Ījaba 16:1—22
16 Ījabs atbildēja:
2 ”Daudz ko tamlīdzīgu es jau esmu dzirdējis.
Jūs visi esat slikti mierinātāji!+
3 Vai tukšām* runām nebūs gala?
Kas tevi* urda tā atbildēt?
4 Arī es spētu runāt tāpat kā jūs.
Ja jūs būtu manā vietā,es varētu jūs visādi nosodītun nicīgi kratīt par jums galvu,+
5 bet es ar saviem vārdiem censtos jūs stiprināt,un jūs tajos rastu mierinājumu.+
6 Ja runāju, manas sāpes nerimst,+ja apklustu — vai gan tās atkāpjas?
7 Bet Dievs mani ir izvārdzinājis,+viņš ir izpostījis visu manu saimi.
8 Tu mani esi sagrābis — un visi to redz.
Esmu pavisam izdilis — un tas liecina pret mani.
9 Dieva dusmas mani ir saplosījušas, viņš mani nīst+un niknumā griež zobus,kā ienaidnieks caururbj mani acīm.+
10 Ļaudis mani apsmej+un nievādami pļaukā,pulcējas ap mani naidīgā barā.+
11 Dievs mani ir nodevis puišeļu varā,iegrūdis ļaundaru rokās.+
12 Man bija miers, bet viņš mani salauza,+sagrāba mani aiz skausta un sadragāja,izraudzījās mani par savu mērķi.
13 Viņa loka šāvēji ielenc mani,+viņš pāršķeļ manas nieres+ un nežēlo,izlej zemē manu žulti.
14 Viņš lauž manī robu pēc roba,metas man virsū kā karavīrs.
15 Es sašuvu maisa drānas, ar ko apsegt savu ādu,+un savu lepnumu* apraku putekļos.+
16 Mana seja ir sasarkusi no raudām,+uz maniem plakstiem gulstas melna ēna*,
17 kaut neesmu aptraipījis rokas ar vardarbībuun mana lūgšana nāk no tīras sirds.
18 Zeme, neapsedz manas asinis!+
Lai neapklust manas vaimanas!
19 Jau tagad man ir liecinieks debesīs,tas, kurš var liecināt manā labā, ir debesu augstumos.
20 Draugi mani izsmej,+bet manas acis Dieva priekšā izlīst asarās*.+
21 Lai tiek izšķirta lieta starp cilvēku un Dievu,gluži kā starp cilvēku un viņa biedru!+
22 Paies taču vien daži gadi,un es aiziešu pa ceļu, kas neved atpakaļ.+
