2. Samuēla 18:1—33
18 Dāvids saskaitīja savus vīrus un iecēla tiem tūkstošu un simtu komandierus.+
2 Tad viņš sūtīja karaspēku cīņā — vienu trešdaļu Joāba+ vadībā, otru trešdaļu Joāba brāļa Abišaja,+ Cerūjas dēla,+ vadībā un trešo trešdaļu gātieša Itaja+ vadībā. Ķēniņš teica: ”Es pats arī iešu kopā ar jums,” —
3 bet karavīri atbildēja: ”Nē, nenāc vis!+ Ja mēs bēgsim, viņiem taču būs vienalga. Pat ja puse no mums kritīs, mūsu pretiniekiem tas neko nenozīmēs, turpretī tu viņiem esi kā desmit tūkstoši no mums.+ Tāpēc labāk atbalsti mūs no pilsētas.”
4 Tad ķēniņš sacīja: ”Labi, es darīšu, kā jūs vēlaties.” Viņš nostājās pie pilsētas vārtiem, un karaspēks soļoja laukā pa simtiem un tūkstošiem.
5 Ķēniņš pavēlēja Joābam, Abišajam un Itajam: ”Saudzējiet manis dēļ manu dēlu Absalomu!”,+ un visi vīri dzirdēja, kādu pavēli par Absalomu ķēniņš deva karaspēka komandieriem.
6 Vīri izgāja cīņā pret izraēliešiem, un kauja notika Efraima mežā.+
7 Tur Dāvida vīri smagi sakāva+ izraēliešus,+ tā ka todien dzīvību zaudēja 20 000.
8 Kauja izvērsās visā apkaimē, un tajā dienā mežs nogalēja vairāk vīru nekā zobens.
9 Absaloms, jādams uz mūļa, uzdūrās Dāvida kalpiem, un, kad mūlis auļoja zem liela koka biezajiem zariem, Absaloma mati tā iepinās zaros, ka viņš palika karājamies gaisā*, bet mūlis aizskrēja tālāk.
10 Kāds vīrs to ieraudzīja un pavēstīja Joābam:+ ”Es redzēju Absalomu karājamies lielā kokā.”
11 ”Ja tu to redzēji, kāpēc tu viņu turpat nenogalināji?” prasīja Joābs. ”Es ar lielāko prieku būtu tevi atalgojis ar desmit sudraba gabaliem un jostu!”
12 Bet vīrs atbildēja: ”Pat ja man iesvērtu tūkstoš sudraba gabalu, es nepaceltu roku pret ķēniņa dēlu. Mēs taču dzirdējām, kā ķēniņš tev, Abišajam un Itajam pavēlēja: ”Pasargājiet Absalomu, lai viņam nekas nenotiek!”+
13 Ja es būtu šo pavēli pārkāpis un atņēmis viņam dzīvību, ķēniņš to noteikti uzzinātu, un tu mani neaizstāvētu.”
14 Tad Joābs sacīja: ”Es netaisos te ilgāk tērēt ar tevi laiku!” Un viņš paņēma trīs bultas un ietrieca tās Absalomam krūtīs*, kamēr tas vēl dzīvs karājās koka zaros.
15 Pēc tam desmit Joāba ieroču nesēji sanāca apkārt un piebeidza Absalomu.+
16 Tad Joābs pūta ragu, un karavīri pārtrauca vajāt izraēliešus, — tā Joābs viņus apturēja.
17 Viņi paņēma Absalomu, iemeta mežā lielā bedrē un virsū sakrāva milzīgu akmeņu grēdu.+ Bet visi izraēlieši aizbēga un izklīda pa mājām.
18 Absaloms, vēl dzīvs būdams, Ķēniņa ielejā+ bija uzslējis sev piemiņas stabu, jo viņš sprieda: ”Man nav dēla, kas nestu tālāk manu vārdu.”+ Tāpēc viņš nosauca stabu savā vārdā, un to līdz šai dienai sauc par Absaloma pieminekli.
19 Ahimaacs,+ Cadoka dēls, lūdza Joābam: ”Ļauj man aizskriet un pavēstīt ķēniņam, ka Jehova ir nodibinājis taisnību un atbrīvojis viņu no ienaidniekiem.”+
20 Bet Joābs atbildēja: ”Nē, šodien tu nenesīsi ziņu. Citu dienu tu varēsi būt ziņnesis, bet šoreiz ne, jo ir miris paša ķēniņa dēls.”+
21 Pēc tam Joābs lika kādam kušietim:+ ”Ej, pastāsti ķēniņam, ko esi redzējis!”, un kušietis, paklanījies Joābam, aizskrēja.
22 Taču Ahimaacs, Cadoka dēls, vēlreiz lūdza Joābam: ”Lai būtu kā būdams, ļauj man skriet aiz kušieša!” Bet Joābs iebilda: ”Dēls, kādēļ tev jāskrien, ja tev nav nekā, ko pavēstīt?”
23 ”Es tik un tā gribu skriet!” viņš uzstāja, un Joābs teica: ”Nu tad skrien!” Ahimaacs aizskrēja pa ceļu, kas veda cauri Jordānas līdzenumam, un apdzina kušieti.
24 Tikmēr Dāvids sēdēja starp iekšējiem un ārējiem pilsētas vārtiem,+ bet sargs+ uzkāpa uz vārtu jumta pie mūra un, palūkojies apkārt, ieraudzīja kādu vīru vienu pašu skrienam.
25 Kad sargs to paziņoja ķēniņam, tas sacīja: ”Ja viņš ir viens, tad tas ir ziņnesis.” Skrējējam tuvojoties,
26 sargs pamanīja vēl vienu vīru skrienam un uzsauca vārtu sargam: ”Skat, tur skrien vēl viens!” Ķēniņš noteica: ”Arī tas būs ziņnesis.”
27 Sargs teica: ”Pirmais skrējējs man izskatās pēc Ahimaaca,+ Cadoka dēla,” — un ķēniņš sacīja: ”Tas ir krietns vīrs. Viņš noteikti nes labu ziņu.”
28 Ahimaacs sauca ķēniņam: ”Viss beidzies labi!” un, paklanījies ķēniņam līdz zemei, sacīja: ”Lai slavēts Jehova, tavs Dievs, kas ir nodevis tavā varā tos, kuri bija sacēlušies pret manu kungu un ķēniņu!”+
29 Bet ķēniņš jautāja: ”Vai mans dēls Absaloms ir sveiks un vesels?” Ahimaacs atbildēja: ”Kad Joābs sūtīja ķēniņa kalpu un mani, es redzēju lielu drūzmēšanos, bet es nezinu, kas tur bija noticis.”+
30 Tad ķēniņš teica: ”Paej malā un nostājies šeit!”, un Ahimaacs tā arī izdarīja.
31 Pēc tam ieradās kušietis+ un paziņoja: ”Mans kungs un ķēniņ, ļauj tev pavēstīt, ka šodien Jehova ir nodibinājis taisnību, atbrīvodams tevi no visiem, kas pret tevi bija sacēlušies.”+
32 Taču ķēniņš viņam prasīja: ”Vai mans dēls Absaloms ir sveiks un vesels?” Kušietis atbildēja: ”Kaut visiem mana kunga un ķēniņa ienaidniekiem un visiem dumpiniekiem, kas pret tevi saceļas, klātos tāpat kā šim jauneklim!”+
33 Ķēniņš bija satriekts, un viņš raudādams uzkāpa augštelpā virs vārtiem un vaimanāja: ”Mans dēls Absalom, ak, manu dēliņ! Mans dēls Absalom! Kaut es būtu miris tavā vietā, mans dēls Absalom, ak, manu dēliņ!”+
