Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

DZĪVESSTĀSTS

Kā manā dzīvē ir izpaudies Dieva spēks

Kā manā dzīvē ir izpaudies Dieva spēks

1985. gadā mēs ar sievu ieradāmies Kolumbijā. Tajā laikā šo valsti bija pārņēmusi vardarbība. Valdības spēki cīnījās ar vareniem narkotiku karteļiem, kas saimniekoja pilsētās, un partizānu grupējumiem, kas kontrolēja plašas teritorijas kalnos. Medeljinā, kur mēs vēlāk kalpojām, ik uz stūra varēja sastapt bruņotus bandu locekļus, kas tirgoja narkotikas, nodarbojās ar reketu un veica pasūtījuma slepkavības. Lielākoties tie bija jauni puiši, kuru dzīve ātri vien aprāvās. Mums bija tāda sajūta, it kā mēs būtu nonākuši uz citas planētas.

Ko mēs, divi parasti somi, darījām Dienvidamerikā, un ko dzīve tur man iemācīja?

BĒRNĪBA UN JAUNĪBA

Es piedzimu 1955. gadā un biju jaunākais no trim dēliem. Mūsu ģimene dzīvoja Somijas dienvidos, Vantā pilsētiņā.

Mana māte kļuva par Jehovas liecinieci dažus gadus pirms manas nākšanas pasaulē. Tēvam mātes jaunā ticība nepatika. Viņš negribēja, ka māte mums, bērniem, māca Bībeli, un neļāva mūs vest uz sapulcēm. Tāpēc māte runāja ar mums par svarīgākajām Bībeles mācībām tad, kad tēva nebija klāt.

Pirmo ticības pārbaudījumu es izturēju, kad man bija septiņi gadi

Es sāku ticēt Jehovam jau bērnībā. Atceros kādu gadījumu, kas notika, kad biju sācis iet skolā. Man tolaik bija septiņi gadi. Es atteicos ēst asins pankūkas — skolotāju tas ļoti saniknoja, un viņa gribēja mani piespiest ar varu. Ar vienu roku viņa man saspieda vaigus, lai dabūtu vaļā muti, bet ar otru pūlējās iestumt mutē dakšiņu ar pankūku. Tomēr viņai nekas nesanāca, jo man izdevās izsist dakšiņu viņai no rokas.

Kad man bija 12 gadu, nomira mans tētis un es sāku apmeklēt Jehovas liecinieku sapulces. Draudzes brāļi bieži runājās ar mani, un tas veicināja manu garīgo izaugsmi. Es sāku katru dienu lasīt Bībeli un cītīgi lasīju Jehovas liecinieku literatūru. Tāpēc jau 14 gadu vecumā es pieņēmu lēmumu kristīties. Es spēru šo svarīgo soli 1969. gada 8. augustā.

Pēc skolas absolvēšanas es kļuvu par pionieri. Jau dažas nedēļas vēlāk es pārcēlos uz Pielavesi, kas atrodas Somijas vidienē, jo tur bija maz sludinātāju.

Pielavesi es iepazinos ar jauku kristieti, vārdā Sirka. Mani piesaistīja viņas pazemība, stiprā ticība un pieticība. Mēs abi gribējām visus spēkus veltīt kalpošanai Jehovam un bijām gatavi pildīt jebkuru uzdevumu. Mūsu kāzas notika 1974. gada 23. martā. Mēs izlēmām, ka netērēsim laiku medusmēnesim, un pārcēlāmies uz Kartulu, kur bija vēl mazāk sludinātāju nekā Pielavesi.

Māja, ko mēs īrējām Somijas pilsētā Kartulā

JEHOVA PAR MUMS GĀDĀ

Automašīna, ko mums uzdāvināja mans brālis

Jau pavisam drīz mēs pārliecinājāmies, ka tad, ja tieksimies pēc Dieva valstības, Jehova par mums gādās. (Mat. 6:33.) Minēšu kādu piemēru. Mums nebija automašīnas, tāpēc pa draudzes plašo teritoriju mēs braukājām ar velosipēdu. Taču ziemā tas bija ļoti grūti. Bija skaidrs, ka mums ir vajadzīga automašīna, bet mēs nevarējām atļauties to iegādāties.

Negaidīti pie mums ciemos ieradās mans brālis. Mums par lielu pārsteigumu viņš paziņoja, ka vēlas mums uzdāvināt savu mašīnu. Viņš teica, ka par apdrošināšanu mums nav jāraizējas, jo par to jau ir samaksāts. Mums tikai bija jāpērk degviela un jābrauc. Tā mēs tikām pie sava auto.

Jehova apliecināja, ka ir uzņēmies gādāt par mums materiālā ziņā. Mūsu uzdevums bija sludināt.

GILEĀDAS SKOLA

1978. gadā, kad mēs mācījāmies pionieru kalpošanas skolā

1978. gadā mēs mācījāmies pionieru kalpošanas skolā. Mūsu pasniedzējs Raimo Kuokanens a mūs mudināja pieteikties mācībām Gileādas skolā. Lai apmeklētu Gileādas skolu, ir jāzina angļu valoda, tāpēc mēs to sākām mācīties. Pirms mēs aizpildījām iesniegumu, mūs uzaicināja kalpot Somijas Bētelē. Tas notika 1980. gadā. Tolaik Bēteles darbiniekus neaicināja uz Gileādas skolu. Bet mēs par to neraizējāmies, jo gribējām kalpot Jehovam tur, kur viņš mūs sūta. Tomēr, kalpodami Bētelē, mēs turpinājām apgūt angļu valodu, lai varētu apmeklēt Gileādas skolu, ja rastos tāda izdevība.

Dažus gadus vēlāk Vadošā padome nolēma, ka mācībām Gileādas skolā var pieteikties arī Bēteles darbinieki. Kad radās iespēja, mēs aizpildījām iesniegumu. Mums ļoti patika Bētelē, bet mēs bijām gatavi kalpot arī citur, ja tāda būtu Jehovas griba. Mūs uzaicināja uz Gileādas skolu, kur tikām iekļauti 79. grupā. Pēc izlaiduma, kas notika 1985. gada septembrī, mēs devāmies uz Kolumbiju.

KĻŪSTAM PAR MISIONĀRIEM

Sākumā mēs kalpojām Kolumbijas Bētelē. Es no visas sirds centos pildīt to, kas man bija uzticēts, bet apmēram pēc gada sapratu, ka mums ir vajadzīgas pārmaiņas. Pirmo un vienīgo reizi mūžā es lūdzu, lai mums dod citu uzdevumu kalpošanā. Mūs nosūtīja par misionāriem uz Neivu, kas atrodas Uilas departamentā.

Man vienmēr ir paticis sludināt. Kad biju pionieris Somijā un vēl nebiju precējies, es mēdzu sludināt no agra rīta līdz vēlam vakaram. Vēlāk, kad apprecējos, mēs ar sievu bieži vien pavadījām sludināšanā visu dienu. Reizēm mēs sludinājām attālākās vietās, un, lai nākamajā dienā varētu sākt sludināt jau no paša rīta, mēs šad un tad pārnakšņojām mašīnā.

Kad bijām kļuvuši par misionāriem, mēs atkal sludinājām ar lielu degsmi. Mūsu draudze auga, un tajā valdīja mīlestības pilna gaisotne.

JEHOVA ATBILD UZ MŪSU LŪGŠANĀM

Dažās pilsētās, kas atrodas netālu no Neivas, nebija neviena Jehovas liecinieka. Šajā apvidū norisinājās partizānu karš, tāpēc nevienam, kas nebija turienietis, nebija droši tur atrasties. Mani nelika mierā doma: kā gan cilvēki šajās pilsētās uzzinās labo vēsti? Es lūdzu Jehovam, lai kāds no šī apvidus kļūtu par Jehovas liecinieku. Man šķita, ka tam būtu jābūt cilvēkam, kas pastāvīgi dzīvo Neivā, jo te viņš varētu mācīties Bībeli. Es lūdzu Jehovam, lai šis cilvēks kļūtu par garīgi nobriedušu kristieti un tad pārceltos atpakaļ uz savu dzimto pilsētu. Taču Jehovam padomā bija vēl labāks risinājums.

Pēc neilga laika es sāku mācīt Bībeli kādam jaunam vīrietim, vārdā Fernando Gonsaless, kas dzīvoja Alhesirasā. Šajā pilsētā, ko no Neivas šķir 50 kilometru, nebija Jehovas liecinieku. Katru nedēļu Fernando brauca uz Neivu strādāt. Fernando cītīgi gatavojās Bībeles nodarbībām. Viņš arī uzreiz sāka apmeklēt draudzes sapulces. Jau pēc pirmajām Bībeles nodarbībām Fernando sāka sludināt citiem. Ik nedēļu, kad Fernando atgriezās Alhesirasā, viņš aicināja pie sevis visus, kas vēlējās klausīties, ko viņš bija uzzinājis no Bībeles.

Mēs ar Fernando 1993. gadā

Pusgadu pēc tam, kad Fernando bija sācis mācīties Bībeli, viņš kristījās. Tas notika 1990. gada janvārī. Drīz vien viņš kļuva par pionieri. Pēc Fernando kristīšanās filiāle varēja uz Alhesirasu nosūtīt speciālos pionierus. 1992. gada februārī šajā pilsētā tika nodibināta draudze.

Pēc tam, kad Fernando apprecējās, viņš ar sievu pārcēlās uz Sanvisenti del Kagvanu, jo tur nebija Jehovas liecinieku. Fernando un viņa sieva Olga dedzīgi sludināja, un arī šajā pilsētā izveidojās draudze. 2002. gadā Fernando tika iecelts par rajona pārraugu, un viņš kopā ar sievu joprojām apmeklē draudzes.

Tas viss man palīdzēja saprast, cik svarīgi ir lūgt par jautājumiem, kas saistīti ar kalpošanu Jehovam. Garīgajā pļaujā Jehova paveic to, ko nevaram izdarīt mēs. (Mat. 9:38.)

JEHOVA DOD ”GAN VĒLĒŠANOS, GAN SPĒKU RĪKOTIES”

1990. gadā mani iecēla par rajona pārraugu. Mēs raizējāmies, vai tiksim galā ar jaunajiem pienākumiem kalpošanā, jo mēs ar Sirku esam pavisam vienkārši cilvēki un mums nepiemīt nekādi īpaši talanti. Sākumā mūs nosūtīja apmeklēt Kolumbijas galvaspilsētas Bogotas draudzes, un tas tikai vairoja mūsu bažas, jo mēs nebijām dzīvojuši tik lielā pilsētā. Taču mēs pieredzējām, kā īstenojas Bībelē lasāmie vārdi: ”Dievs ir tas, kas darbojas jūsos, dodot jums gan vēlēšanos, gan spēku rīkoties, jo viņam tā labpatīk.” (Filip. 2:13.)

Vēlāk mūs nosūtīja uz sākumā minēto Medeljinu. Vietējie tik ļoti bija pieraduši pie apšaudēm, ka vairs par tām neuztraucās. Par to es pārliecinājos kādas Bībeles nodarbības laikā. Uz ielas sākās apšaude, un es jau grasījos mesties garšļaukus uz grīdas, bet Bībeles skolnieks lasīja tālāk rindkopu, it kā nekas nebūtu noticis. Kad viņš bija pabeidzis, viņš atvainojās un izgāja ārā. Pēc brīža viņš ienāca atpakaļ, turēdams pie rokas divus puišeļus, un mierīgi noteica: ”Piedošanu, man bija jāieved iekšā bērni.”

Mēs ne reizi vien pieredzējām bīstamas situācijas. Kādu dienu, kad sludinājām pa mājām, Sirka pieskrēja pie manis bāla kā drēbe un teica, ka uz viņu tikko šāva. Es satrūkos ne pa jokam. Bet vēlāk mēs sapratām, ka šāvējs bija mērķējis nevis uz Sirku, bet uz vīrieti, kas viņai bija gājis garām.

Ar laiku mēs vairs neizjutām tik lielu spriedzi kā sākumā. Mēs redzējām, ka vietējie brāļi un māsas neļāvās iebiedēties, un tas mums iedvesa drosmi. ”Jehova palīdz viņiem, tad jau viņš noteikti palīdzēs arī mums,” mēs spriedām. Draudzes vecākie mums deva labus padomus, mēs paši centāmies būt piesardzīgi, bet pārējo atstājām Jehovas ziņā.

Gadījās arī viltus trauksmes. Reiz, kad bijām devušies sludināt un bijām iegājuši kādā mājā, mēs izdzirdējām, ka ārā neganti baras divas sievietes. Es pat netaisījos skatīties, kas par ķīviņu tur izcēlies, bet mājas saimniece vedināja iziet uz terases palūkoties, kas pagalmā īsti notiek. Izrādījās, ka ”strīdnieces” ir divi papagaiļi, kuri meistarīgi atdarināja kaimiņienes.

JAUNI PIENĀKUMI UN CĪŅA AR SAVIEM TRŪKUMIEM

1997. gadā man uzticēja būt par pasniedzēju draudzes vecāko un kalpotāju skolā. b Man vienmēr ir paticis mācīties teokrātiskās skolās un kursos, bet man ne prātā nebija nācis, ka es varētu būt pasniedzējs.

Kādu laiku es biju apgabala pārraugs, bet pēc tam, kad organizācija ieviesa izmaiņas un šis pilnas slodzes kalpošanas veids tika likvidēts, es atsāku pildīt rajona pārrauga pienākumus. Man ir daudz patīkamu atmiņu par šiem vairāk nekā 30 gadiem, kuru laikā esmu bijis pasniedzējs un ceļojošais pārraugs. Bet, protams, ne viss ir gājis tik gludi, kā man būtu gribējies.

Es esmu cilvēks ar stipru gribu — tas man ir palīdzējis daudz ko izturēt, tomēr reizēm tas man ir arī traucējis. Piemēram, es esmu bijis pārlieku uzstājīgs, risinot kādas problēmas draudzēs, un, pamācīdams brāļus, ka viņiem jābūt iejūtīgākiem, es dažkārt pats esmu bijis neiejūtīgs. (Rom. 7:21—23.)

Manas negatīvās rakstura iezīmes mani reizēm ļoti nomāc. (Rom. 7:24.) Kādu dienu es Jehovam lūgšanā teicu, ka neesmu cienīgs būt par misionāru un ka man droši vien jāatgriežas Somijā. Tās pašas dienas vakarā draudzes sapulcē es dzirdēju ļoti uzmundrinošas domas, kas man palīdzēja nepadoties un turpināt cīņu ar saviem trūkumiem. Mani joprojām saviļņo tas, kā Jehova atbildēja uz manu lūgšanu. Esmu bezgala pateicīgs, ka Jehova savā labestībā man palīdz mainīties.

DROŠI RAUGĀMIES NĀKOTNĒ

Mēs ar Sirku esam priecīgi, ka mums ir bijusi iespēja lielāko daļu mūža pavadīt pilnas slodzes kalpošanā. Sirka visus šos gadus man ir bijusi uzticama līdzgaitniece, viņa ir īsta Jehovas dāvana.

Drīz es būšu sasniedzis 70 gadu vecumu un vairs nevarēšu pildīt pasniedzēja un rajona pārrauga pienākumus. Tomēr es par to neraizējos. Lai iepriecinātu Jehovu, mums nav obligāti jāveic kādi īpaši uzdevumi kalpošanā. Jehovam vislielāko prieku sagādā tas, ka cilvēki, mīlestības mudināti, viņam pazemīgi kalpo un no visas sirds viņu slavē. (Mih. 6:8; Marka 12:32—34.)

Pārdomājot, kādus pienākumus esmu pildījis, es esmu secinājis, ka Jehova man tos ir uzticējis ne jau tāpēc, ka es būtu labāks par citiem, vai tāpēc, ka man piemistu kādas īpašas spējas. Uzticēdams man dažādus pienākumus, Jehova ir izturējies pret mani ar ļoti lielu labestību. Es skaidri apzinos savus trūkumus un saprotu, ka bez Jehovas palīdzības es neko nebūtu spējis paveikt. Manā dzīvē patiešām ir izpaudies Dieva varenais spēks! (2. Kor. 12:9.)

a Raimo Kuokanena dzīvesstāsts ”Esmu cieši apņēmies kalpot Jehovam” ir publicēts 2006. gada 1. aprīļa Sargtornī.

b Tagad šo skolu ir aizstājusi valstības sludinātāju skola.