Ījaba 41:1—34
-
Dievs norāda, cik apbrīnojami ir radīts leviatāns (1—34)
41 Vai izvilksi leviatānu*+ ar zvejas āķi,vai apmetīsi virvi tam ap mēli?
2 Vai izvērsi auklu* tam caur nāsīmun ar kāsi caurdursi žokļus?
3 Vai viņš tevi lūgsiesun mīlīgi runās ar tevi?
4 Vai viņš slēgs ar tevi līgumu,ka uz visiem laikiem kļūs tev par vergu?
5 Vai tu rotaļāsies ar leviatānu kā ar putniņu,vai siesi to pavadā savām meitenēm par prieku?
6 Vai zvejas biedri par to kaulēsies?
Vai viņi to sadalīs starp tirgotājiem?
7 Vai sadurstīsi tam ādu ar harpūnām+un galvu — ar žebērkļiem?
8 Tikai pamēģini piedurt tam pirkstu —šo cīņu tu nespēsi aizmirst un nekad tā vairs nedarīsi!
9 Velti cerēt, ka izdosies viņu pieveikt;viņu ieraugot vien, tu jau ļimsi.
10 Neviens neuzdrošinās to iztraucēt.
Tad kurš gan spētu stāties pretī man?+
11 Kurš man kaut ko ir devis, ka es būtu viņam parādā?+
Viss, kas zem debesīm, ir mans.+
12 Es neklusēšu par tā locekļiem,par to, cik tas varens, cik samērīgi veidots.
13 Kurš var noraut tam bruņas?
Kurš līdīs leviatāna atplestajos žokļos?
14 Kurš atlauzīs viņa rīkli?
Briesmīgas ir viņa zobu rindas!
15 Blīvi savienotas,uz viņa muguras virknējas zvīņas,*
16 kas pieguļ tik cieši cita pie citas,ka pat gaiss nespēj izspiesties cauri.
17 Tās turas kopā kā salipušas,ir tā saķērušās, ka neatraut.
18 Kad tas šķauda, pašķīst gaisma,acis tam spīd kā ausmas stari.
19 Zibšņi plaiksnī tam no mutes,izlec ugunīgas dzirkstis.
20 No viņa nāsīm veļas dūmikā no krāsns, ko kurina ar doņiem*.
21 Viņa elpa aizsveļ ogles,un no mutes šaujas liesma.
22 Skaustā tam slēpjas varens spēks,visi trīc šausmās viņa priekšā.
23 Ieloces uz viņa miesas ir kā sakausētas kopā,kā no metāla kaltas — tās neatraut.
24 Sirds tam cieta kā akmens,jā, tik cieta kā apakšējais dzirnakmens.
25 Kad tas ceļas, pat varenie bīstas;kad tas plosās, tos pārņem apjukums.
26 Ar zobenu viņu nepieveikt,nedz arī ar šķēpu, šautru vai bultu.+
27 Dzelzs tam liekas kā salmiun varš — kā sapuvis koks.
28 Ar bultu to nepatriekt,un kā rugāji pret to ir lingotāja akmeņi.
29 Runga viņa acīs ir kā salmu stiebrs,tas tikai pasmejas par šķēpa svelpām.
30 Pavēdere tam kā asām lauskām klāta,tas šļūc pa dūņām kā kuļamās ragavas.+
31 Tas liek dziļumiem mutuļot kā katlam,sakuļ jūru kā ziežu podu.
32 Aiz sevis tas atstāj spožu sliedi,tā vien šķiet, ka dzelme sirmo.
33 Uz zemes tam nav līdzīgu,tas ir radīts, lai nepazītu bailes.
34 Droši tas noraugās uz visiem lepnajiem,tas ir visu vareno zvēru ķēniņš.”
