1. Mozus 42:1—38
42 Kad Jēkabs uzzināja, ka Ēģiptē ir labība,+ viņš teica saviem dēliem: ”Ko jūs skatāties cits uz citu?
2 Es dzirdēju, ka Ēģiptē esot labība. Ejiet turp un nopērciet mums to, lai mēs nenomirtu badā.”+
3 Tad desmit Jāzepa brāļi+ devās uz Ēģipti pēc labības,
4 bet Jāzepa brāli Benjamīnu+ Jēkabs nelaida tiem līdzi, baidīdamies, ka ar viņu ceļā varētu notikt nelaime.+
5 Tā Izraēla dēli ieradās Ēģiptē kopā ar citiem, kas gribēja pirkt labību, jo Kanaāna zemi bija piemeklējis bads.+
6 Būdams zemes pārvaldnieks,+ Jāzeps pārdeva labību ļaudīm, kas nāca no malu malām.+ Arī Jāzepa brāļi atnāca un klanījās viņam līdz zemei.+
7 Ieraudzījis brāļus, Jāzeps tos pazina, bet neatklāja tiem, kas viņš ir,+ un skarbi vaicāja: ”No kurienes jūs esat?” Tie atbildēja: ”No Kanaāna zemes — mēs esam atnākuši pirkt pārtiku.”+
8 Jāzeps gan pazina savus brāļus, bet tie viņu nepazina.
9 Viņš atcerējās sapņus, ko par tiem bija sapņojis,+ un teica brāļiem: ”Jūs esat spiegi! Jūs gribat izspiegot zemes neaizsargātās vietas!”
10 ”Nē, kungs!” brāļi iebilda. ”Tavi kalpi ir atnākuši pirkt pārtiku.
11 Mēs visi esam viena tēva dēli, mēs esam godīgi ļaudis. Tavi kalpi nav spiegi.”
12 Taču Jāzeps sacīja: ”Nē! Jūs esat atnākuši izspiegot zemes neaizsargātās vietas!”
13 Tad tie teica: ”Mēs, tavi kalpi, esam viena tēva dēli+ no Kanaāna zemes. Mēs bijām divpadsmit brāļi.+ Jaunākais patlaban ir pie mūsu tēva,+ bet viena brāļa vairs nav.”+
14 Bet Jāzeps neatlaidās: ”Ka es jums saku, jūs esat spiegi!
15 Lūk, kā es jūs pārbaudīšu: zvēru pie faraona dzīvības — jūs no šejienes neaiziesiet, kamēr nebūs ieradies jūsu jaunākais brālis.+
16 Aizsūtiet vienu no jums pēc sava brāļa, bet jūs tikmēr paliksiet ieslodzījumā. Lai viņš atved brāli šurp, tad es zināšu, ka jūsu vārdi ir patiesi. Bet, ja ne, — pie faraona dzīvības! — man būs skaidrs, ka jūs esat spiegi.”
17 Tad viņš tos visus kopā ieslodzīja uz trīs dienām.
18 Trešajā dienā Jāzeps tiem sacīja: ”Es bīstos Dievu, tāpēc dariet, kā es teikšu, un paliksiet dzīvi.
19 Ja esat godīgi ļaudis, lai viens no jums paliek šeit ieslodzījumā, bet jūs pārējie ejiet un aizvediet labību saviem mājiniekiem, kas cieš badu.+
20 Pēc tam atvediet pie manis savu jaunāko brāli, tad jūsu vārdi apstiprināsies un jums nebūs jāmirst.” Brāļi bija ar mieru.
21 Viņi runāja savā starpā: ”Patiesi, tas ir sods par to, ko nodarījām savam brālim.+ Mēs taču redzējām viņa ciešanas, kad viņš lūdzās, lai par viņu iežēlojamies, bet mēs neklausījāmies. Tāpēc mums tagad pašiem ir jācieš.”
22 Tad Rūbens sacīja brāļiem: ”Vai es jums neteicu: neaiztieciet* zēnu? Bet jūs neklausījāties,+ tāpēc tagad mums nāksies atbildēt par viņa nāvi*.”+
23 Viņi nezināja, ka Jāzeps viņus saprot, jo viņš ar tiem sarunājās caur tulku.
24 Bet Jāzeps, pagājis nost no tiem, raudāja.+ Pēc tam viņš atgriezās, lai atkal runātu ar brāļiem, un tad izveda no viņu vidus Simeonu+ un viņu acu priekšā to sasēja.+
25 Jāzeps pavēlēja piepildīt viņu maisus ar labību, atlikt katra vīra naudu atpakaļ viņa maisā un iedot viņiem ceļamaizi, un pavēle tika izpildīta.
26 Brāļi uzkrāva labību uz saviem ēzeļiem un devās prom.
27 Kad vēlāk nakšņošanas vietā viens no viņiem attaisīja savu maisu, lai pabarotu ēzeli, viņš maisa virspusē ieraudzīja savu naudu
28 un teica brāļiem: ”Mana nauda ir atlikta atpakaļ — re, tā ir manā maisā!” Tad viņiem sirds vai pamira, un viņi pārbijušies sacīja cits citam: ”Kāpēc Dievs ar mums tā dara?”
29 Atgriezušies Kanaānā pie sava tēva Jēkaba, viņi tam izstāstīja visu, kas ar viņiem bija noticis. Brāļi teica:
30 ”Tās zemes kungs runāja ar mums skarbi,+ viņš domāja, ka esam nākuši izspiegot zemi.
31 Mēs viņam sacījām, ka esam godīgi ļaudis, nevis spiegi+
32 un ka esam viena tēva dēli. Teicām, ka mēs bijām divpadsmit brāļi,+ bet viena brāļa vairs nav+ un jaunākais ir Kanaānā pie mūsu tēva.+
33 Taču tas vīrs teica: ”Lūk, kā es noskaidrošu, vai esat godīgi: atstājiet vienu no jums pie manis,+ tad paņemiet labību saviem mājiniekiem, kas cieš badu, un ejiet.+
34 Pēc tam atvediet pie manis savu jaunāko brāli, lai es zinātu, ka jūs esat nevis spiegi, bet godīgi ļaudis. Tad es jums atdošu jūsu brāli, un jūs drīkstēsiet brīvi pirkt šajā zemē to, kas jums vajadzīgs.””
35 Kad tie sāka tukšot savus maisus, izrādījās, ka ikvienam maisā ir viņa nauda. Ieraudzījuši naudu, brāļi un viņu tēvs izbijās.
36 Jēkabs izsaucās: ”Jūs man laupāt manus bērnus!+ Jāzepa vairs nav,+ arī Simeona vairs nav,+ un nu jūs gribat man atņemt arī Benjamīnu! Kāpēc man uzbrukušas tādas bēdas?”
37 Bet Rūbens tēvam teica: ”Vari nonāvēt divus manus dēlus, ja es tev viņu neatvedīšu atpakaļ.+ Uztici viņu man, un es atvedīšu viņu atpakaļ pie tevis.”+
38 Taču Jēkabs sacīja: ”Mans dēls neies jums līdzi, jo viņa brālis ir miris un viņš viens ir palicis.+ Ja ceļā ar viņu notiks nelaime, jūs mani, sirmu un bēdu salauztu, novedīsiet kapā*.”+
