Ījaba 17:1—16
17 Mans gars ir salauzts, manas dienas galā,kaps mani gaida.+
2 Izsmējēji ir man visapkārt,+man jānoraugās, kā tie dumpojas.
3 Lūdzu, esi mans galvotājs — galvo pats sev par mani!
Kurš cits, par mani galvodams, spiedīs man roku?+
4 Tu esi aizdarījis viņu sirdi gudrībai,+tāpēc tu viņus necelsi godā.
5 Kāds piedāvājas dalīties ar draugiem,bet paša bērniem acis izdziest no bada.
6 Dievs mani ir padarījis par apsmieklu tautām,+tā ka ļaudis man sejā spļauj.+
7 Manas acis tumst no bēdām,+no manis ir palikusi tikai ēna.
8 Taisnie uz to veras izbrīnā,un nevainīgos pārņem sašutums par bezdievi.
9 Taisnais turas uz sava ceļa;+kam tīras rokas, tam spēks aug.+
10 Bet nu nāciet, klūpiet man virsū no jauna!
Es gan neredzu starp jums nevienu, kas būtu gudrs.+
11 Manas dienas ir pagājušas,+mani nodomi sabrukuši, manas sirds vēlmes ir sagrautas.+
12 Šie ļaudis nakti pārvērš dienā —drīz būs gaišs, jo tagad ir tumšs.
13 Ja jau es gaidu, ka kaps* kļūs par manām mājām,+un tumsā klāju savu guļvietu,+
14 ja kapa bedrei+ es saucu: ”Mans tēvs!”un tārpam: ”Mana māte un māsa!” —
15 kur tad ir mana cerība?+
Mana cerība — vai kāds to spēj saskatīt?
16 Tā nokāps pie kapa* vārtiem,kad kopā apgulsimies pīšļos.”+
