1. a) Kādu cerību mums ir dāvājis Jehova? b) Ko nozīmē ”cerēt uz Jehovu”? (Sk. ”Jēdziena skaidrojums”.)

 VISIEM, kas mīl Jehovu, viņš ir dāvājis brīnišķīgu cerību. Drīz viņš panāks, ka nebūs ne slimību, ne ciešanu, ne nāves. (Atkl. 21:3, 4.) Viņš palīdzēs pazemīgiem cilvēkiem, kas cer uz viņu, pārvērst zemi par paradīzi. (Ps. 37:9—11.) Tad ikvienam Dieva kalpam būs vēl ciešākas attiecības ar debesu Tēvu nekā tagad. Vai tās nav lieliskas izredzes? Bet kāpēc mēs varam ticēt, ka Dieva solījumi piepildīsies? Jehova vienmēr pilda, ko ir solījis. Mums tiešām ir pamats ”cerēt uz Jehovu”. * (Ps. 27:14.) Tāpēc nezaudēsim prieku un pacietīgi gaidīsim to laiku, kad Dievs īstenos savu nodomu! (Jes. 55:10, 11.)

2. Ko Jehova jau ir paveicis?

² Jehova jau ir pierādījis, ka viņš pilda savus solījumus. Lūk, viens piemērs. Jehova bija apsolījis, ka mūsu dienās viņš sapulcēs daudz ļaužu ”no visām zemēm, tautām un ciltīm”, lai tie visi kalpotu viņam. Kā var lasīt Atklāsmes grāmatā, tie veido ”lielu pulku”. (Atkl. 7:9, 10.) Lai gan šie cilvēki pieder pie dažādām tautībām un kultūrām un runā dažādās valodās, viņi visi ir vienoti un veido pasaules mēroga brāļu un māsu saimi. (Ps. 133:1; Jāņa 10:16.) Gan vīrieši, gan sievietes, gan bērni ir dedzīgi labās vēsts sludinātāji un ir gatavi stāstīt par savu cerību uz labu nākotni visiem, kas vēlas klausīties. (Mat. 28:19, 20; Atkl. 14:6, 7; 22:17.) Tiem, kas pieder pie ”lielā pulka”, Jehovas dāvātā cerība ir ļoti dārga.

3. Ko grib panākt Sātans?

 ³ Sātans grib, lai mēs zaudētu savu cerību. Viņa mērķis ir panākt, lai mēs domātu, ka Jehovam ir vienalga, kas ar mums notiek, un ka Jehova nepildīs savus solījumus. Ja Sātanam tas izdotos, mums nolaistos rokas un mēs pat pārstātu kalpot Jehovam. Viņš jau no seniem laikiem ir centies panākt, lai dievbijīgi cilvēki zaudētu savu cerību un novērstos no Jehovas.

4. Par ko ir runa šajā rakstā? (Ījaba 1:9—12.)

⁴ Viens no Sātana uzbrukumu mērķiem bija Ījabs. Tālāk rakstā ir aplūkots, kā Sātans centās salauzt Ījaba uzticību Dievam. (Nolasīt Ījaba 1:9—12.) Vēl rakstā ir apskatīts, ko mēs varam mācīties no Ījaba un kāpēc ir svarīgi paturēt prātā, ka Dievs mūs mīl un ka viņš pilda savus solījumus.

5., 6. Ko īsā laika posmā pieredzēja Ījabs?

⁵ Ījabs bija dievbijīgs vīrs, kam bija tuvas attiecības ar Jehovu. Viņam bija kupla un draudzīga ģimene, turklāt viņš bija ļoti turīgs. Viņam visādā ziņā klājās labi. (Īj. 1:1—5.) Bet tad vienā dienā Ījabs gandrīz visu zaudēja. Vispirms viņš zaudēja savu bagātību. (Īj. 1:13—17.) Pēc tam gāja bojā visi viņa bērni. Kā zināms, vecāki ir dziļi satriekti, ja zaudē kaut vienu bērnu. Bet Ījabs un viņa sieva vienā mirklī zaudēja visus desmit bērnus! Ir grūti pat iztēloties, kā viņi jutās — kāds izmisums un kādas bēdas viņus pārņēma! Nelaimes sagrauts, Ījabs saplēsa savas drēbes un saguma pie zemes. (Īj. 1:18—20.)

⁶ Pēc tam Sātans uzsūtīja Ījabam briesmīgu slimību, kas tam lika justies nožēlojami. (Īj. 2:6—8; 7:5.) Agrāk Ījabs bija visu cienīts un pie viņa griezās pēc padomiem. (Īj. 29:7, 8, 21.) Bet nu visi no viņa vairījās. No Ījaba novērsās brāļi, draugi un pat kalpi. (Īj. 19:13, 14, 16.)

7. a) Ko Ījabs uzskatīja par savu nelaimju cēloni, bet ko viņš nedarīja? b) Vai mūsu laikos kristieši saskaras ar līdzīgiem pārbaudījumiem? Paskaidrojiet. (Sk. attēlu, kurā redzama sagruvusī māja.)

⁷ Sātans gribēja, lai Ījabs domātu, ka viņam jācieš tāpēc, ka viņš ir zaudējis Jehovas labvēlību. Piemēram, Sātans lika sacelties stipram vējam, kas sagrāva māju, kurā tobrīd atradās visi desmit Ījaba bērni. (Īj. 1:18, 19.) Viņš arī lika no debesīm krist ugunij, kas sadedzināja ne vien Ījaba aitas, bet arī aitu ganus. (Īj. 1:16.) Bija skaidri redzams, ka vētrai un ugunij ir pārdabiska izcelsme, un Ījabs nosprieda, ka nelaimes ir izraisījis Dievs Jehova. Ījabam šķita, ka viņš ar kaut ko ir sadusmojis Jehovu. Tomēr šis dievbijīgais vīrs nenovērsās no sava debesu Tēva. Ījabs sprieda: gadu gaitā Jehova viņam ir dāvājis daudz laba, un, ja jau viņš ir pieņēmis labo, viņam jāpieņem arī ļaunais. Tāpēc viņš teica: ”Jehovas vārds lai ir slavēts!” (Īj. 1:20, 21; 2:10.) Kaut arī Ījabs bija zaudējis bērnus, bagātību un veselību, viņš joprojām bija uzticīgs Jehovam. Bet ar to Ījaba pārbaudījumi nebeidzās.

8. Kā Sātans rīkojās tālāk?

⁸ Sātans nelikās mierā — viņš pamudināja trīs vīrus, ko Ījabs bija uzskatījis par saviem draugiem, ierasties pie Ījaba. Ar saviem vārdiem šie ”mierinātāji”  lika Ījabam justies nevērtīgam. Viņi apgalvoja, ka Ījaba ciešanu cēlonis ir viņa paša aplamā rīcība. (Īj. 22:5—9.) Vēl viņi centās Ījabam iestāstīt, ka pat tad, ja cilvēks nav darījis neko ļaunu, jebkādas pūles iepriecināt Dievu ir veltas. (Īj. 4:18; 22:2, 3; 25:4.) Būtībā viņi lika Ījabam apšaubīt, ka Dievs viņu mīl un ka Dievs gādā par viņu, un lika noprast, ka nav nekādas jēgas kalpot Dievam. Viņu teiktā dēļ Ījabs varēja sākt domāt, ka viņa situācija ir bezcerīga.

9. Kas Ījabam palīdzēja būt drosmīgam un stipram?

⁹ Iztēlojieties: Ījabs sēž pelnos, viņš jūt neremdināmas sāpes. (Īj. 2:8.) Tie, ko viņš bija uzskatījis par saviem draugiem, nebeidz viņu pelt un apsūdzēt. Smagie pārbaudījumi Ījabu spiež pie zemes, sirdi plosa skaudras sāpes par bojāgājušajiem bērniem. Sākumā Ījabs ilgi klusē. (Īj. 2:13—3:1.) Ja tā saucamie draugi Ījaba klusuciešanu iztulkoja kā norādi uz to, ka Ījabs grasās novērsties no Radītāja, viņi dziļi maldījās. Vienā brīdī Ījabs, droši vien pacēlis acis uz viltus draugiem, sacīja: ”Līdz pēdējam elpas vilcienam es neatteikšos no uzticības Dievam!” (Īj. 27:5.) Kas Ījabam tik smagā situācijā palīdzēja būt drosmīgam un stipram? Pat visdrūmākajā brīdī viņš nezaudēja cerību, ka viņa mīlošais Dievs reiz darīs galu visām ciešanām. Viņš bija pārliecināts, ka tad, ja viņš nomirtu, Jehova viņu pieceltu no nāves. (Īj. 14:13—15.)

10. Par ko liecina Ījaba grāmata?

¹⁰ Ījaba grāmata liecina, ka Sātans nevar mūs piespiest pamest Jehovu un ka Jehova zina itin visu, kas notiek. No  Ījaba grāmatas var gūt vēl daudz citu vērtīgu atziņu. Tālāk ir apskatītas dažas no tām.

11. Par ko mēs varam būt pārliecināti, ja it visā paļaujamies uz Jehovu? (Jēkaba 4:7.)

¹¹ Ja mēs it visā paļaujamies uz Jehovu, mēs varam izturēt jebkādus pārbaudījumus un sekmīgi pretoties Sātanam. Bībelē ir teikts, ka tādā gadījumā Sātans bēgs no mums. (Nolasīt Jēkaba 4:7.)

12. Kā cerība uz augšāmcelšanu stiprināja Ījabu?

¹² Ir ļoti svarīgi ticēt, ka būs augšāmcelšana. Kā minēts iepriekšējā rakstā, Sātans bieži izmanto mūsu bailes no nāves, lai mēs kļūtu neuzticīgi Jehovam. Sātans bija apgalvojis, ka Ījabs būtu ar mieru darīt jebko, pat atteikties no Dieva, lai saglabātu savu dzīvību. Bet Sātanam nebija taisnība. Pat tad, kad Ījabam šķita, ka viņa dzīvība karājas mata galā, viņš palika uzticīgs Jehovam. Viņš bija pilnīgi pārliecināts par Jehovas labestību un ne mirkli nešaubījās, ka Jehova reiz visu vērsīs par labu. Tas Ījabam palīdzēja nesalūzt. Viņš ticēja, ka tādā gadījumā, ja Jehova nepalīdzēs viņa dzīves laikā, nākotnē Jehova viņu piecels no nāves. Ījabs no tiesas ticēja, ka mirušie tiks celti augšā. Ja arī mums ir tikpat stipra ticība augšāmcelšanai, mēs paliksim uzticīgi Jehovam pat nāves draudu priekšā.

13. Kāpēc jāpatur prātā, ar kādiem paņēmieniem Sātans centās salauzt Ījabu?

¹³ Turēsim prātā, kā Sātans centās salauzt Ījabu, jo mūsdienās viņš izmanto līdzīgus paņēmienus. Zīmīgi, ka Sātans teica: ”Par savu dzīvību cilvēks [tātad ne tikai Ījabs] atdos visu, kas viņam ir.” (Īj. 2:4, 5.) Būtībā Sātans apgalvo, ka mēs nemaz nemīlam Dievu un ka mēs novērstos no Dieva, ja tā varētu paglābt savu dzīvību. Vēl Sātans apgalvo, ka Dievs mūs nemīl un neievēro, ko darām, lai viņu iepriecinātu. Mēs labi zinām, ko Sātans grib panākt, tāpēc nekādā gadījumā neticēsim viņa meliem!

14. Kāpēc var teikt, ka pārbaudījumi mums var nākt par labu? Miniet piemēru.

¹⁴ Grūtībās mēs labāk iepazīstam sevi. Ījaba pārbaudījumos kļuva skaidri redzams, kādas ir viņa vājās vietas, un tas viņu rosināja mainīties. Piemēram, Ījabs saprata, ka viņam lielākā mērā ir jāattīsta pazemība. (Īj. 42:3.) Arī mēs pārbaudījumos varam saskatīt, kas mums sevī būtu jāmaina. Kristietis, kuru sauc Nikolajs *, tika apcietināts un ieslodzīts, kaut arī viņam ir smagas veselības problēmas. Viņš teica: ”Cietumu var salīdzināt ar rentgenu, kas parāda, kādas īpašības piemīt kristietim.” Ko mēs varam secināt? Ja pamanām sevī kādus trūkumus, mums jācenšas tos novērst.

15. Kas mums ir jāuzklausa, un kāpēc?

¹⁵ Ījabs uzmanīgi klausījās, kad ar viņu runāja Jehova. Arī mums ir jāuzklausa Jehova, nevis mūsu ienaidnieki. Runādams ar Ījabu, Jehova būtībā teica: ”Vai tu saskati, kāds spēks izpaužas visā, ko esmu radījis? Es zinu, kas ar tevi ir noticis. Vai tu domā, ka es nevaru par tevi parūpēties?” Ījaba attieksme liecināja par pazemību, kā arī pateicību par Jehovas labestību. ”Līdz šim es biju tikai dzirdējis par tevi, bet nu es tevi redzu savām acīm,” sacīja Ījabs.  (Īj. 42:5.) Kad Ījabs teica šos vārdus, viņš acīmredzot joprojām sēdēja pelnos, viņa miesu klāja augoņi un viņš sēroja par saviem bojāgājušajiem bērniem. Bet Jehova apliecināja Ījabam savu mīlestību, un viņa vārdi ļāva skaidri saprast, ka viņš pret Ījabu ir labvēlīgs. (Īj. 42:7, 8.)

16. Kas mums jāpatur prātā pārbaudījumos, kā redzams Jesajas 49:15, 16?

¹⁶ Mūs, tāpat kā Ījabu, citi cilvēki ar saviem vārdiem var sāpināt, un citu izturēšanās dēļ mēs reizēm varam justies nevērtīgi. Varbūt viņi ceļ neslavu mums vai Jehovas organizācijai, un mūs apmelo ”ar visādiem ļauniem vārdiem”. (Mat. 5:11.) Bet no Ījaba grāmatas var izsecināt, ka Jehova mums uzticas, un viņš cer, ka pārbaudījumos mēs paliksim nelokāmi. Jehova mūs mīl, un viņš nekad neatstās tos, kas uz viņu paļaujas. (Nolasīt Jesajas 49:15, 16.) Nav vajadzības pievērst uzmanību Dieva ienaidnieku nievām un ieklausīties apmelojumos. Kāds kristietis, vārdā Džeimss, kurš dzīvo Turcijā un kura ģimene pieredzēja smagus pārbaudījumus, stāstīja: ”Mēs sapratām, ka, uzklausīdami melus par Dieva tautu, mēs zaudēsim drosmi. Tāpēc mēs cenšamies domāt par cerību uz Dieva valstību un darām kalpošanā visu, kas mūsu spēkos. Tas palīdz saglabāt prieku.” Uzklausīsim Jehovu, tāpat kā to darīja Ījabs, un tad Dieva ienaidnieku meli mums nespēs laupīt mūsu cerību.

17. Ko var mācīties no Dieva kalpiem, kas minēti Vēstulē ebrejiem, 11. nodaļā?

¹⁷ Ījabs ir tikai viens no daudzajiem Jehovas kalpiem, kas drosmīgi izturēja smagus pārbaudījumus. Apustulis Pāvils Vēstulē ebrejiem minēja ”lielu pulku liecinieku”. (Ebr. 12:1.) Viņi visi izturēja smagus pārbaudījumus un tajos palika uzticīgi Jehovam. (Ebr. 11:36—40.) Šo Jehovas kalpu izturība un pūles nebija veltas. Kaut arī savas dzīves laikā viņi nepieredzēja, kā piepildās visi Dieva solījumi, viņi turpināja cerēt uz Dievu. Viņi zināja, ka Dievs pret viņiem ir labvēlīgs, tāpēc bija pārliecināti, ka pieredzēs Dieva nodoma īstenošanos. (Ebr. 11:4, 5.) Viņu priekšzīme stiprina mūsu apņēmību vienmēr cerēt uz Jehovu.

18. Uz ko jūs ir pamudinājis šis raksts? (Ebrejiem 11:6.)

¹⁸ Apstākļi pasaulē arvien pasliktinās. (2. Tim. 3:13.) Sātans Dieva kalpiem joprojām sagādā ciešanas. Lai kādas grūtības mūs vēl gaida, ”cerēsim uz dzīvo Dievu” un kalposim viņam no visas sirds. (1. Tim. 4:10.) Jehova ”beigās svētīja” Ījabu, jo ”Jehova ir ļoti sirsnīgs un žēlsirdīgs”. (Jēk. 5:11.) Tāpēc paliksim uzticīgi Jehovam, tāpat kā Ījabs, un nešaubīsimies, ka mūsu debesu Tēvs ”atalgo tos, kas viņu cītīgi meklē”! (Nolasīt Ebrejiem 11:6.)