1. Samuēla 17:1—58
17 Bet filistieši+ gatavojās karam. Viņi sapulcēja karaspēku Soho,+ kas atrodas Jūdā, un uzcēla nometni Efes-Dammīmā+ starp Soho un Azēku.+
2 Arī Sauls sapulcēja Izraēla vīrus, un viņi uzcēla nometni Ēlas ielejā+ un izkārtojās kaujai pret filistiešiem.
3 Filistieši izvietojās vienā kalnā, bet izraēlieši — otrā, un pretiniekus šķīra ieleja.
4 Tad no filistiešu nometnes iznāca stiprinieks, vārdā Goliāts.+ Šis vīrs bija no Gātas,+ sešas olektis un vienu sprīdi garš*.
5 Galvā viņam bija vara bruņucepure un mugurā vara zvīņu bruņukrekls,+ kas svēra 5000 šekeļu*.
6 Viņa stilbus sedza vara kājsargi, bet uz muguras bija pakārts vara pīķis.+
7 Goliāta šķēpa kāts bija kā audēja riestava*,+ un šķēpa dzelzs uzgalis svēra 600 šekeļu*, un viņam pa priekšu soļoja vairognesējs.
8 Goliāts nostājās un uzsauca izraēliešu karotāju rindām:+ ”Kādēļ jūs esat atnākuši un sataisījušies uz kauju? Es esmu slavens filistiešu karotājs, bet jūs — Saula kalpi! Izraugieties vienu vīru, un lai viņš nāk ar mani cīnīties!
9 Ja viņš spēs mani uzveikt un nonāvēt, mēs kļūsim par jūsu kalpiem. Bet, ja virsroku gūšu es un nogalināšu viņu, jūs kļūsiet par mūsu kalpiem un kalposiet mums!”
10 Viņš vēl sacīja: ”Es tikai pasmejos par jums,* Izraēla karotāji!+ Sūtiet vienu vīru, un mēs cīnīsimies!”
11 Dzirdot šos filistieša vārdus, Sauls un visi pārējie izraēlieši ļoti izbijās.
12 Dāvida tēvs bija efrātietis+ Isajs+ no Betlēmes+ Jūdā. Isajam bija astoņi dēli,+ un Saula laikā viņš jau bija vecs vīrs.
13 Trīs vecākie Isaja dēli bija devušies Saulam līdzi karā.+ Pirmdzimto dēlu sauca Eliābs,+ otro — Abinadabs,+ bet trešo — Šamma.+
14 Dāvids bija pats jaunākais,+ bet trīs vecākie dēli bija Saula karaspēkā.
15 Dāvids mēdza doties pie Saula un tad atkal atgriezties Betlēmē, lai ganītu tēva aitas.+
16 Bet filistietis četrdesmit dienas ik rītu un vakaru meta izaicinājumu izraēliešiem.
17 Reiz Isajs teica savam dēlam Dāvidam: ”Paņem ēfu* grauzdētu graudu un desmit maizes un žigli nogādā to visu saviem brāļiem nometnē,
18 bet šos desmit siera gabalus aiznes viņu vienības* komandierim. Noskaidro, kā brāļiem klājas, un pārnes no viņiem kādu ziņu.”
19 Dāvida brāļi kopā ar Saulu un pārējiem izraēliešiem bija Ēlas ielejā,+ lai karotu ar filistiešiem.+
20 No rīta agri piecēlies, Dāvids uzticēja kādam pieskatīt aitas, paņēma savu nesamo un gāja, kā Isajs bija licis. Kad viņš sasniedza nometni, karavīri patlaban ar kaujas saucieniem devās uz kaujas lauku.
21 Izraēliešu un filistiešu karaspēki nostājās kaujas gatavībā viens otram pretī.
22 Dāvids tūlīt pat atstāja savu nesamo pie mantu uzrauga un skrēja uz kaujas lauku. Tur ieradies, viņš apvaicājās brāļiem, kā tiem klājas.+
23 Kamēr viņš ar tiem runāja, no filistiešu rindām iznāca Goliāts,+ filistiešu stiprinieks no Gātas, un atkal sāka izsmiet izraēliešus,+ un Dāvids to dzirdēja.
24 Ieraugot Goliātu, visi izraēlieši pārbīlī bēga no viņa.+
25 Tie runāja savā starpā: ”Vai redzējāt to vīru? Viņš nāk ņirgāties par izraēliešiem*!+ To, kurš viņu nogalinās, ķēniņš bagātīgi apdāvinās. Ķēniņš atdos šim drosminiekam savu meitu par sievu,+ bet viņa tēva dzimtu atbrīvos no nodevām.”
26 Dāvids jautāja vīriem, kas stāvēja blakus: ”Ko dabūs tas, kurš nogalinās filistieti un atbrīvos Izraēlu no apkaunojuma? Kā gan šis neapgraizītais filistietis iedrošinās izaicināt dzīvā Dieva karaspēku?”+
27 Vīri atkārtoja to pašu, ko iepriekš, un teica: ”Lūk, kā atalgos to, kurš viņu uzveiks.”
28 Bet, kad Dāvida vecākais brālis Eliābs+ dzirdēja Dāvidu sarunājamies ar ļaudīm, viņš dusmīgs tam prasīja: ”Kādēļ tu esi atnācis? Kurš palika pie aitu pulciņa, ko tu atstāji tuksnesī?+ Es zinu, cik tu esi pašpaļāvīgs un viltīgs! Tu esi atnācis tikai tādēļ, lai noskatītos kaujā.”
29 ”Ko es tādu esmu izdarījis?” atbildēja Dāvids. ”Vai tad nedrīkst pajautāt?”
30 Un viņš vērsās pie kāda cita ar to pašu jautājumu+ un saņēma tādu pašu atbildi.+
31 Dāvida vārdi tika atstāstīti Saulam, un tas lika viņu atvest.
32 Dāvids Saulam sacīja: ”Lai neviens nezaudē drosmi šī filistieša dēļ! Tavs kalps ies ar viņu cīnīties!”+
33 Bet Sauls atteica: ”Tu nespēsi stāties viņam pretī, jo tu esi tikai zēns,+ turpretī viņš ir karavīrs kopš jaunības.”
34 Taču Dāvids teica: ”Kad tavs kalps ganīja sava tēva aitas, gadījās, ka nāca lauva+ — un citu reizi arī lācis — un nesa prom aitu.
35 Tad es dzinos tam pakaļ, pievārēju plēsoņu un izglābu aitu no tā zobiem. Kad zvērs metās man virsū, es to sagrābu pie rīkles* un nositu.
36 Tavs kalps nonāvēja gan lauvu, gan lāci, un šim neapgraizītajam filistietim klāsies tāpat, jo viņš ir izaicinājis dzīvā Dieva karaspēku.”+
37 Dāvids vēl piebilda: ”Jehova, kas mani izglāba no lauvas un lāča ķetnām, izglābs mani arī no šī filistieša!”+ Tad Sauls sacīja: ”Labi, ej, un lai Jehova ir ar tevi!”
38 Sauls ieģērba Dāvidu savā kaujas tērpā. Viņš tam uzlika galvā vara bruņucepuri un uzvilka bruņukreklu.
39 Pēc tam Dāvids apjoza Saula zobenu un mēģināja pastaigāt, bet nevarēja, jo viņš nebija pieradis nēsāt tādu ietērpu. ”Tā es nevaru paiet, jo neesmu radis,” Dāvids teica Saulam un novilka visu nost.
40 Tad viņš paņēma savu nūju, sameklēja upes gravā piecus gludus akmeņus, ielika tos savā gana somā un ar lingu+ rokā izgāja pretī filistietim.
41 Filistietis nāca aizvien tuvāk Dāvidam, un vairognesējs soļoja viņam pa priekšu.
42 Ieraudzījis Dāvidu, filistietis nicīgi novīpsnāja, jo tas bija tikai glīts zēns sārtiem vaigiem.+
43 ”Vai es kāds suns,+ ka tu nāc pie manis ar rungu?” teica filistietis un nolādēja Dāvidu, piesaukdams savus dievus.
44 ”Nāc tik šurp, un es tevi izbarošu putniem un zvēriem!” viņš draudēja.
45 Dāvids filistietim atbildēja: ”Tu nāc pret mani ar zobenu, šķēpu un pīķi,+ bet es eju pret tevi karapulku Pavēlnieka Jehovas vārdā+ — viņš ir Izraēla karaspēka Dievs, kuru tu esi izaicinājis!+
46 Šodien pat Jehova tevi nodos manās rokās,+ un es tevi nonāvēšu un nocirtīšu tev galvu, un šodien pat es atdošu putniem un zvēriem filistiešu karavīru līķus, lai visi ļaudis uz zemes zinātu, ka Dievs ir ar Izraēlu!+
47 Tad visi, kas šeit ir sapulcējušies, uzzinās, ka Jehovam nevajag ne zobenu, ne šķēpu, lai mūs izglābtu,+ jo kaujas iznākums ir Jehovas ziņā,+ un viņš jūs nodos mūsu rokās.”+
48 Filistietis nāca tuvāk un tuvāk, bet Dāvids skrēja viņam pretī ienaidnieka rindu virzienā.
49 Izvilcis no somas akmeni, Dāvids to svieda ar lingu un trāpīja filistietim tieši pierē. Akmens ietriecās viņam pierē, un viņš nogāzās ar seju pret zemi.+
50 Tā Dāvids uzveica filistieti ar lingu un akmeni. Kaut gan Dāvidam nebija zobena,+ viņš nogāza ienaidnieku zemē un nogalināja.
51 Dāvids pieskrēja pie filistieša, izvilka no maksts viņa zobenu+ un nocirta filistietim galvu, neatstādams nekādas šaubas, ka ienaidnieks ir beigts. Kad filistieši ieraudzīja, ka viņu varenais karotājs ir pagalam, viņi metās bēgt.+
52 Tad Izraēla un Jūdas vīri ar kaujas saucieniem dzinās filistiešiem pakaļ un vajāja tos no ielejas+ līdz Ekronas+ vārtiem, un filistiešu līķi gulēja uz Šaaraimas+ ceļa līdz pat Gātai un Ekronai.
53 Atgriezušies no filistiešu vajāšanas, izraēlieši izlaupīja viņu nometni.
54 Filistieša galvu Dāvids aiznesa uz Jeruzālemi, bet viņa ieročus noglabāja savā teltī.+
55 Kad Dāvids gāja cīnīties ar filistieti, Sauls, to redzēdams, jautāja karaspēka virspavēlniekam Abneram:+ ”Abner, kā dēls ir šis zēns?”+ Bet Abners atbildēja: ”Zvēru, ķēniņ, es nezinu!”
56 Tad ķēniņš lika: ”Noskaidro, kā dēls ir šis jauneklis!”
57 Tiklīdz Dāvids pēc uzvaras pār filistieti atgriezās ar filistieša galvu+ rokā, Abners viņu aizveda pie Saula.
58 Sauls viņam jautāja: ”Kā dēls tu esi, manu zēn?”, un Dāvids atteica: ”Es esmu tava kalpa betlēmieša+ Isaja dēls.”+
