Ījaba 30:1—31
30 Nu mani izsmej tie,+kas par mani jaunāki,kuru tēvus es pat saviem ganu suņiemnebūtu laidis ne tuvumā.
2 Kāds labums man bija no viņu stiprajām rokām?
Viņu spars ir zudis.
3 No trūkuma un bada izdēdējuši,tie kremt izkaltušu zemi pamestā tukšainē.
4 Krūmājā tie plūc sālszāles*,irbuleņu saknes ir viņu maize.
5 No ļaužu vidus tie ir padzīti,+uz tiem kliedz kā uz zagļiem.
6 Tie mitinās gravu nogāzēs,tveras alās un klintīs.
7 Tie vaimanā krūmājosun spiežas kopā starp nātrēm.
8 Nejēgas dēli, bezvārža dēli —tie ir patriekti no zemes.
9 Bet nu tie mani izņirdz dziesmās,+esmu kļuvis tiem par apsmieklu.+
10 Riebumā tie turas no manis pa gabalu+un nekaunas spļaut man sejā.+
11 Dievs mani ir atbruņojis un pazemojis,tāpēc tie atļaujas izturēties pret mani, kā vien ienāk prātā.
12 Pa labi no manis tie salasās barā,es esmu spiests bēgt,bet tie aizšķērso ceļu, lai mani pazudinātu.
13 Tie izārda manas takasun vairo manu nelaimi,+nav, kas tos apturētu*.
14 Tie ielaužas kā pa platu plaisu mūrī,brūk virsū starp gruvešiem.
15 Man uzmācas šausmas,kā ar vēju ir aizpūsta visa mana cieņa,kā mākonis aizslīd mana cerība uz glābiņu.
16 Mana dzīvība teju jau dziest,+man ir pienākušas posta dienas.+
17 Naktī sāpes caururbj manus kaulus,+tās mani grauž bez apstājas.+
18 Ar varenu spēku mans apģērbs tiek plēsts,*kā cieša apkakle tas mani žņaudz.
19 Dievs mani ir iemetis dubļos,esmu pārvērties par putekļiem un pelniem.
20 Es tevi piesaucu, bet tu neatbildi,+es stāvu tavā priekšā, bet tu tikai noskaties.
21 Tu esi kļuvis pret mani nežēlīgs+un uzbrūc man ar savu vareno roku.
22 Tu mani pacel un aiznes vējā,svaidi mani vētrā*.
23 Es zinu, ka tu vedīsi mani nāvē —namā, kur satiksies visi dzīvie.
24 Bet neviens nepacels roku pret satriekto*,+kad savā postā tas sauc pēc palīdzības.
25 Vai es neraudāju par grūtdieņiem,vai neskumu par nabagiem?+
26 Es cerēju uz labu, bet nāca ļauns;es gaidīju gaismu, bet nāca tumsa.
27 Nemiers manī plosās un nenorimst,manas bēdu dienas ir klāt.
28 Es staigāju drūms,+ bez saules,sapulcē pieceļos un saucu pēc palīdzības.
29 Par brāli esmu kļuvis šakāļiemun par biedru strausiem.+
30 Āda man ir nomelnējusi un lobās nost,+kauli karstumā deg.
31 Mana arfa vairs tikai sēro,un mana stabule raud.
