1. Ķēniņu 19:1—21
19 Ahabs+ pastāstīja Izebelei+ visu, ko Elija bija izdarījis, un to, kā viņš ar zobenu bija nogalinājis visus praviešus.+
2 Tad Izebele sūtīja pie Elijas vēstnesi un lika teikt: ”Lai dievi mani pārmāca un soda, ja rīt ap šo laiku es ar tevi neizrīkošos tāpat, kā tu esi izrīkojies ar viņiem!”
3 Baiļu pārņemts, Elija metās bēgt, lai glābtu savu dzīvību.+ Viņš nonāca Bēršebā,+ kas ir Jūdā,+ un atstāja savu kalpu tur,
4 bet pats devās tuksnesī. Nogājis vienas dienas gājumu, viņš apsēdās zem irbuleņu krūma un lūdzās, kaut varētu mirt. ”Nu man pietiek!” viņš teica. ”Ņem, Jehova, manu dzīvību*,+ jo es neesmu labāks par saviem tēviem.”
5 Viņš apgūlās zem irbuleņu krūma un aizmiga. Te pēkšņi viņam pieskārās eņģelis+ un sacīja: ”Celies un ēd!”+
6 Paskatījies apkārt, Elija blakus galvgalim ieraudzīja plāceni, kas atradās uz karstiem akmeņiem, un tam līdzās krūku ar ūdeni. Viņš paēda, padzērās un atkal apgūlās.
7 Vēlāk Jehovas eņģelis ieradās vēlreiz, pieskārās viņam un teica: ”Celies un ēd, jo tevi gaida grūts ceļš.”
8 Viņš piecēlās, paēda un padzērās, un tas viņam deva spēku visam četrdesmit dienas un četrdesmit naktis ilgajam ceļam līdz Dieva kalnam Horebam.+
9 Tur viņš iegāja kādā alā+ un palika pa nakti. Piepeši Jehova viņu uzrunāja: ”Ko tu šeit dari, Elija?”
10 Viņš atbildēja: ”Degtin es esmu dedzis par Jehovu, karapulku Dievu.+ Izraēlieši ir pārkāpuši tavu līgumu,+ nopostījuši tavus altārus un ar zobenu nogalinājuši tavus praviešus+ — es vienīgais esmu atlicis. Un tagad viņi tīko atņemt man dzīvību.”+
11 Bet Dievs teica: ”Izej un nostājies kalnā Jehovas priekšā!” Un, kad Jehova gāja garām,+ spēcīga vētra sašķēla kalnus un sadragāja klintis Jehovas priekšā,+ bet Jehovas šajā vētrā nebija. Pēc vētras nāca zemestrīce,+ bet Jehovas nebija zemestrīcē.
12 Pēc zemestrīces nāca uguns,+ bet Jehovas nebija arī ugunī, pēc uguns — mierīga, klusa balss.+
13 Kad Elija to dzirdēja, viņš aizsedza seju ar apmetni,+ izgāja un nostājās pie alas ieejas. Tad balss viņam jautāja: ”Ko tu šeit dari, Elija?”
14 Viņš atbildēja: ”Degtin es esmu dedzis par Jehovu, karapulku Dievu. Izraēlieši ir pārkāpuši tavu līgumu,+ nopostījuši tavus altārus un ar zobenu nogalinājuši tavus praviešus — es vienīgais esmu atlicis. Un tagad viņi tīko atņemt man dzīvību.”+
15 Jehova viņam sacīja: ”Atgriezies un ej uz tuksnesi, kas ir pie Damaskas. Nonācis tur, svaidi Hazaēlu+ par Aramas ķēniņu.
16 Jehu,+ Nimšija mazdēlu, svaidi par Izraēla ķēniņu, bet Elīsu*, Šafata dēlu, no Ābel-Meholas — par pravieti savā vietā.+
17 Ikvienu, kas paglābsies no Hazaēla zobena,+ nonāvēs Jehus,+ un ikvienu, kas paglābsies no Jehus zobena, nonāvēs Elīsa.+
18 Man Izraēlā vēl ir palikuši septiņi tūkstoši+ — tie, kas nav metušies ceļos Baala priekšā+ un nav viņu skūpstījuši.”+
19 Aizgājis no turienes, viņš uzmeklēja Elīsu, Šafata dēlu. Elīsa tobrīd ara. Pavisam tur arklus vilka divpadsmit jūgi vēršu, un Elīsa gāja aiz divpadsmitā. Elija piegāja pie viņa un uzmeta viņam savu apmetni*.+
20 Tad Elīsa atstāja vēršus, skrēja pakaļ Elijam un teica: ”Lūdzu, atļauj man noskūpstīt savu tēvu un māti! Tad es tev sekošu.” Elija atbildēja: ”Ej, es taču tev neliedzu!”
21 Tad Elīsa aizgāja, ņēma vienu pāri vēršu, tos nokāva* un, iekūris uguni no arkla un jūga kokiem, izvārīja vēršu gaļu un deva to ļaudīm, un tie ēda. Pēc tam viņš devās līdzi Elijam un sāka tam kalpot.+
