1. Kā cilvēki ir ieguvuši spēju runāt?

 SPĒJA runāt ir mūsu mīlošā Radītāja dāvana. Kad tika radīts pirmais cilvēks Ādams, viņš šo dāvanu izmantoja, lai sazinātos ar savu debesu Tēvu. Ādams pat paplašināja vārdu krājumu, darinot jaunus vārdus. Piemēram, viņš izdomāja nosaukumus dzīvniekiem. (1. Moz. 2:19.) Tad Dievs radīja Ievu. Varam tikai iztēloties, ar kādu saviļņojumu Ādams izteica pirmos savai daiļajai sievai veltītos vārdus. (1. Moz. 2:22, 23.)

2. Kā cilvēki bieži vien ir izmantojuši un joprojām izmanto spēju runāt?

² Bet jau drīz vien spēja runāt vairs netika izmantota tā, kā to bija paredzējis Jehova. Sātans sameloja Ievai, un viņa melu dēļ pasaulē ienāca grēks un nepilnība. (1. Moz. 3:1—4.) Ādams viņam dāvāto spēju runāt izmantoja nepareizi, kad, attaisnojot savu rīcību, vainoja Ievu un pat Jehovu. (1. Moz. 3:12.) Kains meloja Jehovam, kad bija nogalinājis savu brāli Ābelu. (1. Moz. 4:9.) Savukārt Kaina pēcnācēja Lameha vārdos, kas izteikti dzejā, atspoguļojās viņa laikā pastāvošā varmācība. (1. Moz. 4:23, 24.) Kāda situācija ir mūsu dienās? Politiskie līderi nekaunas sabiedrībā izteikties rupji. Ir grūti atrast filmas, kurās neskanētu nepieklājīgi vārdi. Bērni lamuvārdus dzird skolā, bet pieaugušie — darbā. Tas, ka rupja valoda ir tik izplatīta, liecina, cik zemu visā pasaulē ir noslīdējušas morāles normas.

3. No kā mums jāuzmanās, un par ko ir runa šajā rakstā?

 ³ Mūsu ausis var tā pierast pie rupjībām, ka tad, ja neesam piesardzīgi, mēs paši varētu sākt lietot vulgārus vārdus. Tā kā mēs esam kristieši, mēs vēlamies iepriecināt Jehovu, un tas nozīmē, ka pasaulei raksturīgā runas maniere mums ir pilnīgi nepieņemama. Mēs ar savu valodu vēlamies slavēt Dievu, kas mūs ir apveltījis ar tik brīnišķīgu dāvanu. Uzzināsim, kā mēs to varam darīt 1) sludināšanā, 2) draudzes sapulcēs un 3) ikdienas sarunās. Bet vispirms aplūkosim, kāpēc Jehovam nav vienalga, kā mēs runājam.

4. Kāpēc, kā izriet no Maleahija 3:16, Jehova pievērš uzmanību tam, kā mēs runājam?

⁴ Nolasīt Maleahija 3:16. Vai jūs esat aizdomājušies, kāpēc Jehovas ”piemiņas grāmatā” tiek ierakstīti visi, kas ar savu runas veidu apliecina, ka viņu bīstas un domā par viņa vārdu? Jēzus sacīja: ”Ar ko sirds pilna, to mute runā.” (Mat. 12:34.) Vārdi, kas nāk pār mūsu lūpām, atklāj, kas ir mūsu sirdī, un liecina, kāda ir mūsu mīlestība pret Jehovu. Tiem, kas viņu mīl, viņš vēlas dāvāt mūžīgu dzīvi jaunajā pasaulē.

5. a) Kāda ir saistība starp mūsu runas veidu un kalpošanu Jehovam? b) Kā attēlos redzamajās situācijās tiek izmantota spēja runāt, un kāpēc no tādas rīcības ir jāvairās?

⁵ No tā, kā mēs runājam, ir atkarīgs, vai Jehovam ir pieņemama mūsu kalpošana. (Jēk. 1:26.) Daudzi, kas nemīl Dievu, bieži vien runā asi un uzbrūkoši, un viņu runas manierē izpaužas lepnība. (2. Tim. 3:1—5.) Mēs noteikti nevēlamies līdzināties tādiem cilvēkiem, jo gribam iepriecināt Jehovu. Bet vai Jehova būtu apmierināts, ja mēs draudzes sapulcēs un sludināšanā runātu laipni, bet mājās pret ģimenes locekļiem būtu neiecietīgi un skarbi? (1. Pēt. 3:7.)

6. Ko pieredzēja kāda mūsu māsa, vārdā Kimberlija?

⁶ Ja mēs izmantojam runas dāvanu Jehovam patīkamā veidā, mēs liecinām,  ka esam Jehovas kalpi. Tas palīdz cilvēkiem skaidri saskatīt atšķirību ”starp to, kas Dievam kalpo, un to, kas nekalpo”. (Mal. 3:18.) Par to pārliecinājās kāda mūsu māsa, vārdā Kimberlija b. Viņai tika uzdots kopā ar klasesbiedreni sagatavot kādu projektu. Strādājot pie abu kopīgā projekta, klasesbiedrene ievēroja, ka Kimberlija ļoti atšķiras no pārējiem skolēniem — viņa ne par vienu neizsakās slikti, runā laipni un no viņas nevar dzirdēt rupjības. Tas ieintriģēja Kimberlijas klasesbiedreni, un viņa piekrita mācīties Bībeli. Jehova patiešām priecājas, ja mūsu runas veids pamudina cilvēkus iepazīt patiesību.

7. Kā mēs vēlamies lietot runas spēju?

⁷ Ikviens no mums vēlas, lai mūsu runas veids sagādātu godu Jehovam un palīdzētu mums veidot ciešas attiecības ar ticības biedriem. Tagad pievērsīsim uzmanību tam, kā mēs varam būt ”paraugs runā”.

8. Ko mēs varam mācīties no tā, kā runāja Jēzus, kad viņu nepatiesi apsūdzēja?

⁸ Runāsim laipni un ar cieņu arī tad, kad pret mums izturas slikti. Kad Jēzus kalpoja uz zemes, viņu ne reizi vien nepatiesi apsūdzēja. Viņu sauca par dzērāju un rīmu, un par viņu teica, ka viņš sadarbojas ar Sātanu, neievēro sabatu un pat zaimo Dievu. (Mat. 11:19; 26:65; Lūk. 11:15; Jāņa 9:16.) Uz šādām apsūdzībām Jēzus nekad neatbildēja skarbiem vārdiem. Arī mēs nedrīkstam atbildēt dusmīgi, ja ar mums runā asi. (1. Pēt. 2:21—23.) Protams, lai savaldītos, ir vajadzīgs daudz spēka. (Jēk. 3:2.)

9. Kā mēs varam savaldīties, ja sludināšanā kāds ar mums runā asi?

⁹ Lai spētu savaldīties un atbildēt laipni, ir jācenšas domāt par pašu cilvēku, nevis jāpievērš pārlieku liela uzmanība viņa dusmu izpausmēm. Lūk, ko teica kāds brālis, vārdā Sems: ”Es cenšos domāt par to, ka šim cilvēkam ir svarīgi dzirdēt patiesību, un paturu prātā, ka viņš var mainīties.” Reizēm kāds ir aizkaitināts tikai tāpēc, ka mēs esam ieradušies nelaikā. Ja cilvēks, ko esam satikuši sludināšanā, noskaistas un vēršas pret mums ar asiem vārdiem, mēs varam rīkoties līdzīgi kādai māsai, vārdā Lūsija. Viņa tādās situācijās pavisam īsi pie sevis lūdz Jehovam palīdzību, lai spētu saglabāt mieru un necirst pretī.

10. Kāds mērķis mums būtu jāizvirza, kā var secināt no 1. Timotejam 4:13?

 ¹⁰ Centīsimies būt prasmīgi Bībeles skolotāji. Timotejs bija pieredzējis sludinātājs, bet arī viņam bija jāpilnveido prasme mācīt citiem Bībeles patiesību. (Nolasīt 1. Timotejam 4:13.) Kā mēs varam kļūt par vēl labākiem Bībeles skolotājiem? Vienmēr ir rūpīgi jāsagatavojas. Mums ir daudz dažādu palīglīdzekļu, kas var noderēt, lai uzlabotu savu mācītprasmi. Noderīgu informāciju mēs varam atrast brošūrā Uzlabosim prasmi lasīt un mācīt, kā arī darba burtnīcā Kristīgā Dzīve un Kalpošana, sadaļā ”Kļūsim prasmīgāki sludinātāji”. Ja mēs izmantosim šos materiālus un cītīgi gatavosimies, mūsu uztraukums mazināsies un mums būs viegli runāt ar pārliecību.

11. Kas dažiem kristiešiem ir palīdzējis uzlabot mācītprasmi?

¹¹ Ir vērtīgi arī mācīties no citiem kristiešiem. Iepriekšminētais Sems cenšas izprast, kāpēc citiem sludinātājiem labi sanāk paskaidrot Bībeles mācības. Viņš teica, ka viņš vēro, kā ticības biedri to dara, un tad mēģina sludināšanā izmantot tādas pašas metodes. Savukārt kristiete, vārdā Talija, uzmanīgi klausās, kā draudzes sapulcēs pieredzējuši oratori iztirzā dažādas tēmas. Tā viņa ir iemācījusies prasmīgi risināt sarunas par jautājumiem, kādus cilvēki bieži uzdod sludināšanā.

12. Kas daudziem sagādā grūtības?

¹² Ikviens var dot savu ieguldījumu draudzes sapulcēs, dziedot dziesmas un sniedzot labi sagatavotas atbildes. (Ps. 22:22.) Jāatzīst, ka daudzi kautrējas sapulcēs dziedāt vai atbildēt uz jautājumiem. Šādiem kristiešiem varētu būt interesanti uzzināt, kas citiem ir palīdzējis pārvarēt kautrīgumu.

13. Ko mēs varam darīt, lai sapulcēs dziedātu no visas sirds?

¹³ Dziedāsim no sirds. Kāds ir galvenais iemesls, kāpēc mēs sapulcēs dziedam? Mēs vēlamies dziesmās slavēt Jehovu. Kāda kristiete, vārdā Sāra, neuzskata sevi par labu dziedātāju, tomēr viņa vēlas dziesmās slavēt Jehovu. Lai tas izdotos, viņa, gatavojoties sapulcēm, izdzied sapulcēs paredzētās dziesmas. Viņa iedziļinās dziesmu vārdos un cenšas saprast, kā šīs dziesmas saistās ar tēmām, kas tiks apskatītas konkrētajā sapulcē. ”Tas man palīdz nedomāt par to, cik labi vai slikti es dziedu, bet gan domāt par dziesmas tekstu,” viņa atzina.

14. Kas jāpatur prātā, ja mums nav viegli atbildēt sapulcēs?

 ¹⁴ Regulāri izteiksimies sapulcēs. Tiesa, daudziem tas nenākas viegli. Iepriekšminētā Talija cieš no sociofobijas. Viņa teica: ”Daudzi to pat nenojauš, jo manā balsī nekas neliecina par satraukumu. Bet izteikties sapulcēs man ir ļoti grūti.” Taču tas nekavē Taliju sapulcēs atbildēt. Gatavojoties sapulcēm, viņa patur prātā, ka pirmajai atbildei uz jautājumu jābūt īsai un konkrētai. Viņa sacīja: ”Tātad, ja atbildu īsi, vienkārši un precīzi, es daru pareizi, jo tieši tādu atbildi sapulces vadītājs vēlas dzirdēt.”

15. Ko ir vērts paturēt prātā par atbildēšanu draudzes sapulcēs?

¹⁵ Arī tie kristieši, kas nav nedroši vai kautrīgi, reizēm vilcinās sapulcēs atbildēt. Kāpēc tā notiek? Lūk, ko stāstīja kāda kristiete, vārdā Džūljeta: ”Dažreiz man šķiet, ka mana atbilde būs pārāk vienkārša un ka tā nebūs pietiekami laba, un tāpēc es nepaceļu roku.” Taču paturēsim prātā, ka Jehova vēlas, lai mēs sniegtu tādas atbildes, kādas spējam. c Jehova augstu vērtē to, ka esam apņēmušies viņu slavēt draudzes sapulcēs un nepieļaut, ka uztraukums vai nedrošība mūs no tā atturētu.

16. No kādas runas mums jāsargās?

¹⁶ Sargāsimies ar savu runu apvainot un nievāt citus. (Efes. 4:31.) Kā bija minēts iepriekš, kristieši nekādā gadījumā nedrīkst izteikties rupji. Taču cilvēks ar saviem vārdiem var aizvainot citus pat tad, ja viņš nerunā nepieklājīgi. Piemēram, negatīvas piezīmes par atsevišķām tautībām viegli var kādu aizvainot, tāpēc kristiešiem jāvairās tā izteikties. Turklāt nevienam nav patīkami dzirdēt par sevi dzēlības. Kāds kristietis atzina: ”Man bija paradums izteikties dzēlīgi un sarkastiski, un es domāju, ka tas nevienu neaizvaino, bet tikai uzjautrina, taču patiesībā tā nebija. Gadu gaitā man ļoti ir palīdzējusi mana sieva. Personiskās sarunās viņa man mēdza izskaidrot, kas no tā, ko esmu teicis, nav bijis taktiski un ir aizvainojis viņu vai kādu citu.”

17. Kā, saskaņā ar Efesiešiem 4:29, mēs varam citus stiprināt?

¹⁷ Runāsim tā, lai citus stiprinātu. Centīsimies uzslavēt, nevis kritizēt un vairīsimies žēloties. (Nolasīt Efesiešiem 4:29.) Senajiem izraēliešiem bija daudz, par ko pateikties Dievam, taču viņi bieži  žēlojās. Šāda attieksme viegli pielīp citiem. Piemēram, kad desmit izlūki sastāstīja daudz slikta par Apsolīto zemi, visi izraēlieši sāka kurnēt pret Mozu. (4. Moz. 13:31—14:4.) Toties uzslavas citus ietekmē labvēlīgi. Jeftas meitai, kas visu mūžu kalpoja saiešanas teltī, noteikti palīdzēja tas, ka draudzenes viņai veltīja atzinīgus vārdus. (Tiesn. 11:40.) Šajā rakstā minētā Sāra sacīja: ”Kad mēs kādu uzslavējam, mēs ļaujam viņam sajust, ka Jehova viņu mīl un ka viņš ir vajadzīgs brāļiem un māsām.” Tāpēc izmantosim ikvienu iespēju citus sirsnīgi uzslavēt!

18. Ko nozīmē runāt patiesību, un kāpēc tas jādara, kā izriet no Psalma 15:1, 2?

¹⁸ Runāsim patiesību. Mēs nevaram iegūt Jehovas labvēlību, ja neesam godīgi. Viņš nīst jebkādus melus. (Sāl. pam. 6:16, 17.) Kaut arī daudzi neuzskata melošanu par kaut ko sliktu, mēs uz to raugāmies tāpat kā Jehova. (Nolasīt Psalmu 15:1, 2.) Mēs sargāmies teikt ne vien klajus melus, bet arī puspatiesību un vispār jebko, kas varētu kādu maldināt.

19. No kā vēl mums jāsargās?

¹⁹ Netenkosim. (Sāl. pam. 25:23; 2. Tes. 3:11.) Iepriekšminētā Džūljeta pastāstīja, kā viņu ietekmē tenkas. Viņa teica: ”Dzirdēt tenkas nav patīkami. Es vairs nespēju uzticēties cilvēkam, kas tenko, jo nevaru zināt, vai šis cilvēks man aiz muguras nestāsta kaut ko nelāgu par mani.” Ja, tērzējot ar kādu, mēs jūtam, ka saruna pārvēršas par tenkošanu, mums jācenšas ievirzīt sarunu pozitīvā gultnē. (Kol. 4:6.)

20. Kā mums jācenšas runāt?

²⁰ Mēs dzīvojam pasaulē, kurā Dieva dāvātā spēja runāt tiek izmantota gaužām nepareizi, tāpēc mums ir nopietni jādomā, vai mēs ar savu runu iepriecinām Dievu. Viņam nav vienalga, kā cilvēki izmanto viņa dāvanu. Ja mēs no sirds centīsimies gan sludināšanā, gan draudzes sapulcēs, gan ikdienā runāt Jehovam patīkamā veidā, viņš noteikti svētīs mūsu pūles. Pavisam drīz Dievs iznīcinās ļauno pasauli un mums vairs nebūs jāizjūt tās sliktā ietekme. (Jūd. 15.) Tad mums būs daudz vieglāk izmantot Jehovas dāvāto spēju runāt tā, kā viņš to bija paredzējis, un sagādāt viņam godu. Darīsim visu, lai Jehovam vienmēr patiktu dzirdēt mūsu runu! (Ps. 19:14.)