1. Samuēla 14:1—52

14  Kādu dienu Saula dēls Jonatāns+ sacīja savam ieroču nesējam: ”Nāc, mēģināsim tikt līdz filistiešu priekšpostenim tur, otrā pusē!” Taču tēvam viņš neko neteica par savu nodomu.  Sauls tobrīd bija apmeties zem granātkoka Migronā, Gibeas+ apkaimē, un pie viņa bija ap 600 vīru.+  (Tolaik efodu+ valkāja Ahija, Ahitūba dēls;+ Ahitūbs bija Pinehasa+ dēls, Ihaboda+ brālis, bet Pinehasa tēvs Ēlis+ bija Jehovas priesteris, kas bija kalpojis Šīlo.)+ Bet karavīri nezināja, ka Jonatāns ir aizgājis.  Takas, pa kurām Jonatāns grasījās nokļūt līdz filistiešu priekšpostenim, veda starp diviem smailiem klintsragiem, kas pacēlās katrs savā pusē. Vienu no tiem sauca Bocēcs, bet otru — Senne.  Viens klintsrags slējās ziemeļos pretī Mihmāsai, bet otrs — dienvidos pretī Gebai.+  Jonatāns aicināja savu ieroču nesēju: ”Nāc, dosimies pāri pie šiem neapgraizītajiem+ uz viņu priekšposteni! Varbūt Jehova mums palīdzēs, jo, ja Jehova grib piešķirt uzvaru, nekas nevar viņu aizkavēt, vienalga, vai mūsu ir daudz vai maz.”+  Ieroču nesējs atbildēja: ”Dari, ko esi nodomājis. Ej, kur vēlies, un es tev sekošu, lai kurp tu dotos.”  Tad Jonatāns teica: ”Dosimies pie tiem vīriem, lai viņi mūs pamana.  Ja viņi mums uzsauks: ”Stāviet, kamēr mēs pie jums nokāpsim!”, paliksim, kur esam, un nekāpsim augšā pie viņiem. 10  Turpretī, ja viņi sauks: ”Nāciet šurp!”, mēs kāpsim augšā, jo tā būs zīme,+ ka Jehova viņus ir nodevis mūsu rokās.” 11  Kad filistieši viņus abus ieraudzīja, tie teica: ”Re, kur ebreji lien laukā no savām alām, pa kurām tie slapstījās!”+ 12  Viņi sauca Jonatānam un viņa ieroču nesējam: ”Panāciet šurp, un jūs dabūsiet mācību!”+ ”Seko man!” Jonatāns uzsauca savam ieroču nesējam. ”Jehova viņus nodos Izraēla rokās!”+ 13  Tad Jonatāns rāpās augšā, un ieroču nesējs — aiz viņa. Filistieši cits pēc cita krita no Jonatāna rokas, un ieroču nesējs viņam sekoja, nogalinādams ienaidniekus. 14  Šajā pirmajā kaujā, ko Jonatāns un ieroču nesējs izcīnīja uz pusi mazākā laukumā, nekā ar vēršu jūgu var apart dienas laikā, viņi nonāvēja ap 20 vīru. 15  Filistiešu nometne un visi priekšposteņa karavīri šausmās drebēja, pat sirotāju pulki+ bija pārbijušies. Zeme trīcēja, un visus sagrāba Dieva uzsūtītas bailes. 16  Saula sargkareivji benjamīniešu Gibeā+ pamanīja, ka ienaidnieku nometnē valda sajukums.+ 17  Tad Sauls saviem ļaudīm pavēlēja: ”Pārskaitiet vīrus, lai redzam, kurš ir aizgājis!” Kad visus pārskaitīja, izrādījās, ka trūkst Jonatāna un viņa ieroču nesēja. 18  Sauls sacīja Ahijam:+ ”Atnes šurp Dieva šķirstu!” (Tolaik Dieva šķirsts bija pie izraēliešiem.) 19  Bet, kamēr Sauls vēl runāja ar priesteri, sajukums filistiešu nometnē vērsās plašumā, un Sauls teica priesterim: ”Pagaidi!” 20  Sasaucis savus vīrus, Sauls tos veda cīņā, un, nonākuši kaujas laukā, viņi ieraudzīja, ka tur valda liels juceklis un filistieši ir pavērsuši zobenu cits pret citu. 21  Ebreji, kas pirms tam bija pievienojušies filistiešiem un atradās viņu nometnē, tagad pārgāja pie izraēliešiem, kurus vadīja Sauls un Jonatāns. 22  Kad izraēlieši, kas slēpās+ Efraima kalnos, dzirdēja, ka filistieši bēg, arī viņi metās tos vajāt. 23  Tā Jehova todien izglāba izraēliešus,+ un kauja plosījās līdz pat Bēt-Āvenai.+ 24  Bet Izraēla vīri todien bija gaužām nomocījušies, jo Sauls tos bija nozvērinājis, teikdams: ”Nolādēts tas vīrs, kas kaut ko ēdīs, pirms pienāks vakars un es būšu atriebies saviem ienaidniekiem!” Tāpēc neviens neko nebija ēdis.+ 25  Kad karavīri nonāca mežā, tur uz zemes bija satecējis medus. 26  Viņi redzēja medu pilam, bet neviens tam pat nepieskārās, jo baidījās pārkāpt zvērestu. 27  Taču Jonatāns nebija dzirdējis, ka tēvs ir nozvērinājis ļaudis,+ tāpēc viņš izstiepa savu nūju un iemērca tās galu medū. Nobaudījis medu, viņš atguva spēkus,* 28  bet kāds karavīrs viņam pastāstīja: ”Tavs tēvs stingri nozvērināja ļaudis, sacīdams: ”Nolādēts tas vīrs, kas šodien kaut ko ēdīs!”+ Tieši tāpēc mūsu vīri ir tā pārguruši.” 29  Jonatāns izsaucās: ”Mans tēvs grūž tautu postā! Lūk, kā man ir atgriezušies spēki, kopš esmu iebaudījis mazliet medus. 30  Būtu bijis daudz labāk, ja vīri šodien būtu kārtīgi paēduši+ no laupījuma, ko tie ir atņēmuši ienaidniekiem! Tad filistieši būtu sakauti vēl pamatīgāk!” 31  Tajā dienā izraēlieši turpināja cīņu, vajādami filistiešus no Mihmāsas līdz Ajalonai,+ un vīri pavisam pagura. 32  Tāpēc viņi klupa virsū laupījumam, turpat uz vietas kāva aitas, vēršus un teļus un ēda gaļu ar asinīm.+ 33  Tad Saulam paziņoja: ”Ļaudis grēko pret Jehovu, ēzdami gaļu ar asinīm!”+ To dzirdot, viņš teica: ”Jūs esat izdarījuši smagu grēku! Tūlīt pat atveliet šurp lielu akmeni!” 34  Pēc tam Sauls lika apziņot ļaudis un tiem sacīt: ”Vediet šurp savus vēršus un aitas, kaujiet tos nost un ēdiet. Negrēkojiet pret Jehovu, ēzdami gaļu ar asinīm!”+ Tā visi tonakt gāja turp un kāva tur savus vēršus. 35  Tad Sauls uzcēla altāri Jehovam+ — tas bija pirmais Jehovas altāris, ko viņš uzcēla. 36  Sauls teica: ”Dzīsimies naktī pakaļ filistiešiem, aplaupīsim tos un vajāsim līdz rīta gaismai! Neatstāsim dzīvu nevienu pašu!”, un karavīri atbildēja: ”Dari, kā tev šķiet pareizi!” Bet priesteris sacīja: ”Vispirms vaicāsim padomu Dievam!”+ 37  Sauls vaicāja Dievam: ”Vai man dzīties pakaļ filistiešiem?+ Vai tu tos nodosi izraēliešu rokās?” Bet tajā dienā Dievs viņam neatbildēja. 38  Tad Sauls teica: ”Nāciet šurp, visi tautas vadītāji! Noskaidrosim, kurš šodien ir grēkojis. 39  Zvēru pie Jehovas, dzīvā Dieva, kurš ir izglābis Izraēlu, — pat ja izrādītos, ka tas ir mans dēls Jonatāns, viņam ir jāmirst!” Taču visi klusēja. 40  Tad viņš izraēliešiem pavēlēja: ”Nostājieties vienā pusē, bet mēs ar Jonatānu nostāsimies otrā!” Tie atbildēja: ”Dari, kā tev šķiet pareizi!” 41  Sauls lūdza Jehovu: ”Ak, Izraēla Dievs, atbildi ar tumīma+ starpniecību!”, un tumīms norādīja uz Jonatānu un Saulu, nevis uz tautu. 42  Sauls teica: ”Metiet lozes+ par mani un manu dēlu Jonatānu!”, un loze norādīja uz Jonatānu. 43  Tad Sauls viņam jautāja: ”Saki, ko tu esi izdarījis?”, un Jonatāns atbildēja: ”Es tikai pamērcu nūjas galu un nobaudīju nedaudz medus.+ Es esmu gatavs mirt!” 44  Sauls teica: ”Lai Dievs mani pārmāca un soda, ja tu tagad nemirsi, Jonatān!”+ 45  Bet ļaudis Saulam iebilda: ”Vai patiesi Jonatānam, kurš sagādājis Izraēlam šo izcilo uzvaru,+ ir jāmirst? Nemūžam! Tik tiešām, ka Jehova ir dzīvs, ne mats no viņa galvas nedrīkst nokrist, jo šodien viņš to visu ir paveicis ar Dieva palīdzību.”+ Tā ļaudis izglāba Jonatānu no nāves. 46  Tad Sauls pārtrauca vajāt filistiešus, un tie atgriezās savā zemē. 47  Sauls nostiprināja savu varu pār Izraēlu un karoja ar visiem saviem ienaidniekiem: ar moābiešiem,+ amoniešiem,+ edomiešiem,+ Cobas+ ķēniņiem un filistiešiem.+ Viņš guva uzvaru pār visiem, pret kuriem devās karā. 48  Sauls drosmīgi cīnījās un sakāva amalekiešus,+ izglābdams izraēliešus no tiem, kas viņus aplaupīja. 49  Saula dēli bija Jonatāns, Jišvijs un Malkīšua.+ Viņam bija arī divas meitas, vecāko sauca Mēraba,+ bet jaunāko — Mihala.+ 50  Saula sieva bija Ahinoāma, Ahimaaca meita, un viņa karaspēka virspavēlnieks bija Abners,+ Nera dēls, Saula tēvocis. 51  Saula tēvs bija Kīšs,+ un Abnera tēvs bija Ners,+ Abiēla dēls. 52  Visu savu valdīšanas laiku Sauls sīvi cīnījās ar filistiešiem,+ un, kad vien viņš ievēroja kādu stipru un drosmīgu vīru, viņš to piepulcēja savam karaspēkam.+

Zemsvītras piezīmes

Burt. ”viņa acis kļuva gaišas”.