Pagājušā gadsimta 40. gadu sākumā Jehovas liecinieki maniem vecākiem kādu laiku mācīja Bībeli. Lai gan vecāki pārtrauca mācīties Bībeli, mana māte joprojām saņēma žurnālus Sargtornis un Atmostieties!. 1950. gadā Ņujorkā notika starptautisks kongress, un to apmeklēja arī mūsu ģimene.

Drīz pēc tam mūs sāka apmeklēt brālis Lorenss Džefriss. Viņš centās rosināt manī interesi par Bībeles patiesību. Sākumā es ar viņu strīdējos, jo nepiekritu Jehovas liecinieku nostājai attiecībā uz politiku un karadienestu. Es teicu, ka tādā gadījumā, ja neviens amerikānis negribētu dienēt, ienaidnieki netraucēti iebruktu mūsu zemē un to ieņemtu. Brālis Džefriss mani pacietīgi uzklausīja un tad pajautāja: ”Ko, tavuprāt, darītu Dievs Jehova, ja viņam kalpotu visi amerikāņi un tiem pēkšņi uzbruktu ienaidnieki?” Argumenti, ko viņš minēja, apspriežot gan šo, gan citus jautājumus, man palīdzēja saprast, ka mani iebildumi ir nepamatoti, un es ieinteresējos par Bībeles patiesību.

Es daudz laika pavadīju, lasot vecos Sargtorņus un Atmostieties!, ko māte bija nolikusi pagrabā. Es sapratu, ka tā ir patiesība, un piekritu brāļa Džefrisa piedāvājumam mācīties Bībeli. Turklāt es sāku regulāri apmeklēt sapulces. Man patika viss, ko es uzzināju, un es kļuvu par sludinātāju. Kad es sapratu, ka ”Jehovas lielā diena ir tuvu”, mani mērķi dzīvē mainījās. (Cef. 1:14.) Es vairs negrasījos stāties augstskolā — es vēlējos palīdzēt citiem uzzināt Bībeles patiesību.

1956. gada 13. jūnijā es absolvēju vidusskolu, un pēc trim dienām rajona kongresā es kristījos. Turpmāk manā dzīvē galvenais bija aizvien labāk iepazīt Jehovu un stāstīt par viņu citiem, un es nevarēju pat iedomāties, ka mani gaida daudz Jehovas svētību.

Pusgadu pēc kristīšanās es kļuvu par pionieri. 1956. gada decembra Valstības Kalpošanā bija publicēts raksts ”Vai jūs varat kalpot tur, kur ir vajadzīga palīdzība?”. Es nodomāju: ”Kāpēc gan ne?” Es ļoti gribēju sludināt labo vēsti tur, kur ir maz sludinātāju. (Mat. 24:14.)

Es pārcēlos uz Dienvidkarolīnas štata pilsētu Edžfīldu. Turienes draudzē bija tikai četri sludinātāji, bet pēc manas ierašanās mēs jau bijām pieci. Sapulces mēs rīkojām kāda brāļa mājās. Ik mēnesi es sludināju 100 stundu. Es biju ļoti aizņemts, jo uzņēmos vadību sludināšanā un regulāri uzstājos ar runām draudzes sapulcēs. Jo vairāk es darīju kalpošanā, jo labāk es iepazinu Jehovu.

Kādai sievietei, kurai es mācīju Bībeli, Džonstonā, kas atrodas tikai kādus desmit kilometrus no Edžfīldas, piederēja apbedīšanas birojs, un viņa man piedāvāja nepilnas slodzes darbu, kas man tik ļoti bija vajadzīgs. Turklāt šī sieviete ļāva izmantot kādu mazu ēku draudzes sapulču rīkošanai.

No Ņujorkas atbrauca Džolijs Džefriss, lai kopā ar mani kalpotu par pionieri. Džolija tēvs man savulaik bija mācījis Bībeli. Mēs apmetāmies nelielā dzīvojamā piekabē, ko mums aizdeva kāds brālis.

Dienvidu štatos bija mazas algas. Dienā mēs pelnījām tikai divus vai trīs dolārus. Man iespiedies prātā kāds interesants gadījums. Es biju iznācis no pārtikas veikala, kur par pēdējiem centiem biju nopircis dažus produktus. Pie manis pienāca kāds vīrietis un pajautāja: ”Vai jums nevajag darbu? Esmu gatavs maksāt dolāru stundā.” Tas bija darbs trim dienām — man bija jāsakopj būvlaukums. Es biju pilnīgi pārliecināts, ka Jehova man palīdz, lai es varētu palikt Edžfīldā. Kaut arī man nebija daudz līdzekļu, 1958. gadā man izdevās aizbraukt uz Ņujorku, lai apmeklētu starptautisko kongresu.

Kongresa otrajā dienā notika kaut kas īpašs — es iepazinos ar Rūbiju Vadlingtoni. Arī Rūbija bija pioniere. Viņa bija atbraukusi no Tenesī štata pilsētas Galatinas. Mēs abi gribējām kļūt par misionāriem, tāpēc šajā kongresā apmeklējām sapulci, uz kuru tika aicināti tie, kas vēlējās mācīties Gileādas skolā. Pēc kongresa mēs sākām sarakstīties. Pēc kāda laika mani uzaicināja uzstāties ar publisko runu Galatinas draudzē. Brauciens uz Galatinu man deva lielisku iespēju bildināt Rūbiju. Es pārcēlos uz viņas draudzi, un 1959. gadā mēs apprecējāmies.

23 gadu vecumā mani iecēla par Galatinas draudzes vecāko koordinatoru (toreiz to sauca par draudzes kalpotāju). Es daudz ko mācījos no kāda rajona pārrauga, vārdā Čārlzs Tompsons. Mūsu draudze bija pati pirmā, ko viņš apmeklēja, būdams rajona pārraugs. Brālim Tompsonam bija liela pieredze, tomēr viņš griezās pie manis, lai uzzinātu, kā, manuprāt, vislabāk palīdzēt brāļiem un māsām un ko viņu labā ir darījuši iepriekšējie  rajona pārraugi. Es sapratu, cik būtiski ir uzzināt citu domas un pirms svarīgu lēmumu pieņemšanas apsvērt visus faktus.

1964. gada maijā mani uzaicināja uz vienu mēnesi ilgiem valstības kalpošanas kursiem, kuri notika Lansingā, kas atrodas Ņujorkas štatā. Šo kursu pasniedzēji vairoja manu vēlēšanos allaž mācīties un aizvien vairāk tuvoties Jehovam.

1965. gada janvārī mani uzaicināja kļūt par rajona pārraugu. Mums ar Rūbiju bija jāapmeklē draudzes ļoti plašā teritorijā. Tā stiepās no Tenesī štata Noksvilas gandrīz līdz Virdžīnijas štata Ričmondai, un tajā bija iekļautas arī vairākas draudzes Ziemeļkarolīnas, Kentuki un Rietumvirdžīnijas štatā. Mums bija jāapmeklē tikai melnādaino draudzes, jo tajā laikā dienvidu štatos pastāvēja rasu segregācija un melnādainie nedrīkstēja apmeklēt sapulces kopā ar baltajiem. Brāļi un māsas mūsu teritorijā lielākoties bija trūcīgi, un mēs viņiem palīdzējām, cik varējām. Šajā kalpošanas veidā man ļoti noderēja padoms, ko man deva kāds ilggadējs rajona pārraugs. Viņš teica: ”Nekad neizturies kā priekšnieks! Tu vari palīdzēt ticības biedriem tikai tad, ja viņi sajūt, ka tu esi viņu brālis.”

Reiz, kad mēs apmeklējām kādu mazu draudzi, Rūbija sāka mācīt Bībeli kādai jaunai sievietei, kurai bija gadu veca meitiņa. Tā kā tajā draudzē nebija neviena, kas pēc mūsu aizbraukšanas varētu mācīt viņai Bībeli, Rūbija turpināja vadīt Bībeles nodarbības ar vēstuļu palīdzību. Kad mēs nākamreiz apmeklējām šo draudzi, minētā sieviete nāca uz visām sapulcēm. Pēc kāda laika uz šo draudzi pārcēlās divas speciālās pionieres, un turpmāk šai sievietei Bībeli mācīja viņas. Drīz vien sieviete kristījās. Apmēram 30 gadus vēlāk — 1995. gadā — Patersonas Bētelē pie Rūbijas pienāca kāda gados jauna māsa. Tā izrādījās minētās sievietes meita, kas kopā ar savu vīru mācījās Gileādas skolā (viņi bija 100. grupā).

Mūsu nākamais rajons bija Floridas centrālā daļa. Šajā teritorijā mums bija vajadzīga automašīna, un mēs iegādājāmies automašīnu par ļoti izdevīgu cenu. Bet jau pirmajā nedēļā sabojājās tās ūdenssūknis, un mums nebija naudas remontam. Es piezvanīju kādam brālim, kas, manuprāt, varētu mums palīdzēt. Viens no viņa darbiniekiem saremontēja mūsu automašīnu, un brālis no mums neprasīja naudu par remontu. Viņš teica: ”Viss kārtībā, neuztraucieties!” Viņš mums pat uzdāvināja nelielu naudas summu. Tā mēs kārtējo reizi pieredzējām, ka Jehova gādā par saviem kalpiem. Šis gadījums mums arī atgādināja, cik svarīgi ir būt dāsniem.

Apmeklēdami draudzes, mēs apmetāmies pie vietējiem brāļiem un māsām, un tā mēs ieguvām daudz labu draugu. Kādu dienu es biju sācis ar rakstāmmašīnu rakstīt pārskatu par draudzes apmeklējumu, bet, kad todien devos sludināt, daļēji pabeigtais pārskats palika rakstāmmašīnā. Vakarā, atgriezies mājās, es ieraudzīju, ka saimnieku trīsgadīgais dēlēns bija ”palīdzējis” pabeigt pārskatu. Es vēl daudzus gadus viņu par to vilku uz zoba.

1971. gadā es saņēmu vēstuli, kurā bija rakstīts, ka esmu iecelts par apgabala pārraugu Ņujorkā. Tas tik bija pārsteigums! Man bija tikai 34 gadi. Brāļi un māsas mūs uzņēma ļoti sirsnīgi. Es biju pirmais melnādainais apgabala pārraugs Ņujorkā.

Būdams apgabala pārraugs, es katru nedēļas nogali uzstājos kādā rajona kongresā, un man sagādāja prieku runāt par Jehovu. Daudzi rajona pārraugi, ar kuriem es sadarbojos, bija krietni pieredzējušāki par mani. Viens no viņiem bija teicis kristīšanās runu tajā kongresā, kurā es kristījos. Ceļojošo pārraugu vidū bija arī Teodors Jaračs, kas vēlāk kļuva par Vadošās padomes locekli. Es sadarbojos arī ar daudziem pieredzes bagātiem brāļiem, kas kalpoja Bruklinas Bētelē. Kopā ar šiem rajona pārraugiem un Bēteles darbiniekiem es jutos brīvi un nepiespiesti. Es redzēju, cik sirsnīgi viņi mīl Jehovas avis, cik ļoti uzticas Bībelei un cik dedzīgi atbalsta Jehovas organizāciju. Tā kā šie brāļi bija tik pazemīgi, man bija viegli pildīt apgabala pārrauga pienākumus.

1974. gadā Vadošā padome par apgabala pārraugiem iecēla citus rajona pārraugus un es atsāku veikt rajona pārrauga pienākumus. Mums ar Rūbiju bija jāapmeklē draudzes Dienvidkarolīnā. Tajā laikā melnādainajiem vairs nebija jābūt nošķirtiem no baltajiem, un tas brāļiem un māsām sagādāja lielu prieku.

1976. gada beigās mani pārcēla uz citu rajonu — mums bija jāapmeklē draudzes tajās Džordžijas štata pilsētās, kas atrodas starp Atlantu un Kolumbusu. Es joprojām spilgti atceros to dienu, kad man bija jāuzstājas ar runu kādas ģimenes piecu bērnu bērēs. Tā bija melnādaino Jehovas liecinieku ģimene. Bērni bija gājuši bojā, kad māja, kurā bija apmetusies šī ģimene, tika ļaunprātīgi nodedzināta. Vecāki bija izglābušies, bet māte bija smagi cietusi un atradās slimnīcā. Uz slimnīcu nebeidzamā straumē plūda kā baltie, tā melnādainie Jehovas liecinieki, lai mierinātu un atbalstītu vecākus. Viņu mīlestība bija apbrīnojama. Šādas mīlestības un līdzjūtības izpausmes Dieva kalpiem palīdz izturēt vissmagākos pārbaudījumus.

1977. gadā mūs uzaicināja uz Bruklinas Bēteli, lai mēs dažus mēnešus piedalītos kādā projektā. Kad šis darbs gāja uz beigām, divi Vadošās padomes locekļi mums ar Rūbiju vaicāja, vai mēs nebūtu ar mieru pastāvīgi kalpot Bētelē. Mēs ar prieku piekritām.

24 gadus es darbojos kalpošanas nodaļā, kur brāļiem bieži vien ir jārisina sarežģīti jautājumi. Kalpošanas nodaļas darbinieki ļoti augstu vērtē uz Bībeli balstītos norādījumus, ko saņem no Vadošās padomes. Uz tiem ir pamatotas gan kalpošanas nodaļas atbildes uz jautājumiem, gan norādījumi rajona pārraugiem, draudžu vecākajiem un pionieriem. Šādi materiāli daudziem kristiešiem ir palīdzējuši sasniegt garīgu briedumu, un tas savukārt ir stiprinājis Jehovas organizāciju.

No 1995. līdz 2018. gadam es kā galvenās pārvaldes pārstāvis (agrāk to sauca par zonas pārraugu) apmeklēju daudzas filiāles. Es tikos ar filiāļu komiteju locekļiem, Bēteles darbiniekiem un misionāriem, lai viņus uzklausītu un viņiem sniegtu nepieciešamo atbalstu. Mūs ar Rūbiju ļoti uzmundrināja viņu pastāstītie gadījumi. 2000. gadā mēs viesojāmies Ruandas filiālē. Mums stāstīja, kā brāļi un māsas, to vidū Bēteles darbinieki, bija rīkojušies, kad 1994. gadā Ruandā tika īstenots genocīds, un tas mūs dziļi iespaidoja. Daudzi no viņiem bija zaudējuši tuviniekus. Visos šajos pārbaudījumos brāļi un māsas bija saglabājuši ticību, cerību un prieku.

Tagad mums abiem ir pāri 80. Pēdējos 20 gadus es esmu ASV filiāles komitejas loceklis. Es neesmu mācījies augstskolā, bet Jehovas organizācija man ir devusi pašu augstāko izglītību. Tāpēc es esmu varējis mācīt Bībeles patiesību citiem, un tas, ko viņi ir uzzinājuši, viņiem var noderēt mūžīgi. (2. Kor. 3:5; 2. Tim. 2:2.) Es esmu redzējis, kā Bībele ir palīdzējusi cilvēkiem mainīt savu dzīvi un tuvoties Radītājam. (Jēk. 4:8.) Kad vien ir iespējams, mēs ar Rūbiju atgādinām citiem, cik brīnišķīga ir iespēja arvien labāk iepazīt Jehovu un mācīt citiem Bībeli, — tas ir vislielākais gods, kāds var būt Jehovas kalpiem.