1. Mozus 47:1—31
47 Pēc tam Jāzeps gāja un pavēstīja faraonam:+ ”Mans tēvs un brāļi ar saviem ganāmpulkiem un visu pārējo, kas viņiem pieder, ir ieradušies no Kanaānas un tagad ir Gošenes novadā.”+
2 Viņš atveda piecus no saviem brāļiem un stādīja tos priekšā faraonam.+
3 Faraons Jāzepa brāļiem vaicāja: ”Kāda ir jūsu nodarbošanās?” Tie atbildēja: ”Kungs, mēs esam aitu gani, gluži tāpat kā mūsu tēvi.”+
4 Viņi faraonam teica: ”Mēs esam atnākuši, lai uz kādu laiku apmestos šajā zemē,+ tāpēc ka nežēlīgā bada dēļ Kanaānā+ tavu kalpu ganāmpulkiem vairs nav ganību. Lūdzu, ļauj taviem kalpiem dzīvot Gošenē!”+
5 Tad faraons sacīja Jāzepam: ”Tavs tēvs un brāļi ir atnākuši pie tevis.
6 Visa Ēģiptes zeme ir tavā rīcībā — nomitini tēvu un brāļus pašā labākajā daļā.+ Lai viņi mājo Gošenes novadā, un, ja tu zini piemērotus vīrus viņu starpā, iecel tos par manu ganāmpulku pārziņiem.”
7 Tad Jāzeps ieveda un stādīja priekšā faraonam savu tēvu Jēkabu, un Jēkabs svētīja faraonu.
8 Faraons viņam jautāja: ”Cik tev gadu?”
9 ”Mani klejojumi ilgst simt trīsdesmit gadus,” atbildēja Jēkabs. ”Īss un sūrs ir bijis mans mūžs,+ īsāks nekā maniem tēviem, kam gadi ir aizritējuši klejojumos.”+
10 Pēc tam Jēkabs svētīja faraonu un aizgāja.
11 Jāzeps nomitināja savu tēvu un brāļus Ēģiptē un piešķīra tiem īpašumu pašā labākajā zemes daļā, Ramzesas* novadā,+ kā faraons bija pavēlējis.
12 Jāzeps apgādāja ar pārtiku savu tēvu un brāļus un visu tēva saimi — katru ģimeni atbilstoši bērnu skaitam.
13 Bet visā zemē trūka maizes, jo bads bija ļoti smags, un bads vārdzināja Ēģipti un Kanaāna zemi.+
14 Pārdodams labību, Jāzeps savāca visu naudu, kas bija Ēģiptē un Kanaānā,+ un nogādāja to faraona mantnīcā.
15 Kad gan Ēģiptē, gan Kanaānā nauda bija izsīkusi, visi ēģiptieši nāca pie Jāzepa un lūdzās: ”Dod mums maizi! Vai tiešām mums jāmirst tavā acu priekšā tikai tāpēc, ka mums vairs nav naudas?”
16 Tad Jāzeps teica: ”Ja naudas vairs nav, vediet šurp savus lopus, un es jums došu pārtiku apmaiņā pret lopiem.”
17 Un ļaudis veda Jāzepam savus lopus, un Jāzeps mainīja pārtiku pret viņu zirgiem, sīklopiem, liellopiem un ēzeļiem. Tā viņš tajā gadā tos apgādāja ar pārtiku apmaiņā pret viņu lopiem.
18 Kad gads bija apritējis, tie nākamajā gadā atkal nāca pie viņa un teica: ”Mēs neslēpsim mūsu kungam, ka nauda ir izsīkusi un lopu ganāmpulki jau pieder mūsu kungam. Mums vairs nav nekā, ko tev, kungs, dot, — vienīgi mēs paši un mūsu zeme.
19 Vai tiešām mums jāmirst tavā acu priekšā un mūsu zemei jāaiziet postā? Pērc mūs ar visu mūsu zemi apmaiņā pret pārtiku! Mēs kļūsim par faraona vergiem, un mūsu zeme piederēs viņam. Dod mums labību sēklai, lai mēs varētu izdzīvot un mūsu lauki nepaliktu tukši un pamesti.”
20 Tad Jāzeps nopirka faraonam visu ēģiptiešu zemi, jo, glābdamies no bada, ēģiptieši pārdeva savus laukus. Tā zeme nonāca faraona īpašumā.
21 Visā Ēģiptē Jāzeps pārvietoja iedzīvotājus uz pilsētām.+
22 Viņš nenopirka vienīgi priesteru zemi,+ jo priesterus ar pārtiku apgādāja faraons un viņi dzīvoja no tā, ko faraons piešķīra, tāpēc priesteri savu zemi nepārdeva.
23 Jāzeps ļaudīm teica: ”Jūs pašus un jūsu zemi es tagad esmu nopircis faraonam. Te jums ir sēkla, apsējiet laukus!
24 Kad ievāksiet ražu, piekto daļu atdodiet faraonam,+ bet četras daļas lai paliek jums — tā būs sēkla, ar ko apsēt laukus, un pārtika jums un jūsu bērniem un pārējai saimei.”
25 Tie sacīja: ”Kungs, tu esi izglābis mums dzīvību!+ Kaut tu būtu pret mums labvēlīgs! Mēs būsim faraona vergi.”+
26 Tad Jāzeps izdeva likumu, kas Ēģiptē ir spēkā līdz šai dienai, ka piektā daļa ražas pieder faraonam. Vienīgi priesteru zemes nekļuva par faraona īpašumu.+
27 Tā Izraēla saime apmetās Ēģiptē, Gošenes novadā,+ un ieguva tur īpašumus. Viņiem dzima daudz bērnu, un viņu skaits strauji auga.+
28 Jēkabs nodzīvoja Ēģiptē septiņpadsmit gadus, un pavisam viņš nodzīvoja simt četrdesmit septiņus gadus.+
29 Kad Izraēlam tuvojās laiks mirt,+ viņš pasauca savu dēlu Jāzepu un teica: ”Ja esmu tev dārgs, lūdzu, zvēri man,* ka apliecināsi man mīlestību* un uzticību un neapglabāsi mani Ēģiptē.+
30 Kad būšu miris*, aizved mani no Ēģiptes un apglabā manu tēvu kapavietā.”+ Jāzeps apsolīja: ”Es darīšu, kā tu saki.”
31 ”Zvēri man!” tēvs viņam sacīja, un Jāzeps viņam zvērēja.+ Pēc tam Izraēls godbijīgi noliecās gultas galvgalī.+
