1. Mozus 8:1—22
8 Bet Dievs nebija aizmirsis* Noasu un visus zvērus un lopus, kas bija ar viņu šķirstā,+ un Dievs lika vējam pūst pār zemi, un ūdens sāka kristies.
2 Ūdensdzīļu* avoti un debesu slūžas aizvērās, un lietus mitējās.+
3 Ūdens pamazām atkāpās, un pēc simt piecdesmit dienām tas bija manāmi noplacis.
4 Septītā mēneša septiņpadsmitajā dienā šķirsts apstājās Ararata kalnos.
5 Ūdens turpināja kristies līdz desmitajam mēnesim, un desmitā mēneša pirmajā dienā parādījās kalnu galotnes.+
6 Pēc četrdesmit dienām Noass atvēra šķirsta logu,+ ko viņš bija uztaisījis,
7 un izlaida kraukli. Tas aizlidoja un atgriezās un tā lidoja šurp turp, līdz zeme bija nožuvusi.
8 Vēlāk viņš izlaida balodi, lai uzzinātu, vai ūdens nav atkāpies no zemes virsas.
9 Bet balodis neatrada vietu, kur nomesties, tāpēc tas atgriezās pie viņa, jo visu zemes virsu vēl klāja ūdens.+ Tad Noass izstiepa roku un paņēma balodi atpakaļ šķirstā.
10 Nogaidījis vēl septiņas dienas, viņš to atkal izlaida.
11 Kad balodis pret vakaru atgriezās, tam knābī bija svaigi plūkta olīvas lapa, un Noass saprata, ka ūdens no zemes ir atkāpies.+
12 Viņš nogaidīja vēl septiņas dienas un atkal izlaida balodi, bet tas pie viņa vairs neatgriezās.
13 Sešsimt pirmajā gadā,+ pirmā mēneša pirmajā dienā, ūdeņi uz zemes bija nosusējuši. Noass atvēra šķirsta jumtu un ieraudzīja, ka zemes virsa ir apžuvusi.
14 Otrā mēneša divdesmit septītajā dienā zeme bija nožuvusi.
15 Dievs sacīja Noasam:
16 ”Izej no šķirsta kopā ar sievu, dēliem un dēlu sievām.+
17 Izved ārā arī visus dzīvos radījumus,+ putnus, dzīvniekus un rāpuļus, — lai tie mudž uz zemes, lai rada pēcnācējus un vairojas zemes virsū.”+
18 Tad Noass izgāja ārā kopā ar saviem dēliem,+ sievu un dēlu sievām.
19 Visi zvēri, rāpuļi un putni, visi, kas kustas uz zemes, pa savām dzimtām izgāja no šķirsta.+
20 Pēc tam Noass uzcēla altāri+ Jehovam un, paņēmis daļu no visiem tīrajiem dzīvniekiem un putniem,+ upurēja uz altāra dedzināmos upurus.+
21 Jehova sajuta patīkamo* smaržu, un Jehova nosprieda: ”Es nekad vairs nenolādēšu zemi+ cilvēka dēļ, jo cilvēka sirds tieksmes ir ļaunas jau no mazotnes,+ un es nekad vairs neiznīcināšu visu dzīvo.+
22 Kamēr vien pastāvēs zeme, nemitēsies sēšana un pļaušana, aukstums un karstums, vasara un ziema, diena un nakts.”+
