Ījaba 29:1—25
29 Ījabs turpināja:
2 ”Kaut man klātos kā agrāk,kā tolaik, kad Dievs mani sargāja,
3 kad viņa gaismeklis mirdzēja man virs galvasun es gāju caur tumsu, viņa gaismas apspīdēts,+
4 kā dienās, kad es biju spēku pilnbriedā,kad Dieva draudzība rotāja manu telti,+
5 kad Visvarenais vēl bija ar maniun mani bērni* bija man līdzās,
6 kad krējumā es mazgāju kājasun no klints man plūda eļļas straumes.+
7 Kad es izgāju pie pilsētas vārtiem+un apsēdos pilsētas laukumā,+
8 jaunekļi, mani ieraudzījuši, pakāpās malā*un veci vīri piecēlās un palika stāvam.+
9 Augstmaņi pārtrauca runātun uzlika roku sev uz mutes.
10 Vadoņu balsis apklusa,it kā mēle tiem būtu pielipusi pie aukslējām.
11 Kurš vien mani dzirdēja, tas mani slavēja,kurš vien redzēja — mani cildināja,
12 jo es glābu nabagus, kas sauca pēc palīdzības,+bāreņus un visus, kam nebija palīga.+
13 Kam bija draudējusi bojāeja, tas mani svētīja,+un atraitnes sirdi es iepriecēju.+
14 Taisnībā es tērpos kā drānās,kā apmetnis un turbāns man bija mans taisnīgums.
15 Es biju acis aklajamun kājas klibajam,
16 nabagiem es biju tēvs+un izskatīju svešinieku sūdzības.+
17 Ļaundara žokļus es salauzu+un izrāvu laupījumu tam no zobiem.
18 Es teicu: ”Es nomiršu pats savās mājās,+un mana mūža dienu būs tik daudz kā smilšu graudu.
19 Manas saknes sniedzas līdz ūdeņiem,un rasa nakšņo manos zaros.
20 Mans gods nevītīs,un mans loks allaž raidīs bultas.”
21 Ļaudis klusēdami manī klausījās,gaidu pilni, tvēra manu padomu.+
22 Pēc manis tiem nebija, ko bilst,mani vārdi tiem bija patīkami.
23 Tie gaidīja mani kā lietu, kas nes veldzi,dzēra manu valodu kā pavasara lietu.+
24 Kad tiem uzsmaidīju, tie gandrīz nespēja noticēt,mana laipnā seja tos iedrošināja*.
25 Es tos vadīju, rādīju tiem ceļu,biju kā ķēniņš starp saviem pulkiem,+noskumušo mierinātājs.+
