Ījaba 42:1—17
42 Tad Ījabs atbildēja Jehovam:
2 ”Tagad es zinu, ka tu spēj visuun nekas, ko esi nodomājis, tev nav neiespējams.+
3 Tu jautāji: ”Kurš met šaubu ēnu uz maniem nodomiem, runādams to, ko nezina?”+
Patiešām, es runāju par to, ko nesapratu, —par lietām, kas man ir pārāk brīnumainas un par kurām man nav ne jausmas.+
4 Tu teici: ”Lūdzu, klausies, un es runāšu.
Es tev vaicāšu, bet tu man atbildi.”+
5 Līdz šim es biju tikai dzirdējis par tevi,bet nu es tevi redzu savām acīm.
6 Tāpēc es ņemu atpakaļ savus vārdus,+savu vainu nožēloju putekļos un pelnos.”+
7 Pēc tam, kad Jehova bija pateicis visu, kas viņam bija sakāms Ījabam, Jehova uzrunāja tēmānieti Ēlifasu: ”Manas dusmas ir iedegušās pret tevi un abiem taviem draugiem,+ jo atšķirībā no mana kalpa Ījaba jūs esat runājuši par mani nepatiesību.+
8 Tagad ņemiet septiņus buļļus un septiņus aunus, ejiet pie mana kalpa Ījaba un upurējiet par sevi dedzināmo upuri. Mans kalps Ījabs lūgs par jums,+ un es viņu uzklausīšu un jūs nesodīšu, lai gan jūs ar savu muļķību to esat pelnījuši, jo atšķirībā no mana kalpa Ījaba esat runājuši par mani nepatiesību.”
9 Tad tēmānietis Ēlifass, šuahietis Bildads un naamatietis Cofars izdarīja, kā Jehova viņiem bija licis, un Jehova uzklausīja Ījaba lūgšanu.
10 Kad Ījabs bija lūdzis par saviem draugiem,+ Jehova novērsa Ījaba ciešanas+ un atjaunoja viņa labklājību, un Jehova viņam piešķīra divreiz vairāk, nekā viņam bija piederējis iepriekš.+
11 Visi Ījaba brāļi un māsas un agrākie draugi+ ieradās pie viņa un kopā ar Ījabu ēda viņa namā. Tie žēloja un mierināja Ījabu visu to bēdu dēļ, kuras Jehova viņam bija ļāvis pieredzēt, un katrs no tiem viņam uzdāvināja sudraba gabalu un zelta gredzenu.
12 Ījaba mūža otru pusi Jehova svētīja vēl vairāk nekā sākumu.+ Ījabam piederēja 14 000 aitu, 6000 kamieļu, 1000 pāru vēršu un 1000 ēzeļmāšu.+
13 Viņam arī piedzima septiņi dēli un trīs meitas.+
14 Pirmo meitu viņš nosauca par Jemīmu, otro — par Keciju un trešo — par Keren-Hapūhu.
15 Visā zemē nebija atrodamas skaistākas sievietes par Ījaba meitām, un tēvs viņām piešķīra mantojumu tāpat kā viņu brāļiem.
16 Ījabs nodzīvoja vēl simt četrdesmit gadus. Viņš pieredzēja bērnus un bērnubērnus līdz ceturtajai paaudzei
17 un nomira sirmā vecumā, nodzīvojis garu, piepildītu mūžu.
