DZĪVESSTĀSTS
”Es redzēju, bet nesapratu”
Pastāstījis Olivjē Amels
1975. gadā, kad man bija divi gadi, mātei radās aizdomas, ka ar mani kaut kas nav kārtībā. Viņa turēja mani rokās, kad viņas draudzene nejauši nometa uz grīdas kādu smagu priekšmetu. Māte pamanīja, ka es no lielā trokšņa pat nesarāvos. Triju gadu vecumā es joprojām nerunāju. Tad mana ģimene saņēma nepatīkamu ziņu: ārsti apstiprināja, ka es esmu pilnīgi nedzirdīgs.
Kad es vēl biju pavisam mazs, mani vecāki izšķīrās, un mātei nācās vienai audzināt mani un manus abus vecākos brāļus un māsu. Tolaik Francijā nedzirdīgus bērnus izglītoja citādi nekā tagad, un toreizējās mācību metodes sagādāja bērniem daudz sāpīgu brīžu. Tomēr jau no bērnības man bija pieejams kaut kas tāds, kā nav daudziem nedzirdīgajiem. Es labprāt par to pastāstīšu.
Ilgu laiku daudzi pedagogi uzskatīja, ka nedzirdīgi bērni jāmāca, liekot tiem runāt un lasīt no lūpām. Zīmju valoda Francijas skolās bija pilnīgi aizliegta. Dažiem nedzirdīgiem bērniem stundās pat sasēja rokas aiz muguras.
Pirmajos dzīves gados ik nedēļu vairākas stundas ar mani nodarbojās runas terapeite. Man turēja žokli vai visu galvu un neskaitāmas reizes spieda izrunāt skaņas, ko es nedzirdēju. Es nespēju sazināties ar citiem bērniem. Tos gadus es atceros kā īstas mocības.
Sešu gadu vecumā mani aizsūtīja uz speciālo internātskolu, kur es pirmo reizi satiku citus nedzirdīgus bērnus. Bet arī šeit zīmju valoda bija aizliegta. Ja mēs stundās žestikulējām, mums sita pa pirkstiem vai arī rāva mūs aiz matiem. Taču mēs slepus sarunājāmies ar zīmēm, ko paši bijām izgudrojuši. Beidzot es varēju sazināties ar citiem bērniem! Tā sākās četri laimīgi gadi manā dzīvē.
Bet desmit gadu vecumā mani pārcēla uz parastu skolu, kur mācījās dzirdīgi bērni. Es jutos nelaimīgs un izmisis. Es domāju, ka visi pārējie nedzirdīgie bērni ir nomiruši un es pasaulē esmu palicis vienīgais nedzirdīgais. Sekodami ārstu padomam, kuri raizējās, ka es varētu aizmirst runas terapijas laikā apgūtās iemaņas, manas ģimenes locekļi nemācījās zīmju valodu un neļāva man tikties ar nedzirdīgiem bērniem. Es joprojām atceros reizi, kad bijām pie kāda dzirdes speciālista, kuram kabinetā uz galda stāvēja zīmju valodas grāmata. Kad es ieraudzīju attēlus uz vāka, es norādīju uz grāmatu un sacīju: ”Es to gribu!” Ārsts grāmatu veicīgi paslēpa. *
SĀKU MĀCĪTIES BĪBELI
Māte mūs, bērnus, audzināja pēc kristīgiem principiem. Mēs apmeklējām Jehovas liecinieku sapulces Meriņakā, kas atrodas netālu no Bordo. Šajās sapulcēs es sapratu ļoti maz, taču dažādi draudzes locekļi mēdza sēdēt man blakus un rakstīt uz lapas to, par ko bija runa sapulcē. Mani aizkustināja viņu rūpes un mīlestība. Mājās mamma man mācīja Bībeli, bet man bija grūti saprast, ko viņa man māca. Es nedaudz jutos kā pravietis Daniēls, kas, saņēmis no eņģeļa pravietisku vēsti, teica: ”Es to gan dzirdēju, bet nesapratu.” (Daniēla 12:8.) Tikai manā gadījumā varēja teikt: ”Es redzēju, bet nesapratu.”
Tomēr pamazām es sāku aptvert galvenās Bībeles mācības. Es glabāju savā sirdī to, ko biju skaidri sapratis, un centos to izmantot dzīvē. Vēl es mācījos, vērojot citus kristiešus. Piemēram, Bībelē ir lasāms mudinājums būt pacietīgiem. (Jēkaba 5:7, 8.) Es nesapratu, ko tas nozīmē. Bet, kad redzēju, kā šī īpašība izpaudās ticības biedru dzīvē, es sāku saprast, kas ir pacietība. Kristiešu draudze man patiešām ir ļoti palīdzējusi.
SARŪGTINĀJUMS UN PĒC TAM BRĪNIŠĶĪGS PĀRSTEIGUMS
Kādu dienu, kad vēl biju pusaudzis, es uz ielas ieraudzīju vairākus nedzirdīgus jauniešus, kas sarunājās zīmju valodā. Es slepus sāku ar viņiem tikties un mācīties franču zīmju valodu. Es joprojām apmeklēju Jehovas liecinieku sapulces, un tur par mani centās rūpēties kāds gados jauns Jehovas liecinieks, vārdā Stefāns. Viņš pūlējās nodibināt kontaktu ar mani, un es viņam ļoti pieķēros. Bet mani gaidīja liels sarūgtinājums — Stefānu ieslodzīja cietumā par atteikšanos no karadienesta. Es ieslīgu nomāktībā un gandrīz vairs neapmeklēju sapulces.
Pēc vienpadsmit mēnešiem Stefānu atbrīvoja, un viņš atgriezās mājās. Iztēlojieties manu pārsteigumu, kad Stefāns sāka sarunāties ar mani zīmju valodā! Es nespēju ticēt savām acīm. Cietumā viņš bija apguvis franču zīmju valodu. Es vēroju Stefāna roku kustības un sejas izteiksmi, un mana sajūsma auga, iedomājoties vien, ko tas nozīmē man.
BEIDZOT SAPROTU BĪBELES PATIESĪBU
Stefāns man sāka mācīt Bībeli. Manā prātā beidzot sāka veidoties Bībeles patiesības kopaina. Kad biju mazs, man patika skatīties skaistās ilustrācijas Jehovas liecinieku literatūrā, salīdzināt attēlotos Bībeles personāžus un izpētīt ikvienu zīmējuma detaļu, lai Bībelē aprakstītie notikumi man iespiestos prātā. Es zināju par Ābrahāmu, par viņa ”pēcnācējiem” un par ”lielo pulku”, bet tikai tad, kad Stefāns mani mācīja zīmju valodā, es patiešām sapratu tā visa nozīmi. (1. Mozus 22:15—18; Atklāsmes 7:9.) Bija skaidri redzams, ka es esmu atradis savu dabisko valodu, kas uzrunā manu sirdi.
Kad es pilnībā sapratu, par ko tiek runāts sapulcēs, es biju saviļņots un gribēju uzzināt aizvien vairāk. Ar Stefāna palīdzību manas Bībeles zināšanas auga, un 1992. gadā es kristījos. Lai gan es jau daudz ko biju sasniedzis garīgā ziņā, tomēr es joprojām biju kautrīgs un cilvēkos jutos nedroši, jo bērnībā nebiju varējis sazināties ar apkārtējiem.
MANA CĪŅA AR KAUTRĪGUMU
Pēc kāda laika nelielā nedzirdīgo grupa, pie kuras es piederēju, tika pievienota draudzei, kuras sapulces notika Bordo priekšpilsētā Pesakā. Tas noteikti nāca par labu manai garīgajai izaugsmei. Tā kā manas spējas sazināties ir ierobežotas, mani dzirdīgie draugi rūpējās, lai es sapulcēs visu saprastu. Īpaši daudz man palīdzēja divi kristieši: Žils un Elodija. Šis precētais pāris pēc sapulcēm mani bieži aicināja kopā papusdienot vai iedzert tasi kafijas, un mēs ļoti sadraudzējāmies. Atrasties starp cilvēkiem, kas cenšas atspoguļot Dieva mīlestību, tiešām ir liels prieks.
Šajā draudzē es arī iepazinos ar Vanesu. Mani piesaistīja viņas iejūtība un taisnīguma izjūta. Manu nedzirdību viņa nekad neuzskatīja par šķērsli — viņa to uztvēra kā iespēju bagātināt savu pieredzi. Mēs iemīlējām viens otru un 2005. gadā apprecējāmies. Prasme komunicēt nav mana stiprā puse, un Vanesa man ir palīdzējusi cīnīties ar kautrīgumu un iemācīties brīvi izteikties. Viņas atbalsts man nozīmē ļoti daudz.
VĒL VIENA DĀVANA NO DIEVA JEHOVAS
Tajā pašā gadā, kad mēs apprecējāmies, Jehovas liecinieku Francijas filiāle, kas atrodas Luvjē, mani uzaicināja uz mēnesi ilgiem tulkošanas kursiem. Iepriekšējos gados filiāle jau bija izdevusi vairākas publikācijas franču zīmju valodā DVD formātā. Bet priekšā bija vēl vairāk darba, un tulkošanas nodaļai vajadzēja jaunus palīgus.
Mums abiem ar Vanesu šķita, ka man izteiktais piedāvājums strādāt šajā filiālē ir liels gods un dāvana no Dieva Jehovas, bet, jāatzīst, mēs arī nedaudz raizējāmies. Kas notiks ar mūsu zīmju valodas grupu? Ko mēs iesāksim ar savu māju? Vai Vanesa atradīs darbu filiāles tuvumā? Jehova brīnišķīgā veidā parūpējās, lai ikviena problēma atrisinātos. Es izjutu, cik liela ir Jehovas mīlestība pret mums un pret visiem nedzirdīgajiem.
ATBALSTS, KO SNIEDZ VIENOTA TICĪBAS BIEDRU SAIME
Kad es iesaistījos garīgās literatūras tulkošanā, es labāk sapratu, cik daudz tiek darīts, lai palīdzētu nedzirdīgajiem tuvoties Dievam. Bija arī ļoti patīkami redzēt, ka daudzi darba biedri centās ar mani sarunāties. Viņi iemācījās vismaz dažas zīmes, un tas mani aizkustināja. Es viņu vidū it nemaz nejutos izolēts. Viņu mīlestība apliecināja, cik liela vienotība pastāv Jehovas kalpu vidū. (Psalms 133:1.)
Es esmu ļoti pateicīgs Dievam Jehovam, ka ar kristiešu draudzes starpniecību viņš vienmēr ir rūpējies, lai man kāds palīdzētu. Es arī priecājos, ka esmu devis kaut nelielu ieguldījumu tajā, ka citi nedzirdīgie var iepazīt mūsu mīlošo Radītāju un tuvoties viņam. Es gaidu to laiku, kad vairs nebūs nekādu šķēršļu saziņai starp cilvēkiem, visi būs vienoti un runās simboliskajā tīrajā valodā, kas ir patiesība par Dievu Jehovu un viņa nodomiem. (Cefanjas 3:9.)
^ Francijas valdība tikai 1991. gadā oficiāli atļāva nedzirdīgu bērnu mācīšanā izmantot zīmju valodu.
SARGTORNIS