1. Samuēla 20:1—42
-
Jonatāna uzticība Dāvidam (1—42)
20 Tad Dāvids aizbēga no Najotas Rāmā un, ieradies pie Jonatāna, vaicāja: ”Ko es esmu izdarījis?+ Ko esmu noziedzies, kā esmu sagrēkojis pret tavu tēvu, ka viņš tīko pēc manas dzīvības?”
2 Bet Jonatāns atbildēja: ”Nē, tev nekādā gadījumā+ nebūs jāmirst! Mans tēvs neko nedara, man nepateicis, vienalga, vai tas būtu kas svarīgs vai mazsvarīgs. Kādēļ lai viņš kaut ko tādu no manis slēptu? Tas nevar būt!”
3 Tomēr Dāvids zvērēja un sacīja: ”Tavs tēvs labi zina, ka mēs esam draugi,+ tāpēc viņš domā: ”Jonatānam tas nav jāzina, citādi viņš būs apbēdināts.” Bet zvēru pie Jehovas un pie tavas dzīvības — tikai solis mani šķir no nāves!”+
4 Tad Jonatāns viņam apsolīja: ”Es darīšu tavā labā, ko vien vēlies.”
5 Dāvids sacīja: ”Rīt ir jauna mēness svētki,+ un mans pienākums būtu sēdēt pie mielasta galda kopā ar ķēniņu. Bet ļauj man iet, un es slēpšos laukā līdz parītdienas vakaram.
6 Ja tavs tēvs ievēros, ka manis nav, saki viņam: ”Dāvids ļoti lūdza, lai es viņam atļautu nekavējoties doties mājās uz Betlēmi,+ jo visa viņa dzimta tur patlaban upurē ikgadējo upuri.”+
7 Ja ķēniņš teiks: ”Labi!”, tad tavam kalpam nekas nedraud. Bet, ja viņš saniknosies, tad zini — viņam pret mani ir ļauni nodomi.
8 Esi uzticīgs savam kalpam,*+ jo tu Jehovas priekšā noslēdzi ar mani draudzību!+ Bet, ja es esmu kaut ko noziedzies,+ nogalini mani pats. Kādēļ lai tu vestu mani pie sava tēva?”
9 Jonatāns atbildēja: ”Nerunā tā! Ja es uzzināšu, ka mans tēvs grib tev darīt ļaunu, vai tad es tev to nepateikšu?”+
10 Bet Dāvids jautāja: ”Ja tēvs tev atbildēs asi, kurš man to izstāstīs?”,
11 un Jonatāns viņu aicināja: ”Nāc, iziesim no pilsētas!” Kad viņi abi bija izgājuši laukā,
12 Jonatāns Dāvidam teica: ”Lai Jehova, Izraēla Dievs, ir liecinieks, ka rīt vai parīt es izdibināšu, kas manam tēvam padomā. Ja izrādīsies, ka viņš ir noskaņots pret tevi labvēlīgi, es došu tev ziņu.
13 Bet, ja mans tēvs grib darīt tev ļaunu, tad lai Jehova mani pārmāca un soda, ja es tevi nebrīdināšu, lai tu varētu izglābties. Lai Jehova ir ar tevi,+ kā viņš bija ar manu tēvu!+
14 Kamēr vien esmu dzīvs un arī pēc manas nāves mīli mani tikpat uzticīgi, kā mīl Jehova.+
15 Neliedz savu uzticīgo mīlestību manai dzimtai+ arī pēc tam, kad Jehova visus tavus ienaidniekus būs noslaucījis no zemes virsas.”
16 Tā Jonatāns noslēdza vienošanos ar Dāvida dzimtu*, sacīdams: ”Lai Jehova sauc pie atbildības Dāvida ienaidniekus!”
17 Un Jonatāns aicināja Dāvidu vēlreiz apstiprināt viņu draudzības zvērestu, jo mīlēja viņu kā sevi pašu.+
18 Pēc tam Jonatāns viņam teica: ”Rīt ir jauna mēness svētki,+ un, tā kā tava vieta būs tukša, tavu prombūtni pamanīs.
19 Jebkurā gadījumā parīt to pavisam noteikti ievēros, tāpēc dodies uz savu iepriekšējo slēptuvi un paliec tur pie akmens.
20 Es aizšaušu sāņus no tā trīs bultas, it kā šautu mērķī,
21 un sūtīšu kalpu tās uzmeklēt. Ja es viņam teikšu: ”Redzi, bultas ir šajā pusē no tevis, paņem tās!”, tad tu vari atgriezties, jo viss ir kārtībā un tev nekas nedraud — tik tiešām, ka Jehova ir dzīvs!
22 Turpretī, ja es viņam teikšu: ”Redzi, bultas ir tālāk aiz tevis!”, tad tev jāiet, jo Jehova sūta tevi projām.
23 Lai Jehova uz mūžiem ir liecinieks+ solījumam, ko mēs viens otram esam devuši!”+
24 Tad Dāvids paslēpās laukā. Kad pienāca jauna mēness svētki, ķēniņš apsēdās pie mielasta galda.+
25 Viņš sēdēja savā parastajā vietā pie sienas, un Jonatāns — viņam pretī. Abners+ sēdēja Saulam blakus, bet Dāvida vieta bija tukša.
26 Sauls nodomāja: ”Laikam kaut kas ir noticis, un tāpēc viņš ir aptraipīts.+ Droši vien viņš vēl nav attīrījies,” — tāpēc todien viņš vēl neko neteica.
27 Taču Dāvida vieta palika tukša arī nākamajā dienā, un Sauls vaicāja Jonatānam: ”Kāpēc Isaja dēls+ ne vakar, ne šodien nav ieradies uz mielastu?”
28 Jonatāns atbildēja: ”Dāvids man izlūdzās atļauju doties uz Betlēmi.+
29 Viņš teica: ”Lūdzu, ļauj man iet, jo mūsu dzimta pilsētā nes upuri un mans brālis mani aicināja. Ja esmu iemantojis tavu labvēlību, lūdzu, ļauj man apraudzīt savus brāļus!” Tāpēc viņš nav ieradies pie ķēniņa galda.”
30 Tad Sauls, aizsvilies dusmās, sacīja Jonatānam: ”Tu, dumpīgās sievas dēls! Domā, es nezinu, ka tu esi uz vienu roku ar Isaja dēlu par kaunu sev un savai mātei?
31 Kamēr Isaja dēls ir dzīvs, tu nevari būt drošs ne par sevi pašu, ne par savu varu.+ Tūlīt liec viņu atvest pie manis, jo viņam ir jāmirst!”+
32 ”Kāpēc viņam jāmirst? Ko viņš ir nodarījis?” Jonatāns jautāja tēvam,+
33 taču Sauls meta uz viņu šķēpu, lai viņu nodurtu,+ un Jonatāns saprata, ka tēvs ir stingri apņēmies Dāvidu nogalināt.+
34 Jonatāns dusmīgs piecēlās no galda, un todien viņš neko neēda, jo bija noskumis par Dāvidu,+ ko viņa tēvs bija tā apvainojis.
35 No rīta Jonatāns kopā ar savu kalpu izgāja ārpus pilsētas, kā viņi ar Dāvidu bija norunājuši.+
36 Jonatāns kalpam lika: ”Skrien sameklēt bultas, ko es izšaušu!” Kalps aizskrēja, un Jonatāns izšāva bultu viņam pāri.
37 Kad kalps nonāca tur, kur Jonatāns bija aizšāvis bultu, Jonatāns tam sauca: ”Vai bulta nav tālāk aiz tevis?”
38 Viņš to skubināja: ”Ātrāk! Pasteidzies un nekavējies!” Jonatāna kalps salasīja bultas un atgriezās pie sava kunga.
39 Viņam nebija ne jausmas, ko tas viss nozīmē, to zināja vienīgi Jonatāns un Dāvids.
40 Tad Jonatāns iedeva kalpam savus ieročus un lika tos aiznest uz pilsētu.
41 Kad kalps bija aizgājis, Dāvids iznāca no slēptuves, kas bija turpat netālu dienvidu virzienā. Viņš nometās ceļos un trīs reizes paklanījās līdz zemei. Pēc tam viņi viens otru noskūpstīja un abi apraudājās, bet Dāvids raudāja sevišķi rūgti.
42 Jonatāns sacīja Dāvidam: ”Ej ar mieru, jo mēs abi Jehovas vārdā esam zvērējuši:+ ”Lai Jehova uz mūžiem ir liecinieks tam, ka starp mani un tevi, starp maniem pēcnācējiem un taviem ir noslēgta vienošanās.””+
Tad Dāvids devās projām, bet Jonatāns atgriezās pilsētā.
