1. Samuēla 24:1—22
24 Kolīdz Sauls bija atgriezies no filistiešu vajāšanas, viņam pateica, ka Dāvids ir Ēn-Gedijas+ tuksnesī.
2 Tāpēc Sauls paņēma trīs tūkstošus no labākajiem izraēliešu karavīriem un devās uz kalnu kazu klintīm meklēt Dāvidu un viņa vīrus.
3 Tur, kur ceļš veda gar aitu aplokiem, bija kāda ala, un Sauls tur iegāja atviegloties, bet Dāvids ar saviem vīriem sēdēja alas dziļumā.+
4 Vīri Dāvidam teica: ”Redzi, šodien Jehova tev saka: ”Es nododu tavu ienaidnieku tavā varā+ — dari ar viņu, ko vēlies!”” Tad Dāvids piezagās Saulam un slepus nogrieza viņa virssvārku stūri.
5 Tomēr pēc tam sirdsapziņa nosodīja* Dāvidu+ par to, ko viņš bija izdarījis,
6 un viņš sacīja saviem vīriem: ”Lai Jehova nemūžam nepieļauj, ka es kaut ko nodarītu savam kungam, Jehovas svaidītajam! Nemūžam es nepacelšu pret viņu roku, jo viņš taču ir Jehovas svaidītais!”+
7 Ar šiem vārdiem Dāvids apvaldīja savus vīrus un neļāva tiem uzbrukt Saulam, un Sauls izgāja no alas un devās prom.
8 Tad arī Dāvids izgāja laukā un sauca Saulam nopakaļ: ”Mans kungs un ķēniņ!”+ Kad Sauls atskatījās, Dāvids, ceļos nometies, paklanījās līdz zemei
9 un teica viņam: ”Kāpēc tu klausies ļaužu runās, ka es tev gribot kaitēt?+
10 Šodien tu pats savām acīm redzēji, ka Jehova alā bija nodevis tevi manā varā. Bet, kad mani mudināja tevi nogalināt,+ es tevi saudzēju un sacīju, ka nepacelšu roku pret savu kungu, jo viņš ir Jehovas svaidītais.+
11 Skaties, mans tēvs! Man rokā ir tavu virssvārku stūris. Es to nogriezu, tomēr tevi nenogalināju. Tu taču redzi, ka es negrasos tev kaitēt un sacelties pret tevi. Es neesmu pret tevi grēkojis,+ bet tu mani vajā un gribi man atņemt dzīvību.+
12 Lai Jehova spriež tiesu mūsu starpā,+ un lai Jehova tev atriebjas par mani,+ bet es tev neko nenodarīšu.+
13 Sens sakāmvārds skan: ”No ļaundariem nāk ļaunums!”, bet es tevi neaiztikšu.
14 Ko tu, Izraēla ķēniņ, vajā? Ko tu tvarsti? Beigtu suni! Vienu blusu!+
15 Lai Jehova ir tiesnesis, un lai viņš spriež tiesu mūsu starpā! Viņš iztiesās manu lietu,+ aizstāvēs mani un izglābs no tevis.”
16 Kad Dāvids bija beidzis runāt, Sauls jautāja: ”Tas esi tu, mans dēls Dāvid?”+ un sāka skaļi raudāt.
17 Viņš Dāvidam sacīja: ”Taisnība ir tavā pusē, nevis manējā, jo tu esi darījis man labu, bet es tev esmu atmaksājis ar ļaunu.+
18 Tu šodien pierādīji, ka vēli man labu, nenogalinādams mani, kaut arī Jehova bija nodevis mani tavā varā.+
19 Vai kāds, sastapis savu ienaidnieku, ļautu tam neskartam aiziet? Jehova tevi atalgos+ par to, kā tu šodien esi pret mani izturējies.
20 Tagad es zinu, ka tu tiešām būsi ķēniņš+ un ķēniņa vara pār Izraēlu vienmēr paliks tavās rokās.
21 Zvēri man pie Jehovas,+ ka tu neiznīcināsi manus pēcnācējus un neizdzēsīsi manu vārdu mana tēva dzimtā.”+
22 Dāvids to Saulam apzvērēja, un pēc tam Sauls atgriezās mājās,+ bet Dāvids ar saviem vīriem devās uz patvērumu kalnos.+
Zemsvītras piezīmes
^ Burt. ”sirds sita”.
