Ījaba 7:1—21
7 Vai cilvēka mūžs uz zemes nav kā kalpības jūgs,vai viņa dienas neaizrit kā algādzim smagās pūlēs?+
2 Kā vergs viņš tvīkst pēc paēnasun kā algādzis gaida savu algu.+
3 Tā man ir piešķirti bezjēdzīgi mēnešiun iedalītas bēdu pilnas naktis.+
4 Apguļoties es domāju: ”Kad pienāks laiks celties?”,+bet nakts velkas, un es nemierā svaidos līdz ausmai.
5 Manu miesu klāj tārpi un dubļu pikuči,+mana āda — vienās krevelēs un pūžņos.+
6 Manas dienas skrien ātrāk par atspoli+un beidzas bez cerības.+
7 Piemini, ka mana dzīve ir tikai vējš,+ka es nekad vairs nepieredzēšu laimi.
8 Acis, kas mani redz, vairs mani neskatīs,tu pēc manis lūkosies, bet manis nebūs.+
9 Kā mākonis izirst un pagaist,kapā* aizgājušais atpakaļ neatnāks.+
10 Viņš vairs neatgriezīsies mājās,un dzimtajā pusē viņu aizmirsīs.+
11 Tāpēc es neturēšu muti ciet,es runāšu savās mokās*un sūdzēšos savās rūgtajās sirdssāpēs!+
12 Vai es esmu jūra vai kāds jūras nezvērs,ka tev jāpieliek man sargs?
13 Ja es saku: ”Varbūt apgūlies es radīšu mierinājumuun gultā gūšu atvieglojumu no savām ciešanām,” —
14 tu mani biedē ar sapņiemun šausmini ar parādībām,
15 tā ka es labāk gribētu nosmakt.
Labāk nāve nekā tāda dzīve*!+
16 Tā man riebj,+ es negribu vairs dzīvot.
Atstāj mani, jo manas dienas ir kā dvesma.+
17 Kas ir cilvēks, ka tev viņš tā rūp,ka tu pievērs viņam uzmanību?+
18 Kādēļ tu viņu pēti katru rītu,ik acumirkli viņu pārbaudi?+
19 Kāpēc tu nenovērs acis no manisun neatstāj mierā kaut brīdi, lai varu norīt siekalas?+
20 Ja esmu grēkojis, kā es tev būtu varējis kaitēt,tu, kas vēro cilvēkus?+
Kāpēc tu mani esi izraudzījies par savu mērķi?
Vai es tev esmu kļuvis par nastu?
21 Kāpēc tu nepiedod manu pārkāpumuun neaizmirsti manu vainu?
Es taču drīz atgriezīšos zemē,+tu meklēsi mani, bet manis vairs nebūs.”
