Ījaba 37:1—24
37 Tāpēc sirds man dauzāsun lec vai ārā no krūtīm.
2 Ieklausieties taču viņa balss dunā,pērkongrandos no viņa mutes!
3 Zem visām debesīm viņš ļauj tiem vaļuun sūta savus zibeņus+ līdz zemes malām.
4 Tad atskan dārds,grand viņa varenā balss.+
Tai skanot, viņš neaiztur zibeņus.
5 Cik brīnumaini grand Dieva balss!+
Viņš dara varenus darbus, ko mums neaptvert.+
6 Viņš saka sniegam: ”Krīti!”+un lietusgāzēm: ”Līstiet aumaļām!”+
7 Tā viņš pārtrauc ļaužu rosmi,lai ikviens mirstīgais iepazītu viņa darbus.
8 Zvēri ielien savās migāsun paliek savās slēptuvēs.
9 Viesulis brāž no sava kambara,+un ziemeļvēji+ atnes salu,
10 no Dieva elpas rodas ledus,+un plašie ūdeņi aizsalst.+
11 Viņš piesātina mākoņus ar valgmi,izkaisa padebešos savus zibeņus,+
12 mākoņvāli veļas, kurp viņš tos virza,pa visu zemi tie pilda, ko vien viņš pavēl.+
13 Tā viņš gan soda,+ gan rūpējas par zemi,gan apliecina savu uzticīgo mīlestību.+
14 Klausies, Ījab,apstājies un pārdomā Dieva brīnumainos darbus!+
15 Vai tu zini, kā Dievs pārvalda padebešus,kā viņš mākonī zibeni šķiļ?
16 Vai zini, kā mākoņi peld debesīs?+
Šos dižos darbus dara tas, kurš zina visu!+
17 Kāpēc sakarst tavs apģērbs,kad dienvidvējš+ zemei liek pieklust?
18 Vai tu vari kā viņš izplest debesis,+tās izkalt kā cietu metāla spoguli?
19 Pastāsti, ko mums viņam teikt, —mēs atbildi nerodam, jo esam tumsā.
20 Vai man pavēstīt Dievam, ka gribu ar viņu parunāt?
Vai kāds ir pateicis kaut ko tik svarīgu, ka viņam tas būtu jādzird?+
21 Kamēr nepārskrien vējš un neizdzenā mākoņus,cilvēki pat neredz saules gaismu,lai cik spoži tā spīdētu debesīs.
22 No ziemeļiem staro zelta spozme,Dieva diženums+ vieš bijību.
23 Visvareno mums neizzināt;+viņš ir varens spēkā,+viņš neatkāpjas no sava taisnīguma,+ nekad nerīkojas netaisni.+
24 Tāpēc lai ļaudis viņu bīstas!+
Bet tie, kas paši sev šķiet gudri, viņam nav patīkami.”+
