1. Samuēla 19:1—24

19  Tad Sauls savam dēlam Jonatānam un visiem saviem kalpiem teica, ka Dāvids ir jānogalina.+  Taču Jonatānam Dāvids bija ļoti mīļš,+ tāpēc viņš to brīdināja: ”Mans tēvs Sauls grib tevi nonāvēt! Lūdzu, rīt no rīta piesargies — paslēpies drošā vietā un paliec tur.  Bet es kopā ar tēvu došos laukā, un mēs nostāsimies netālu no tavas slēptuves. Es parunāšu ar tēvu par tevi, un, ja kaut ko uzzināšu, es tev izstāstīšu.”+  Jonatāns sacīja Saulam labus vārdus par Dāvidu.+ Viņš teica: ”Ķēniņ, nedari ļaunu savam kalpam Dāvidam, jo viņš tev nav darījis ļaunu un ļoti daudz ir paveicis tavā labā.  Riskēdams ar dzīvību, viņš nogalināja filistieti,+ un tā Jehova izraēliešiem dāvāja izcilu uzvaru. Tu pats to redzēji un priecājies. Kāpēc lai tu grēkotu un izlietu nevainīgas asinis, nonāvējot Dāvidu bez jebkāda iemesla?”+  Sauls paklausīja Jonatānam un zvērēja: ”Zvēru pie Jehovas, dzīvā Dieva, Dāvidam nebūs jāmirst!”  Tad Jonatāns pasauca Dāvidu un visu viņam izstāstīja. Pēc tam Jonatāns aizveda viņu pie Saula, un Dāvids kalpoja Saulam tāpat kā iepriekš.+  Vēlāk atkal izcēlās karš, un Dāvids devās cīņā pret filistiešiem. Viņš tos smagi sakāva, un tie metās bēgt.  Reiz, kad Sauls sēdēja savā namā ar šķēpu rokā, Jehova ļāva, lai Saulu pārņem tumšas domas,+ un Dāvids viņam spēlēja arfu.+ 10  Tad Sauls gribēja ar šķēpu pienaglot Dāvidu pie sienas, bet Dāvids izvairījās, un šķēps ietriecās sienā. Tonakt Dāvids aizbēga un izglābās. 11  Sauls sūtīja vīrus novērot Dāvida namu, lai nogalinātu viņu nākamajā rītā,+ bet Dāvida sieva Mihala viņam teica: ”Ja tu šonakt nebēgsi, rīt tu būsi miris.” 12  Tad Mihala palīdzēja viņam nolaisties lejā pa logu, lai viņš varētu aizbēgt un paglābties. 13  Viņa paņēma mājas dievekli, ielika to gultā, galvgali pārklāja ar tīkla audumu no kazas vilnas un virsū uzsedza drēbes. 14  Kad Saula sūtītie vīri gribēja saņemt Dāvidu ciet, Mihala tiem teica: ”Viņš ir slims.” 15  Tad Sauls vēlreiz sūtīja savus vīrus, lai tie iet un paši paskatās uz Dāvidu, un sacīja tiem: ”Nesiet viņu šurp ar visu gultu, un es viņu nogalināšu!”+ 16  Ieradušies Dāvida mājās, vīri atklāja, ka gultā guļ mājas dieveklis, bet galvgalis ir pārklāts ar kazas vilnas audumu. 17  Sauls pārmeta Mihalai: ”Kāpēc tu mani esi tā apmānījusi un ļāvusi manam ienaidniekam+ aizbēgt?” Bet Mihala atbildēja: ”Viņš piedraudēja mani nogalināt, ja es viņu nelaidīšu.” 18  Dāvids aizbēga pie Samuēla uz Rāmu+ un izstāstīja tam, kā Sauls pret viņu bija izturējies. Pēc tam viņi abi ar Samuēlu aizgāja un apmetās Najotā.+ 19  Saulam tika pavēstīts: ”Dāvids atrodas Najotā, kas ir Rāmā!” 20  Sauls uzreiz sūtīja savus vīrus sagrābt Dāvidu. Bet, kad tie ieraudzīja vecākos praviešus Samuēla vadībā pravietojam, pār Saula vīriem nāca Dieva gars, un arī tie sāka uzvesties kā pravieši*. 21  To uzzinājis, Sauls sūtīja citus vīrus, bet arī tie sāka uzvesties kā pravieši. Tad Sauls atkal, jau trešo reizi, sūtīja vīrus, taču ar tiem notika tas pats. 22  Visbeidzot Sauls pats devās uz Rāmu. Nonācis pie lielās ūdenstvertnes Sehū, viņš vaicāja: ”Kur ir Samuēls un Dāvids?”, un viņam atbildēja: ”Najotā,+ kas ir Rāmā.” 23  Bet, kamēr Sauls bija ceļā uz Najotu, arī pār viņu nāca Dieva gars, un viņš gāja, uzvezdamies kā pravietis, līdz sasniedza Najotu Rāmā. 24  Arī viņš, tāpat kā viņa vīri, nometa drēbes un uzvedās kā pravietis Samuēla priekšā, un visu dienu un nakti gulēja uz zemes puskails, tāpēc mēdz sacīt: ”Vai tad arī Sauls ir pravietis?”+

Zemsvītras piezīmes

Iesp., norāda uz neparasto veidu, kā pravieši mēdza runāt un izturēties, izteikdami pravietojumus, un kas varēja šķist dīvains vai pat radīt neprāta iespaidu.