Ījaba 4:1—21

  • Ēlifasa pirmā runa (1—​21)

    • Izsmej Ījaba krietnumu (7, 8)

    • Atstāsta kāda gara vēsti (12—​17)

    • ”Viņš taču neuzticas pat saviem kalpiem” (18)

4  Tad tēmānietis Ēlifass+ atbildēja:   ”Ja tev ko sacīs, vai tev pietiks pacietības uzklausīt? Bet kurš gan spētu palikt klusu!   Tiesa, tu daudzus esi pamācījisun esi stiprinājis gurdās rokas,   tavi vārdi uzcēla paklupušos,un tu spēcināji tos, kam ceļi ļimst.   Bet nu, kad nelaime piemeklē tevi pašu, tu esi satriekts,tā tevi skar, un tu krīti izmisumā.   Vai tava dievbijība tev neiedveš paļāvību? Vai, dzīvodams krietni,*+ tu negūsti cerību?   Padomā: kurš gan, būdams nevainīgs, ir gājis bojā? Vai kāds taisnais jebkad ir pazudināts?   Cik es esmu redzējis, tie, kas uzar ļaunumu*un iesēj bēdas, to pašu arī pļauj.   No Dieva elpas tie aiziet bojā,no viņa dusmu brāzmas ir pagalam. 10  Lauva rēc, jauns lauva ņurd,bet pat stipriem lauvām izlūst zobi. 11  Lauva iet bojā bez laupījuma,un lauvēni izklīst kur kurais. 12  Man slepus atskanēja vēsts,klusi čuksti sasniedza manas ausis. 13  Nakts parādību uzjundītās nemierīgās domās,kad ļaudis iegrimuši dziļā miegā, 14  baisas trīsas pārņēma mani,un visi mani kauli drebēja no šausmām. 15  Man gar seju aizslīdēja kāds gars,un man mati sacēlās stāvus. 16  Tas apstājās,bet es to nepazinu. Tikai neskaidrs veidols bija manu acu priekšā,un tad klusumā es izdzirdēju balsi: 17  ”Vai mirstīgais var būt taisnīgāks par Dievu? Vai cilvēks var būt tīrāks par savu Radītāju?” 18  Viņš taču neuzticas pat saviem kalpiem,pat savos eņģeļos* viņš atrod vainu, 19  kur nu vēl tajos, kas mīt māla namos,kuru pamati ir zemes putekļos!+ Tos nospiež tik viegli kā kodi. 20  No rīta tie vēl ir dzīvi, bet vakarā — jau sadragāti;tie pazūd uz mūžiem, un neviens pat nepamana. 21  Tie sabrūk kā telts, kad tās virve izrauta,tā arī nomirst, gudrību neieguvuši.

Zemsvītras piezīmes

Vai ”būdams uzticīgs Dievam”.
Vai ”perina ļaunu”.
Vai ”vēstnešos”.