1. Samuēla 2:1—36
2 Tad Anna lūdza Dievu, sacīdama:
”Mana sirds līksmo Jehovas dēļ,+Jehova ir devis man spēku*.
Es droši atbildu saviem ienaidniekiem,es priecājos, jo tu mani esi izglābis.
2 Nav neviena tik svēta kā tu, Jehova,nav otra tāda kā tu,+nav tādas klints kā tu, mūsu Dievs!+
3 Beidziet runāt augstprātīgi!
Lai no jūsu mutes neskan lepni vārdi,jo Jehova ir Dievs, kas zina visu,+viņš visus darbus izsver taisnīgi.
4 Stipru vīru loki ir salauzti,bet vājie saņem spēku.+
5 Kas bija paēduši, līgst darbā par maizes kumosu,bet izsalkušie vairs necieš badu.+
Kas bija neauglīga, ir dzemdējusi septiņus dēlus,+bet daudzu dēlu māte ir palikusi viena.
6 Jehova nonāvē, un viņš dara dzīvu,viņš aizved kapā* un izved no tā.+
7 Jehova padara nabagu un tāpat arī bagātu,+viņš pazemo, un viņš paaugstina.+
8 Viņš pieceļ zemos no putekļiem,nabagus pieceļ no pelniem*,+lai tos sēdinātu pie augstmaņiem,tiem ierādot goda vietu.
Jehovam pieder zemes balsti,+uz tiem viņš ir licis pasauli.
9 Viņš sargā savu uzticīgo soļus,+bet ļaundariem būs jāpazūd tumsā,+jo ne ar paša spēku cilvēks gūst virsroku.+
10 Jehova sadragās savus pretiniekus,+pret tiem viņš ducinās pērkonus no debesīm.+
Jehova spriedīs tiesu visai zemei,+viņš piešķirs varu savam ķēniņam,+savu svaidīto viņš apveltīs ar spēku*.”+
11 Tad Elkana atgriezās savās mājās Rāmā, bet zēns priestera Ēļa uzraudzībā sāka kalpot Jehovam.+
12 Taču Ēļa dēli bija nekrietni cilvēki,+ viņi necienīja Jehovu.
13 Lūk, kā viņi rīkojās ar to daļu, kas priesteriem pienācās no ļaužu upuriem:+ kad vien kāds nesa upuri, priestera kalps nāca ar trīszaru dakšu un, kamēr gaļa vārījās,
14 dūra dakšu podā, katlā vai citā vārāmā traukā, un visu, kas bija uzdurts uz dakšas, priesteris ņēma sev. Tā viņi izrīkojās ar visiem izraēliešiem, kas ieradās Šīlo.
15 Pat upura tauki vēl nebija aizdedzināti,+ kad nāca priestera kalps un teica tam, kurš nesa upuri: ”Dod priesterim gaļu, ko cept! Viņš negrib vārītu gaļu, bet tikai jēlu.”
16 Ja cilvēks iebilda: ”Lai taču vispirms sadedzina taukus,+ pēc tam ņem, ko vēlies!”, kalps atteica: ”Nē, dod tūlīt! Citādi es paņemšu ar varu!”
17 Tā šie jaunie vīrieši ļoti smagi grēkoja pret Jehovu,+ jo viņi izturējās ar necieņu pret upuriem, kas tika nesti Jehovam.
18 Bet Samuēls, kaut bija vēl zēns, kalpoja+ Jehovam un nēsāja linu efodu*.+
19 Māte katru gadu šuva viņam virssvārkus bez piedurknēm un iedeva tos viņam, kad kopā ar vīru ieradās upurēt ikgadējo upuri.+
20 Ēlis svētīja Elkanu un viņa sievu, sacīdams: ”Lai Jehova tev dāvā pēcnācēju no šīs sievas tā dēla vietā, kurš atdots Jehovam!”+ Pēc tam viņi atgriezās mājās.
21 Jehova neaizmirsa Annu, un viņai piedzima+ vēl trīs dēli un divas meitas. Bet mazais Samuēls auga, kalpodams Jehovam.+
22 Ēlis bija ļoti vecs, bet viņš labi zināja gan to, kā viņa dēli izturas+ pret izraēliešiem, gan arī to, ka viņi guļ ar sievietēm, kas kalpo pie saiešanas telts ieejas.+
23 Viņš dēliem teica: ”Kāpēc jūs tā darāt? No visiem es par jums dzirdu tikai sliktu.
24 Tā taču nevar, mani dēli! Nelāgas valodas klīst par jums Jehovas tautā.
25 Ja cilvēks grēko pret cilvēku, kāds var lūgt Jehovu viņa labā,* bet, ja cilvēks grēko pret Jehovu,+ kurš lūgs par viņu?” Taču tie savam tēvam neklausīja, jo Jehova bija nolēmis, ka tiem jāmirst.+
26 Bet Samuēls auga un izpelnījās aizvien lielāku Jehovas un cilvēku labvēlību.+
27 Pie Ēļa ieradās kāds Dieva vīrs un viņam pavēstīja: ”Tā saka Jehova: ”Vai es pats neesmu skaidri atklājies tavam sentēvam, kad viņš un viņa dzimta vēl bija faraona vergi Ēģiptē?+
28 Es viņu izraudzījos no visām Izraēla ciltīm,+ lai viņš kļūtu par manu priesteri, nestu upurus uz mana altāra,+ dedzinātu kvēpināmo un valkātu efodu manā priekšā. Visus izraēliešu uguns upurus es piešķīru tavam sentēvam un viņa pēcnācējiem.+
29 Kāpēc jūs bradājat kājām manus upurus un ziedojumus, ko es esmu pavēlējis nest manā mājoklī?+ Kāpēc tu savus dēlus godā vairāk nekā mani — kāpēc jūs uzbarojaties no vislabākajām dāvanām, ko izraēlieši, mana tauta, man upurē?”+
30 Tāpēc Jehova, Izraēla Dievs, saka: ”Es tiešām teicu, ka tava dzimta un tava sentēva dzimta vienmēr man kalpos.”+ Bet tagad Jehova paziņo: ”Es to tā neatstāšu! Es pagodināšu tos, kas mani godā,+ bet tie, kas mani nicina, kļūs nicināmi.”
31 Redzi, tuvojas laiks, kad es atņemšu spēku tev un tava tēva dzimtai, tā ka tavā dzimtā neviens nenodzīvos līdz sirmam vecumam.+
32 Kad es izraēliešiem darīšu labu, tu redzēsi vienīgi ienaidnieku manā mājoklī,+ un tavā dzimtā nekad vairs nebūs neviena sirmgalvja.
33 Kaut gan es atstāšu kādu no taviem pēcnācējiem kalpot pie mana altāra, tavas acis satumsīs viņa dēļ un viņš tev sagādās bēdas, bet lielākā daļa tavas dzimtas mirs no zobena.+
34 Tas, kas notiks ar abiem taviem dēliem, Hofniju un Pinehasu, tev būs par zīmi: viņi abi mirs vienā dienā.+
35 Pēc tam es izraudzīšos sev uzticīgu priesteri,+ kurš darīs pēc mana prāta. Es nostiprināšu viņa dzimtu*, un viņš vienmēr kalpos par priesteri mana svaidītā priekšā.
36 Ikviens, kas būs atlicis tavā dzimtā, nāks un klanīsies viņam, lūgdamies darbu kaut vai par niecīgu samaksu vai gabalu maizes, un sacīs: ”Lūdzu, ļauj man pildīt kādus no priestera pienākumiem, lai man būtu maizes kumoss!””+
