2. Ķēniņu 7:1—20
7 Elīsa sacīja: ”Klausieties Jehovas vēsti! Jehova saka tā: ”Rīt ap šo laiku Samarijas vārtos* mērs* smalko miltu maksās šekeli* un divi mēri miežu arī maksās šekeli.””+
2 Tad virsnieks, kas bija ķēniņa uzticības persona,* teica Dieva vīram: ”Pat ja Jehova debesīs atvērtu slūžas, vai tas varētu notikt?”+ Bet Elīsa atbildēja: ”Tu redzēsi to pats savām acīm,+ bet nebaudīsi.”+
3 Pie pilsētas vārtiem bija četri spitālīgie,+ un tie runāja savā starpā: ”Kāpēc mums te jāsēž un jāgaida gals?
4 Ja mēs iesim iekšā pilsētā, mēs tur nomirsim, jo pilsētā ir bads,+ un, ja mēs sēdēsim šeit, mēs tik un tā nomirsim. Iesim uz aramiešu nometni! Ja tie mūs atstās dzīvus, tad dzīvosim, bet, ja gribēs mūs nonāvēt, tad mirsim.”
5 Vakara krēslā viņi devās uz aramiešu nometni. Bet, kad viņi nonāca līdz nometnei, tur neviena nebija.
6 Jehova bija licis aramiešiem nometnē izdzirdēt kaujas ratu un zirgu radītu troksni, milzīga karaspēka troksni,+ un tie bija saukuši cits citam: ”Klau! Izraēla ķēniņš cīņai pret mums ir nolīdzis hetiešu un ēģiptiešu valdniekus!”
7 Un tie vakara krēslā bija metušies bēgt, atstādami savas teltis, zirgus, ēzeļus un pamezdami nometni, kāda tā bija. Tie bija bēguši, lai glābtu savu dzīvību*.
8 Nonākuši līdz nometnei, spitālīgie iegāja kādā teltī un sāka ēst un dzert. Tad viņi iznesa no turienes sudrabu, zeltu un drēbes, aizgāja un visu noslēpa. Atgriezušies viņi iegāja citā teltī, iznesa vērtīgāko arī no turienes un to noslēpa.
9 Bet tad viņi sāka spriest: ”Nē, tā tomēr nav pareizi darīt! Mēs taču šodien varam paziņot labu vēsti! Ja mēs klusēsim un gaidīsim līdz ausmai, mēs būsim pelnījuši sodu. Iesim uz ķēniņa pili un visu izstāstīsim!”
10 Kad viņi pienāca pie pilsētas vārtiem, viņi pasauca vārtu sargus un tiem pastāstīja: ”Mēs iegājām aramiešu nometnē, bet tur neviena nebija, un mēs nevienu nedzirdējām. Tur bija tikai piesieti zirgi un ēzeļi un pamestas teltis.”
11 Vārtu sargi tūlīt nodeva šo ziņu tālāk, un tā nonāca ķēniņa pilī.
12 Ķēniņš naktī piecēlās un sacīja saviem kalpiem: ”Es jums pateikšu, kas aramiešiem padomā. Viņi zina, ka mēs esam badā,+ tāpēc viņi ir aizgājuši no nometnes un paslēpušies kaut kur tuvumā, spriezdami: ”Kad tie iznāks no pilsētas, mēs tos notversim dzīvus un ieņemsim pilsētu.””+
13 Viens no viņa kalpiem ierosināja: ”Ļauj vīriem paņemt piecus no pilsētā atlikušajiem zirgiem! Sūtīsim šos vīrus izlūkos un tad redzēsim! Viņi tāpat ir lemti nāvei — kā visi izraēlieši, kas te palikuši. Jau tik daudzi te ir miruši, un arī viņi nepaglābsies.”
14 Viņi paņēma divus ratus ar zirgiem, un ķēniņš viņus sūtīja uz aramiešu nometni, teikdams: ”Ejiet paskatīties!”
15 Viņi sekoja aramiešiem līdz pat Jordānai. Viss ceļš bija kā nosēts ar apģērba gabaliem un mantām, ko aramieši bija nometuši, steigā bēgot. Vīri atgriezās un paziņoja to ķēniņam.
16 Tad ļaudis devās uz aramiešu nometni un to izlaupīja. Mērs smalko miltu tagad maksāja šekeli, un divi mēri miežu arī maksāja šekeli, kā jau Jehova bija teicis.+
17 Ķēniņš bija iecēlis virsnieku, kas bija viņa uzticības persona, par vārtu uzraugu, bet ļaudis to vārtos sabradāja, un tas nomira, kā jau Dieva vīrs bija teicis, kad pie viņa bija atnācis ķēniņš.
18 Notika tā, kā Dieva vīrs bija pavēstījis ķēniņam: ”Rīt ap šo laiku Samarijas vārtos divi mēri miežu maksās šekeli un mērs smalko miltu arī maksās šekeli.”+
19 Bet virsnieks bija teicis Dieva vīram: ”Pat ja Jehova debesīs atvērtu slūžas, vai kaut kas tāds varētu notikt?” Un Elīsa bija atbildējis: ”Tu redzēsi to pats savām acīm, bet nebaudīsi.”
20 Tā arī notika: ļaudis viņu vārtos sabradāja līdz nāvei.
