2. Samuēla 16:1—23
16 Kad Dāvids jau kāpa lejup no virsotnes,+ viņam pretī nāca Mefibošeta+ kalps Ciba+ ar diviem apseglotiem ēzeļiem, kam mugurā bija uzkrauts 200 maižu, 100 rozīņu plāceņu, 100 vasaras augļu* plāceņu un krūka vīna.+
2 Ķēniņš Cibam jautāja: ”Kam tas viss domāts?” Un Ciba atbildēja: ”Ēzeļi ir ķēniņa saimei, ko jāt, maize un vasaras augļi — jaunekļiem, ko ēst, bet vīns — tuksnesī pagurušajiem, ko dzert.”+
3 Ķēniņš prasīja: ”Bet kur ir tava kunga mazdēls?”+ ”Viņš palika Jeruzālemē,” sacīja Ciba. ”Viņš teica: ”Tagad Izraēla tauta man atdos mana vectēva ķēniņa varu!””+
4 Tad ķēniņš sacīja: ”Nu tad lai viss, kas pieder Mefibošetam, ir tavs!”+ Ciba atbildēja: ”Es tev zemu paklanos! Kaut es iemantotu tavu labvēlību, mans kungs un ķēniņ!”+
5 Kad ķēniņš Dāvids sasniedza Bahūrīmu, no turienes iznāca kāds vīrs no Saula dzimtas, vārdā Šimijs,+ Gēras dēls. Viņš nāca, neganti lādēdamies,+
6 un meta akmeņus uz ķēniņu Dāvidu un viņa kalpiem, kā arī uz pārējiem ļaudīm un uz varonīgajiem karavīriem, kas soļoja pa labi un pa kreisi no ķēniņa.
7 Šimijs lādēdamies kliedza: ”Vācies, vācies prom, tu, nelietīgais slepkava!
8 Jehova tev liek samaksāt par Saula dzimtas piederīgo asinīm! Tu sagrābi viņa troni, bet Jehova ir atdevis ķēniņa varu tavam dēlam Absalomam. Nu tu pats esi nelaimē, jo tu esi slepkava!”+
9 Tad Abišajs, Cerūjas dēls,+ sacīja ķēniņam: ”Kā šis sprāgušais suns+ uzdrīkstas lādēt manu kungu un ķēniņu!+ Ļauj, es iešu un noraušu viņam galvu!”+
10 Taču ķēniņš atteica: ”Kāda jums tur daļa, Cerūjas dēli?+ Lai jau viņš mani lād!+ Ja Jehova viņam ir teicis:+ ”Lādi Dāvidu!”, kurš gan drīkst prasīt: ”Kāpēc tu tā dari?””
11 Un Dāvids sacīja Abišajam un saviem kalpiem: ”Ja jau mans paša dēls tīko pēc manas dzīvības,+ ko var gribēt no šī benjamīnieša!+ Lieciet viņu mierā! Lai viņš mani lād, jo Jehova viņam to ir licis.
12 Varbūt Jehova ievēros manu postu,+ un varbūt Jehova šīsdienas lāstu vietā piešķirs man svētības.”+
13 Pēc tam Dāvids ar saviem vīriem turpināja ceļu, bet Šimijs gāja pa kalna nogāzi viņiem līdztekus, lādēdamies+ un apmētādams viņus ar akmeņiem un zemi.
14 Visbeidzot ķēniņš ar saviem ļaudīm piekusuši nonāca galā un apstājās atpūsties.
15 Tikmēr Absaloms un Izraēla vīri ieradās Jeruzālemē, un kopā ar viņu bija arī Ahitofels.+
16 Dāvida draugs* arkietis+ Hūšajs+ atnāca pie Absaloma un viņu sveica: ”Lai dzīvo ķēniņš!+ Lai dzīvo ķēniņš!”
17 Bet Absaloms Hūšajam jautāja: ”Vai tāda ir tava uzticība draugam*? Kāpēc tu negāji viņam līdzi?”
18 Hūšajs atbildēja: ”Tāpēc, ka es esmu tā pusē, kuru ir izraudzījies Jehova, šie ļaudis un visi Izraēla vīri. Ko viņi ir izraudzījušies, pie tā es palikšu.
19 Turklāt kam gan lai es kalpotu, ja ne sava drauga dēlam? Kā es esmu kalpojis tavam tēvam, tā es kalpošu tev!”+
20 Tad Absaloms prasīja Ahitofelam: ”Dod padomu,+ ko mums darīt!”
21 Un Ahitofels ieteica: ”Guli ar sava tēva blakussievām,+ kuras viņš ir atstājis rūpēties par pili.+ Tad visi izraēlieši uzzinās, ka tu esi kļuvis savam tēvam par niknāko ienaidnieku, un tas stiprinās tavus atbalstītājus.”
22 Kalpi uz jumta+ uzslēja Absalomam telti, un visu izraēliešu acu priekšā+ viņš tajā iegāja gulēt ar tēva blakussievām.+
23 Tolaik Ahitofela+ padomu uztvēra gluži kā paša Dieva vārdus. Tik augstu visus Ahitofela padomus vērtēja gan Dāvids, gan Absaloms.
