Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

1923. Pirms simt gadiem

1923. Pirms simt gadiem

”MĒS raugāmies uz 1923. gadu ļoti cerīgi.” Tā bija rakstīts 1923. gada 1. janvāra Sargtornī. ”Mums ir milzīgs gods liecināt.. ciešanu pārņemtajai pasaulei par to, ka ir gaidāmi labāki laiki.” Šis gads tiešām bija iezīmīgs ar daudzām pozitīvām pārmaiņām. Bībeles pētnieki kļuva aizvien saliedētāki, un tajā laikā tika likts pamats apbrīnojamajai vienotībai, kas tagad ir tik raksturīga patiesā Dieva organizācijai.

VIENOTĪBU VEICINA SAPULCES

Kalendārs, kurā minēti Bībeles panti un dziesmu numuri

Organizācija bija sākusi izdot kalendāru, kurā tika norādīts, kāds pants vai panti jāapspriež darbdienas sapulcē, kura tika saukta par lūgšanu, slavēšanas un liecību sapulci, un kādas dziesmas Bībeles pētnieki var dziedāt, kad viņi iedziļinās Bībelē kopā ar ģimeni vai vieni paši. 1923. gadā organizācija ieviesa dažus jauninājumus, kas veicināja Bībeles pētnieku vienotību. Sargtornī sāka publicēt skaidrojumus Bībeles pantiem, ko Bībeles pētnieki ik nedēļu apsprieda attiecīgajā darbdienas sapulcē.

Minētajās sapulcēs Bībeles pētnieki mēdza stāstīt sludināšanā pieredzētus gadījumus, pateikties Jehovam, nodziedāt kādu dziesmu vai pat sacīt lūgšanu — to sauca par liecības došanu. Eva Bārnija, kas 1923. gadā kristījās (viņai tolaik bija 15 gadu) stāstīja: ”Tie, kas gribēja dot liecību, piecēlās un teica, piemēram, šādus vārdus: ”Es gribu pateikties Kungam par visu labo, ko viņš man ir dāvājis.”” Dažiem brāļiem ļoti patika uzstāties ar liecībām. Eva Bārnija atcerējās: ”Brālis Godvins, kas bija jau krietni gados, vienmēr vēlējās Kungam pateikties par ļoti daudz ko. Bet, kad sapulces vadītājs sāka nervozēt, brāļa Godvina sieva parasti parāva vīra mēteļa malu, un brālis Godvins apklusa un apsēdās.”

Reizi mēnesī katra draudze (tolaik draudzes sauca par klasēm) rīkoja īpašu lūgšanu, slavēšanas un liecību sapulci. Par šīm sapulcēm 1923. gada 1. aprīļa Sargtornī bija teikts: ”Puse sapulces ir jāveltī liecībām, kas saistītas ar sludināšanu un kas var visus uzmundrināt. [..] Mēs uzskatām, ka turēšanās pie šiem norādījumiem mūs visus saliedēs vēl vairāk.”

Šīs sapulces daudz ko deva kādam 19 gadu vecam sludinātājam (tolaik sludinātājus sauca par darbiniekiem), vārdā Čārlzs Mārtins, kas dzīvoja Kanādas pilsētā Vankūverā. Viņš dalījās savās atmiņās: ”Šajās sapulcēs es uzzināju, ko teikt, kad sludinu pa mājām. Bieži vien tika stāstīti gadījumi, kas pieredzēti sludināšanā. Tā es sapratu, par kādiem jautājumiem runāt, un iemācījos atbildēt uz dažādiem iebildumiem.”

VIENOTĪBU VEICINA SLUDINĀŠANA

1923. gada 1. maija Biļetens

Vienotību veicināja arī īpašas dienas, kas tika veltītas sludināšanai. 1923. gada 1. aprīļa Sargtornī bija lasāms šāds paziņojums: ”Lai mēs.. darbotos vienoti, šī gada 1. maijā (tā ir otrdiena) visi ir aicināti doties sludināt. Arī turpmāk katra mēneša pirmā otrdiena.. būs sludināšanas diena. ..ikvienam kāda dienas daļa būtu jāveltī sludināšanai.”

Sludināšanā piedalījās pat gados jauni Bībeles pētnieki. Lūk, ko atcerējās Heizela Bērforda, kurai 1923. gadā bija 16 gadu: ”Izdevumā Biļetens a tika publicēti sarunu paraugi, ko mēs centāmies iemācīties. Mēs ar vectēvu dedzīgi piedalījāmies visos sludināšanas pasākumos.” Bet, māsai Bērfordai par lielu pārsteigumu, kāds gados vecs brālis ar to bija neapmierināts. Viņa stāstīja: ”Šis brālis stingri iebilda pret to, ka es runāju ar cilvēkiem par Bībeli. Tie bija laiki, kad daži nesaprata, ka pilnīgi visiem Bībeles pētniekiem, arī ”jaunekļiem un jaunavām”, ir jāslavē Radītājs.” (Ps. 148:12, 13.) Tomēr māsa Bērforda nebeidza sludināt. Vēlāk viņa mācījās Gileādas skolā, kur bija iekļauta otrajā grupā, un pēc tam kalpoja par misionāri Panamā. Brāļi, kas bija iebilduši pret jauniešu piedalīšanos sludināšanā, ar laiku mainīja savu viedokli.

VIENOTĪBU VEICINA KONGRESI

Brāļu un māsu vienotību veicināja arī kongresi. Daudzu kongresu laikā bija organizēta sludināšana. Piemēram, kad 1923. gada pavasarī Kanādas pilsētā Vinipegā tika rīkots kongress, 31. martā visi kongresa dalībnieki bija aicināti doties sludināt. Šādas sludināšanas dienas sekmēja labās vēsts izplatīšanos. Tā paša gada 5. augustā Vinipegā uz kongresu atnāca 7000 cilvēku — nevienā citā kongresā Kanādā pirms tam nebija bijis tik daudz apmeklētāju.

Visnozīmīgākais 1923. gada kongress notika ASV pilsētā Losandželosā no 18. līdz 26. augustam. Vairākas nedēļas pirms tam kongress tika reklamēts avīzēs, un Bībeles pētnieki izplatīja vairāk nekā pusmiljonu ielūgumu. Par kongresu vēstīja arī reklāmas plakāti uz tramvajiem un automašīnām.

Bībeles pētnieku kongress Losandželosā (1923. gads)

Kongresa priekšpēdējā dienā, 25. augustā, brālis Raterfords uzstājās ar runu ”Avis un āži”, kurā paskaidroja, ka ”avis” ir dievbijīgi cilvēki, kas dzīvos paradīzē uz zemes. Runas beigās viņš nolasīja rezolūciju ar nosaukumu ”Brīdinājums”, kurā tika nosodīta kristīgā pasaule, bet godprātīgi cilvēki tika aicināti pamest ”lielo Babilonu”. (Atkl. 18:2, 4.) Vēlāk, kad rezolūcijas teksts bija iespiests, Bībeles pētnieki ar lielu entuziasmu visā pasaulē izplatīja miljoniem rezolūcijas eksemplāru. Šī pasaules mēroga kampaņa Dieva kalpus saliedēja vēl vairāk.

”Turēšanās pie šiem norādījumiem mūs visus saliedēs vēl vairāk”

Kongresa pēdējā dienā, kad bija sanākuši pāri par 30 tūkstošiem cilvēku, brālis Raterfords uzstājās ar runu ”Visas tautas soļo pretī Armagedonam, bet miljoni, kas dzīvo tagad, nekad nemirs”. Tā kā Bībeles pētnieki bija paredzējuši lielu apmeklētāju pieplūdumu, kongresam bija noīrēts nupat uzbūvētais stadions ”Kolizejs”. Lai ikviens apmeklētājs varētu labi dzirdēt kongresa programmu, tika izmantoti stadiona skaļruņi, kas tajā laikā bija jaunums. Kongresa runas tika pārraidītas arī pa radio, līdz ar to kopējais klausītāju skaits bija patiešām iespaidīgs.

LABĀ VĒSTS IZPLATĀS AIZVIEN TĀLĀK

1923. gadā sludināšana ievērojami paplašinājās arī Āfrikā, Dienvidamerikā, Eiropā un Indijā. Piemēram, Indijā brālis Adavimannatu Džozefs, kam bija sieva un seši bērni, organizēja mūsu literatūras izdošanu tādās valodās kā hindi, tamilu, telugu un urdu.

Viljams Brauns ar ģimeni

Bet, lūk, kā Bībeles vēsts izplatījās Rietumāfrikā. Bībeles pētnieki Alfreds Džozefs un Lenards Blekmens, kas dzīvoja Sjerraleonē, bija uzrakstījuši mūsu organizācijas galvenajai pārvaldei Ņujorkā, ka viņiem sludināšanā ir vajadzīga palīdzība. Atbildi viņi saņēma 1923. gada 14. aprīlī. Alfreds stāstīja, ka vēlā sestdienas vakarā atskanēja telefona zvans, un viņš klausulē izdzirdēja vīrieti enerģiskā balsī prasām: ”Vai jūs esat tas, kas rakstīja Sargtorņa biedrībai un lūdza, lai pie jums atsūta sludinātājus?” Alfreds atbildēja apstiprinoši, un tad vīrietis sacīja: ”Pie jums esmu atsūtīts es.” Runātājs bija Viljams Brauns, kas todien kopā ar sievu Antoniju un meitām Luīzi un Lūsiju bija ieradies no Karību jūras reģiona. Pavisam drīz viņi visi satikās.

Alfreds stāstīja: ”Nākamajā rītā, kad mēs ar Lenardu iedziļinājāmies Bībelē, kā bijām ieraduši darīt reizi nedēļā, durvīs parādījās stalts vīrs. Tas bija Viljams Brauns. Viņš bija tik dedzīgs, ka gribēja jau nākamajā dienā uzstāties ar publisko runu.” Nebija pagājis ne mēnesis, kad brālis Brauns bija izplatījis visu līdzatvesto literatūru. Drīz pienāca vēl 5000 grāmatu, bet arī tās ātri vien atrada ceļu pie lasītājiem, un bija vajadzīgs vēl. Taču Viljams Brauns kļuva pazīstams nevis kā grāmatu tirgotājs, bet kā dedzīgs sludinātājs, kas savās runās vienmēr atsaucās uz Bībeli. Tāpēc viņu iesauca par Bībeles Braunu.

Magdeburgas Bētele 20. gadsimta 20. gados

Kas šajā gadā notika Vācijā? Barmenes pilsētā esošās filiāles telpas bija kļuvušas par šauru, turklāt pastāvēja briesmas, ka šajā apgabalā ienāks Francijas karaspēks. Bībeles pētnieki Magdeburgā atrada ēku kompleksu, kas šķita ideāli piemērots, lai tipogrāfiju pārceltu uz turieni. 19. jūnijā brāļi sagatavoja nosūtīšanai pēdējās tipogrāfijas iekārtas un mēbeles un devās uz Magdeburgu. Jau nākamajā dienā pēc tam, kad galvenā pārvalde bija saņēmusi vēstuli, ka pārcelšanās uz jaunajām ēkām ir pabeigta, laikraksti ziņoja, ka Barmenes pilsēta ir nonākusi franču rokās. Visā, kas saistījās ar Bēteles pārcelšanu, brāļi saskatīja Jehovas svētību un izjuta viņa aizsardzību.

Džordžs Jangs, Sāra Fērgusone (pa labi) un viņas māsa

Savukārt Brazīlijā brālis Džordžs Jangs, kas sludināja daudzās pasaules valstīs, izveidoja organizācijas filiāli un organizēja Sargtorņa izdošanu portugāļu valodā. Dažu mēnešu laikā viņš bija izplatījis vairāk nekā 7000 literatūras vienību. Kāda brazīliete, vārdā Sāra Fērgusone, bija dziļi saviļņota, kad brālis Jangs apmeklēja viņas ģimeni. Viņa bija cītīgi lasījusi Sargtorni jau no 1899. gada, un viņa jau sen gribēja kristīties, bet līdz pat Džordža Janga atbraukšanai tādas iespējas nebija bijis. Pāris mēnešus pēc brāļa Janga ierašanās Brazīlijā Sāra Fērgusone un viņas četri bērni beidzot varēja spert šo nozīmīgo soli.

PRIEKS KALPOT JEHOVAM

1923. gada 15. decembra Sargtornī bija atzīmēts, ka Bībeles pētnieki ir kļuvuši daudz vienotāki, un bija rakstīts: ”Ir skaidri redzams, ka draudzes.. ir garīgi stipras.” Tālāk bija lasāms aicinājums: ”Cieši satversim visus garīgos ieročus un ar vēl lielāku sparu, apņēmību un prieku darbosimies nākamgad!”

Arī nākamais gads Bībeles pētniekiem bija vēsturisks. Ņujorkā, Stetenailendā, no kurienes nebija tālu līdz Bruklinas Bētelei, Bēteles darbinieki mēnešiem ilgi bija čakli strādājuši kāda objekta būvniecībā. Tas tika pabeigts 1924. gada sākumā, un tas veicināja brāļu saimes vienotību un labās vēsts sludināšanu tik lielā mērā, kā vēl nekad nebija pieredzēts.

Celtnieku brigāde Stetenailendā

a Izdevumu Biļetens tagad sauc par darba burtnīcu Kristīgā Dzīve un Kalpošana.