsim. Varbūt mēs varam uzaicināt šo kristieti kopā sludināt vai arī ielūgt uz pusdienām. Ja mēs labāk iepazīsim ticības biedru, mums būs vieglāk sekot Jehovas un Jēzus paraugam un pievērst uzmanību labajam šajā cilvēkā. Tā rīkojoties, mēs apliecināsim, ka pildām Jēzus norādījumu netiesāt citus.

18. Ko nozīmē klausīt ”labā gana” balsij?

¹⁸ Aitas klausa sava gana balsij, savukārt Jēzus sekotāji klausa Jēzus balsij. Ja mēs centīsimies neraizēties par to, kā apmierināt materiālās vajadzības, un pūlēsimies nekritizēt ticības biedrus, Jehova un Jēzus svētīs mūsu pūliņus. Gan tiem, kas pieder pie ”mazā ganāmpulciņa”, gan tiem, kas pieder pie ”citām avīm”, arī turpmāk ir jāuzklausa, ko saka ”labais gans”, un viņam jāklausa. (Lūk. 12:32; Jāņa 10:11, 14, 16.) Nākamajā rakstā ir aplūkoti divi citi Jēzus norādījumi — apskatīsim, ko Jēzus saviem sekotājiem lika darīt.