Ījaba 10:1—22
10 Man riebj mana dzīve!+
Es ļaušu vaļu savām žēlabām,runāšu savās rūgtajās sirdssāpēs.
2 Es teikšu Dievam: ”Nenosodi mani!
Paskaidro — kāpēc tu pret mani cīnies?
3 Vai tev tiek kāds labums, ja tu nodari pārestību,ja atstum savu roku darbu,+bet pret ļaundaru nodomiem esi labvēlīgs?
4 Vai tev ir cilvēka acis,vai tu skaties tāpat kā mirstīgie?
5 Vai tavas dienas ir kā mirstīgo dienasun tavi gadi — kā cilvēkam,+
6 ka tu meklē, ko esmu noziedzies,un lūkojies pēc mana grēka?+
7 Tu taču zini, ka neesmu vainīgs!+
Neviens nevar izglābt mani no tavas rokas.+
8 Savām rokām tu mani veidoji un radīji,+bet nu tu gribi mani iznīcināt.
9 Atceries jel: tu mani radīji no māla,+bet nu tu liec man atgriezties zemē.+
10 Vai tu mani nelēji kā pienuun nerecināji kā sieru?
11 Ādā un miesā tu mani ietērpi,ar kauliem un cīpslām saaudi.+
12 Tu man dāvāji dzīvību un savu uzticīgo mīlestību,savā gādībā sargāji manu garu*.+
13 Bet, lūk, ko tu slepus biji nodomājis,es zinu: tas ir no tevis.
14 Ja es grēkotu, tu mani novērotu+un manu vainu nepiedotu.
15 Ja esmu vainīgs, bēdas man!
Un, pat ja būtu nevainīgs, es nevaru pacelt galvu,+jo mani māc negods un ciešanas.+
16 Atliek man pacelt galvu — un tu medī mani kā lauva,+tu atkal vērs pret mani savu spēku.
17 Tu ved jaunus lieciniekus pret mani,un tavas dusmas uz mani aug,pār mani nāk mokas pēc mokām.
18 Kāpēc tu man vispār ļāvi piedzimt?+
Kaut es būtu nomiris, pirms kāda acs mani skatījusi,
19 it kā manis nemaz nebūtu bijis!
No mātes klēpja es uzreiz būtu nonācis kapā.”
20 Cik tad man vairs atlicis dienu?+ Kaut Dievs atstātu mani,novērstu skatu no manis, lai varu mazliet atgūties,+
21 pirms dodos uz dziļākās tumsas* zemi,+no kuras es neatgriezīšos,+
22 uz zemi, kur valda necaurredzama tumsa,uz melnas ēnas zemi, kas bez kārtības,kur pat gaisma ir kā tumsa.”
