2. Samuēla 12:1—31
12 Tāpēc Jehova sūtīja pie Dāvida Nātānu.+ Tas aizgāja pie viņa+ un teica: ”Kādā pilsētā dzīvoja divi vīri — viens bagāts, bet otrs nabags.
2 Bagātajam bija ļoti daudz aitu un govju,+
3 bet nabagajam nebija nekā, izņemot vienu vienīgu jēriņu, ko viņš bija nopircis.+ Viņš rūpējās par šo aitiņu, un tā auga pie viņa kopā ar viņa bērniem. Vīrs dalījās ar aitiņu pēdējā kumosā un dzirdīja to no sava kausa, tā gulēja pie viņa krūtīm un bija viņam gluži kā paša meita.
4 Reiz pie bagātā vīra ieradās ceļinieks, bet bagātniekam bija žēl nokaut kādu no saviem lopiem, lai pagatavotu ciemiņam maltīti, tāpēc viņš paņēma trūcīgā vīra aitiņu un to pagatavoja savam ciemiņam.”+
5 Dāvids iedegās lielās dusmās pret šo vīru un sacīja Nātānam: ”Zvēru pie Jehovas, dzīvā Dieva,+ — šis vīrs ir pelnījis nāvi,
6 jo viņš ir rīkojies tik nežēlīgi! Un par to aitiņu lai viņš atlīdzina četrkārt.”+
7 Tad Nātāns teica Dāvidam: ”Tu pats esi tas vīrs! Jehova, Izraēla Dievs, saka tā: ”Es tevi svaidīju par Izraēla ķēniņu+ un izglābu no Saula.+
8 Es tev atdevu tava kunga īpašumus+ un sievas+ un piešķīru tev varu pār Izraēlu un Jūdu.+ Un, ja ar to būtu par maz, es biju gatavs tev dot vēl vairāk.+
9 Kāpēc tu esi nicinājis Jehovas vārdus, darīdams to, kas ļauns viņa acīs? Tu nogalināji hetieti Ūriju+ un paņēmi sev viņa sievu.+ Tu nonāvēji Ūriju ar amoniešu zobenu!+
10 Kopš šī brīža zobens nekad nepārstās vajāt tavu dzimtu,+ jo tu esi mani nicinājis, ņemdams sev hetieša Ūrijas sievu.”
11 Tā saka Jehova: ”Es likšu nelaimei tevi vajāt tavā paša ģimenē.+ Tavu acu priekšā es ņemšu tavas sievas un došu kādam citam,+ un viņš gulēs ar tavām sievām gaišā dienas laikā.+
12 Ko tu darīji slepenībā,+ to es darīšu gaišā dienas laikā visu izraēliešu priekšā.””
13 Tad Dāvids sacīja Nātānam: ”Es esmu grēkojis pret Jehovu.”+ Un Nātāns atbildēja: ”Jehova piedod tavu grēku+ — tev nebūs jāmirst.+
14 Taču tu esi izturējies pret Jehovu ar galēju necieņu, tāpēc dēls, kas tev ir piedzimis, neizbēgami mirs.”
15 Pēc tam Nātāns atgriezās mājās.
Tad Jehova lika, lai bērnu, ko Ūrijas sieva bija dzemdējusi Dāvidam, piemeklē slimība.
16 Dāvids lūdzās Dievu zēna dēļ, gavēja un nakšņoja, gulēdams uz grīdas.+
17 Galma vecākie nāca un mēģināja pierunāt Dāvidu celties augšā, bet viņš atteicās celties un kopā ar tiem paēst.
18 Septītajā dienā bērns nomira, bet Dāvida kalpi baidījās viņam to stāstīt. Tie sprieda: ”Ja jau viņš mūsos neklausījās, kamēr bērns bija dzīvs, kā lai mēs tagad viņam pasakām, ka tas ir miris? Kas zina, ko viņš izmisumā var izdarīt?”
19 Redzēdams, ka viņa kalpi sačukstas, Dāvids noprata, ka bērns ir miris, un jautāja tiem: ”Vai bērns nomira?” Kalpi atbildēja: ”Jā gan.”
20 Tad Dāvids piecēlās, nomazgājās, ieziedās ar eļļu,+ uzvilka citas drēbes un devās uz Jehovas namu+ viņu pielūgt. Pēc tam viņš atgriezās savā pilī, lika atnest ēdienu un paēda.
21 Kalpi vaicāja: ”Kāpēc tu tā izturies? Kamēr bērns bija dzīvs, tu gavēji un raudāji, bet nu, kad viņš ir nomiris, tu celies augšā un ēd.”
22 Dāvids atbildēja: ”Kamēr bērns bija dzīvs, es gavēju+ un raudāju, jo es cerēju, ka varbūt Jehova par mani apžēlosies un bērns tomēr dzīvos.+
23 Nu viņš ir miris — kādēļ man vairs gavēt? Vai tad es spēju atvest viņu atpakaļ?+ Es gan aiziešu pie viņa,+ bet viņš pie manis neatgriezīsies.”+
24 Dāvids mierināja savu sievu Batsebu,+ un viņš gāja pie Batsebas un gulēja ar viņu. Viņai piedzima dēls, kuru nosauca par Sālamanu*.+ Jehova to mīlēja,+
25 un viņš atsūtīja pravieti Nātānu,+ lai Jehovas dēļ nosauktu zēnu par Jedīdju*.
26 Tikmēr Joābs turpināja karu ar amoniešu+ galvaspilsētu Rabu+ un ieņēma daļu pilsētas*.+
27 Tad viņš sūtīja pie Dāvida ziņnešus ar vēsti: ”Es devos uzbrukumā Rabai+ un ieņēmu pilsētas ūdenskrātuves*.
28 Tagad sapulcē pārējo karaspēku, uzbrūc pilsētai un iekaro to. Citādi pilsētu iekarošu es un visa slava tiks man.”
29 Sapulcējis karaspēku, Dāvids devās uz Rabu, uzbruka pilsētai un to ieņēma.
30 Viņš noņēma no Malkāma* galvas kroni, kas bija darināts no viena talenta* zelta un rotāts ar dārgakmeņiem, un tas tika uzlikts viņam galvā. Dāvids izveda no pilsētas milzīgu laupījumu.+
31 Viņš aizveda arī pilsētas iedzīvotājus un lika tiem zāģēt akmeņus, strādāt ar dzelzs cērtēm un cirvjiem un izgatavot ķieģeļus. Tā viņš rīkojās ar visām amoniešu pilsētām. Galu galā Dāvids ar karaspēku atgriezās Jeruzālemē.
Zemsvītras piezīmes
^ No ebr. vārda, kas nozīmē ”miers”.
^ Noz. ”Jah mīlētais”.
^ Vai ”un ieņēma ķēniņa pilsētu”. Iesp., domāta nocietinātā pilsētas daļa, kur atradās valdnieka pils.
^ Burt. ”ūdeņu pilsētu”.
^ Acīmredzot amoniešu elks, kas saukts arī par Molehu un Milkomu.
^ 34,2 kg. Sk. pielikumu B14.
