2. Korintiešiem 7:1—16
7 Tāpēc, mīļie, tā kā mums ir doti šādi solījumi,+ attīrīsimies no visa, kas aptraipa miesu un garu,+ un, juzdami bijību pret Dievu, pilnveidosim savu svētumu.
2 Atdariet mums savu sirdi!+ Mēs nevienam neesam nodarījuši pāri, nevienu neesam noveduši neceļos, nevienu neesam ļaunprātīgi izmantojuši.+
3 Es to nesaku, lai jūs nosodītu. Kā jau iepriekš teicu, jūs esat mūsu sirdī — mēs esam ar jums kopā, vai dzīvojam vai mirstam.
4 Es runāju ar jums pilnīgi atklāti. Es ļoti lepojos ar jums, esmu saņēmis mierinājumu papilnam, un visās mūsu grūtībās mans prieks plūst pāri malām.+
5 Kad ieradāmies Maķedonijā,+ mēs neradām mieru, bet nemitīgi pieredzējām visādas grūtības: no ārpuses bija pretestība, iekšā — raizes.
6 Taču Dievs, kas mierina nomāktos,+ sniedza mums mierinājumu ar Tita klātbūtni.
7 Un mierinājumu mums sagādāja ne tikai viņa klātbūtne, bet arī tas, cik uzmundrināts viņš bija jūsu dēļ. Viņš mums pastāstīja, kā jūs ilgojaties mani satikt, cik ļoti bijāt nobēdājušies un kā jūs bijāt norūpējušies par mani, un tas mani iepriecināja vēl vairāk.
8 Tāpēc, pat ja es ar savu vēstuli jūs apbēdināju,+ es to nenožēloju. Pat ja es sākumā to nožēloju (jo šī vēstule jūs tomēr apbēdināja, kaut arī tikai uz īsu brīdi),
9 tagad es priecājos — ne jau tāpēc, ka jūs bijāt apbēdināti, bet tāpēc, ka bēdas jūs pamudināja nožēlot grēkus. Jūsu bēdas bija Dievam tīkamas, tā ka mēs jums neesam nodarījuši nekādu ļaunumu.
10 Dievam tīkamas bēdas ved pie grēku nožēlas* un līdz ar to pie glābšanas — un nekas no tā nebūs jānožēlo —,+ bet pasaulīgas bēdas ved nāvē.
11 Jo, redziet, ko ir devušas Dievam tīkamas bēdas: cik lielu centību tās jūsos ir radījušas, kādu vēlēšanos attīrīties, kādu sašutumu par notikušo, kādas bailes, kādas ilgas, kādu dedzību, kādus pūliņus labot nodarīto!+ Jūs visādi esat apliecinājuši, ka šajā lietā esat tīri*.
12 Es jums rakstīju nevis pārkāpēja dēļ+ vai tā cilvēka dēļ, kam tika nodarīts pāri, bet gan tādēļ, lai Dieva priekšā kļūtu redzams, ka jūs no sirds cenšaties mums paklausīt.
13 Lūk, tāpēc mēs esam guvuši mierinājumu.
Taču tas vēl nav viss — mēs arī bijām bezgala iepriecināti, redzot Tita prieku, jo jūs bijāt viņu stiprinājuši.
14 Man nav nācies kaunēties par to, ka es jūs Titam slavēju, jo mūsu uzslavas ir izrādījušās patiesas, tāpat kā patiess ir bijis viss, ko esam teikuši jums.
15 Arī Tits jūt pret jums vēl lielāku sirsnību, atceroties jūsu visu paklausību+ un dziļo cieņu, ar kādu jūs viņu uzņēmāt.
16 Es priecājos, ka visādā ziņā varu uz jums paļauties*.
