Ījaba 27:1—23
27 Ījabs turpināja:
2 ”Zvēru pie dzīvā Dieva, kas man ir liedzis taisnu tiesu,+pie Visvarenā, kas ir padarījis manu dzīvi rūgtu,+ —
3 kamēr vien es vēl elpoju,kamēr manī vēl ir Dieva dvaša*,+
4 manas lūpas nerunās nepatiesībuun mana mute nečukstēs melus!
5 Nemūžam es neatzīšu, ka jums ir taisnība!
Līdz pēdējam elpas vilcienam es neatteikšos no uzticības Dievam*!+
6 Es esmu taisns — no tā es neatkāpšos.+
Kamēr vien dzīvošu, sirdsapziņai* nebūs iemesla mani nosodīt.
7 Lai manam ienaidniekam klājas kā ļaundarimun manam pretiniekam — kā netaisnajam.
8 Uz ko lai cer bezdievis, kad tam dara galu,+kad Dievs tam atņem dzīvību?
9 Vai Dievs uzklausīs viņa žēlabas,kad pār viņu nāks nelaime?+
10 Vai viņam būs prieks par Visvareno?
Vai viņš arvien piesauks Dievu?
11 Es jums paskaidrošu, kāds ir Dieva spēks,*neko jums neslēpšu par Visvareno.
12 Ja jau jūs visi esat redzējuši parādības,kāpēc tad jūs maļat tukšu?
13 Lūk, kāda ir daļa, ko ļaundarim piešķir Dievs,+kādu mantojumu varmāka saņem no Visvarenā:
14 pat ja viņam būs daudz dēlu, tie kritīs no zobena,+un viņa pēcnācējiem trūks maizes.
15 Kas viņu pārdzīvos, tos sērga aiznesīs kapā,un viņu atraitnes tos neapraudās.
16 Pat ja viņš sudrabu sabērs kaudzēs kā putekļusun smalkas drānas sakrās kā mālus,
17 tad, lai ko viņš būtu sakrājis,taisnie vilks viņa tērpus+un nevainīgie sadalīs viņa sudrabu.
18 Nedrošs kā kodes kokons ir nams, ko viņš ceļ,kā sarga saslieta būda.+
19 Viņš apguļas bagāts, bet viņa bagātība zūd*;kad viņš atdara acis, nekā vairs nav.
20 Šausmas viņu panāk kā plūdi,naktī viņu aizrauj viesulis.+
21 Austrumvējš viņu aiznes, un viņš ir prom,no viņa mājvietas tas viņu aizpūš.+
22 Vējš uzklūp viņam un nežēlo,+kaut viņš izmisīgi bēg no tā brāzmām.+
23 Tas* zobgalīgi sit par viņu plaukstasun no savas vietas svilpj+ viņam nopakaļ.
