Kad cilvēks dod zvērestu, viņš svinīgi apsola kaut ko izdarīt vai no kaut kā atturēties. Zvērestus dod gan mutiski, gan rakstiski, un tajos reizēm pat piesauc Dievu.

Daži uzskata, ka vispār nedrīkst zvērēt, jo Jēzus sacīja: ”Nezvēriet vispār.. [..] Lai jūsu ”jā” nozīmē ”jā” un jūsu ”nē” — ”nē”, bet viss, kas papildus teikts, ir no ļaunā.” (Mat. 5:33—37.) Jēzus, protams, zināja, ka senatnē Dieva kalpi reizēm ir zvērējuši un ka saskaņā ar Mozus bauslību noteiktās situācijās tas pat bija jādara. (1. Moz. 14:22, 23; 2. Moz. 22:10, 11.) Jēzus zināja, ka arī Jehova ir zvērējis. (Ebr. 6:13—17.) Tāpēc, teikdams vārdus, kas lasāmi Mateja evaņģēlija 5. nodaļā, Jēzus noteikti nemācīja, ka Dieva kalpi nekad nedrīkst zvērēt. No Jēzus vārdiem izriet, ka nav pareizi dot zvērestus maznozīmīgos jautājumos un zvērēt vieglprātīgi. Mums jāuzskata, ka turēt vārdu ir svēts pienākums. Ja kaut ko esam apsolījuši, tas noteikti jāpilda.

Kā jārīkojas, ja mums liek dot zvērestu? Pirmkārt, mums ir jābūt pārliecinātiem, ka spēsim pildīt to, ko būsim apņēmušies. Ja neesam par to droši, tad būtu pareizi nezvērēt. Bībelē ir teikts: ”Labāk neko nesolīt nekā solīt un nepildīt.” (Pulc. 5:5.) Otrkārt, mums jāpārdomā Bībeles principi, kas attiecas uz konkrēto gadījumu, un tad jārīkojas saskaņā ar savu sirdsapziņu. Apskatīsim dažus principus.

Zvēresti, kas ir saskaņā ar Dieva gribu. Lūk, kāds piemērs. Jehovas liecinieki, stājoties laulībā, dod svinīgu solījumu Dieva un liecinieku priekšā. Šāds solījums ir līdzvērtīgs zvērestam. Līgavainis un līgava apsola, ka viņi viens otru mīlēs, lolos un cienīs, kamēr vien būs dzīvi. (Ne visi varbūt saka vienus un tos pašus vārdus, tomēr viņi dod solījumu Dieva priekšā.) Pēc tam viņus pasludina par vīru un sievu. Viņi ir noslēguši savienību uz mūžu. (1. Moz. 2:24; 1. Kor. 7:39.) Tātad laulību solījumi ir saskaņā ar Dieva gribu.

Zvēresti, kas ir pretrunā ar Dieva gribu. Piemēram, patiesie kristieši nekādā gadījumā nedod zvērestu, kurā solītu karot par savu valsti vai ar kuru atteiktos no ticības Dievam. Darot kaut ko tādu, cilvēks pārkāptu Dieva likumus. Kristieši ”nepieder pie pasaules”, tāpēc neiesaistās  politiskos strīdos un militāros konfliktos. (Jāņa 15:19; Jes. 2:4; Jēk. 1:27.)

Zvēresti situācijās, kad jāvadās pēc savas sirdsapziņas. Reizēm, izlemjot, vai dot zvērestu vai ne, ir svarīgi pārdomāt Jēzus norādījumu ”dot ķeizaram to, kas pienākas ķeizaram, bet Dievam to, kas pienākas Dievam”. (Lūk. 20:25.)

Minēsim šādu situāciju: kāds kristietis, kas vēlas saņemt pilsonību vai pasi, uzzina, ka viņam, lai to saņemtu, būs jādod zvērests. Ja šajā zvērestā ir iekļauts solījums noteiktās situācijās rīkoties pretēji Dieva likumiem, pēc Bībeles mācītā sirdsapziņa kristietim neļauj dot šādu zvērestu. Dažās valstīs cilvēks drīkst mainīt zvēresta tekstu, lai tas nebūtu pretrunā ar viņa sirdsapziņu.

Dot tādu, pielāgotu zvērestu būtu saskaņā ar principu, kas lasāms Romiešiem 13:1: ”Lai ikviens pakļaujas varām, kas pār mums valda.” Kristietis var izlemt, ka nav nosodāmi, ja viņš zvēr darīt to, ko Dievs kristiešiem jau ir licis darīt.

Kristietim ir jāņem vērā sava sirdsapziņa arī tad, ja viņam zvēresta laikā liek izmantot kādu priekšmetu vai lietot īpašu žestu. Senie romieši un skiti zvērēja pie sava zobena, kas simbolizēja kara dievu. Grieķi zvērēdami pacēla pret debesīm roku. Tā viņi atzina, ka pastāv kāds dievišķs spēks, kurš vēro visu, kas tiek teikts un darīts, un kura priekšā visi ir atbildīgi.

Jehovas kalps, protams, nedod zvērestu, izmantojot kādu valsts simbolu, kam ir saistība ar viltus reliģiju vai kas tiek pielūgts. Taču kā rīkoties, ja tiesā kristietim liek teikt zvērestu, kura laikā jātur roka uz Bībeles? Viņš var izlemt dot šādu zvērestu, jo arī Bībeles laikos Dieva kalpi reizēm ir apstiprinājuši savu zvērestu ar kādu žestu. (1. Moz. 24:2, 3, 9; 47:29—31.) Jāpatur prātā, ka, dodams tiesā šādu zvērestu, kristietis Dieva priekšā sola runāt patiesību. Viņam ir jāsaka taisnība, atbildot uz jebkuru jautājumu.

Tā kā mums ir ļoti dārgas mūsu attiecības ar Jehovu, mums ar lūgšanu palīdzību ir rūpīgi jāpārdomā jebkurš zvērests, ko grasāmies dot, un jāpārliecinās, vai, dodami zvērestu, mēs nerīkosimies pretēji savai sirdsapziņai vai nepārkāpsim Bībeles principus. Ja mēs izlemjam dot zvērestu, mums tas ir jātur. (1. Pēt. 2:12.)