2. Samuēla 19:1—43
19 Joābam pavēstīja: ”Ķēniņš raud un sēro par Absalomu.”+
2 Kad ļaudis uzzināja, ka ķēniņš bēdājas par savu dēlu, uzvara visai tautai izvērtās par sērām.
3 Tāpēc todien karavīri atgriezās pilsētā+ zagšus, it kā viņi ar kaunu bēgtu no kaujas lauka.
4 Aizklājis seju, ķēniņš skaļi vaimanāja: ”Mans dēls, Absalom! Absalom, mans dēls, mans dēls!”+
5 Tad Joābs iegāja namā pie ķēniņa un sacīja: ”Tu saviem kalpiem liec justies apkaunotiem, kaut gan viņi šodien izglāba dzīvību tev pašam un taviem dēliem+ un meitām,+ sievām un blakussievām.+
6 Tu mīli tos, kas tevi nīst, un nīsti tos, kas tevi mīl! Šodien tu pierādīji, ka tavi karavadoņi un kalpi tev neko nenozīmē. Es esmu pārliecināts: ja vien Absaloms būtu dzīvs, tu būtu apmierināts, pat ja mēs visi būtu miruši.
7 Bet tagad celies, izej pie saviem kalpiem un uzmundrini viņus*, citādi — zvēru pie Jehovas! — līdz naktij pie tevis nebūs palicis neviens vīrs. Tā būs lielākā nelaime, kādu tu esi piedzīvojis kopš jaunības dienām.”
8 Tad ķēniņš aizgāja un apsēdās pilsētas vārtos, un, kad tautai tika pavēstīts, ka ķēniņš sēž pilsētas vārtos, ļaudis sanāca pie viņa.
Bet izraēlieši bija aizbēguši un izklīduši pa mājām.+
9 Ļaudis visās Izraēla ciltīs sāka izteikt cits citam pārmetumus, sacīdami: ”Ķēniņš mūs izglāba no ienaidniekiem+ un atbrīvoja no filistiešiem, bet nu Absaloma dēļ viņš ir aizbēdzis.+
10 Taču Absaloms, ko mēs svaidījām sev par ķēniņu,+ ir kritis kaujā.+ Kāpēc tagad neviens neko nedara, lai vestu ķēniņu atpakaļ?”
11 Ķēniņš Dāvids sūtīja ziņu priesteriem Cadokam+ un Abjatāram:+ ”Sakiet Jūdas vecākajiem:+ ”Kāpēc jūs gribat būt pēdējie, kas ved ķēniņu atpakaļ uz viņa pili? Šeit, ķēniņa namā, jau ir kļuvis zināms, ko runā visi izraēlieši.
12 Jūs esat mani brāļi — mana miesa un asinis*! Kāpēc jūs gribat būt pēdējie, kas ved ķēniņu atpakaļ?”
13 Savukārt Amāsam+ sakiet: ”Vai tu neesi mana miesa un asinis? Lai Dievs mani pārmāca un soda, ja turpmāk tu nebūsi mana karaspēka virspavēlnieks Joāba vietā!””+
14 Tā viņš Jūdas vīrus visus kā vienu noskaņoja sev par labu, un tie sūtīja ķēniņam ziņu: ”Nāc atpakaļ ar visiem saviem kalpiem!”
15 Tad ķēniņš devās atceļā. Viņš sasniedza Jordānu, bet Jūdas vīri ieradās Gilgālā,+ lai ietu ķēniņam pretī un vestu viņu pāri Jordānai.
16 Arī Šimijs,+ Gēras dēls, benjamīnietis no Bahūrīmas, kopā ar Jūdas vīriem steidzās ķēniņam Dāvidam pretī,
17 un viņam līdzi bija tūkstoš benjamīniešu. Tāpat arī Ciba,+ kas bija kalpojis Saula namā, kopā ar saviem piecpadsmit dēliem un divdesmit kalpiem bija atsteidzies pie Jordānas pirms ķēniņa.
18 Viņš* šķērsoja braslu, lai vestu pāri ķēniņa saimi un izpildītu visu, ko ķēniņš vēlas. Bet, kad ķēniņš jau gatavojās doties pāri Jordānai, Šimijs, Gēras dēls, nometās zemē viņa priekšā
19 un teica: ”Mans kungs, neliec man atbildēt par manu noziegumu! Lūdzu, nepiemini, kā tavs kalps rīkojās+ todien, kad tu, mans kungs un ķēniņ, atstāji Jeruzālemi! Lai ķēniņš netur uz mani ļaunu prātu!
20 Tavs kalps pats zina, ka ir grēkojis, tāpēc šodien es pirmais no visa Jāzepa nama esmu atnācis pretī savam kungam un ķēniņam.”
21 Tad Abišajs,+ Cerūjas dēls,+ izsaucās: ”Vai Šimijs nav pelnījis nāvi? Viņš taču lādēja Jehovas svaidīto!”+
22 Bet Dāvids atbildēja: ”Kāda jums tur daļa, Cerūjas dēli?+ Kāpēc jums jāpretojas manai gribai? Šodien Izraēlā nevienam nav jāmirst, jo es atkal esmu ķēniņš pār Izraēlu!”
23 Ķēniņš apsolīja Šimijam: ”Tev nebūs jāmirst!” un apstiprināja to ar zvērestu.+
24 Ķēniņam pretī atnāca arī Saula mazdēls Mefibošets.+ Kopš tās dienas, kad ķēniņš aizgāja, līdz brīdim, kad tas sveiks un vesels atgriezās, Mefibošets nebija ne kopis kājas, ne apgriezis ūsas, nedz mazgājis drēbes.
25 Kad viņš ieradās Jeruzālemē* sveikt ķēniņu, tas viņam jautāja: ”Mefibošet, kāpēc tu nenāci man līdzi?”
26 ”Mans kungs un ķēniņ,” atbildēja Mefibošets, ”mans kalps+ mani piemānīja! Tā kā es esmu klibs,+ es liku apseglot ēzeli, lai sēstos tam mugurā un sekotu ķēniņam jāšus.
27 Bet kalps mani apmeloja manam kungam un ķēniņam.+ Taču mans kungs un ķēniņš ir gluži kā Dieva eņģelis, tāpēc rīkojies, kā uzskati par pareizu.
28 Mans kungs un ķēniņš būtu varējis nodot nāvei visu mana tēva dzimtu, tomēr tu esi nosēdinājis savu kalpu starp tiem, kas ēd pie tava galda.+ Kādas man varētu būt tiesības žēloties ķēniņam?”
29 Bet ķēniņš sacīja: ”Pietiek par to runāt! Es esmu izlēmis: jums ar Cibu jāsadala zeme savā starpā!”+
30 Mefibošets atbildēja: ”Lai jau viņš ņem visu — galvenais, ka mans kungs un ķēniņš sveiks un vesels ir atgriezies mājās!”
31 Lai pavadītu ķēniņu līdz Jordānai, no Rogelīmas bija atnācis arī gileādietis Barzillajs.+
32 Viņš bija krietni gados, astoņdesmit gadu vecs. Būdams ļoti bagāts, viņš bija apgādājis ķēniņu ar pārtiku, kamēr tas uzturējās Mahanaimā.+
33 Ķēniņš viņu aicināja: ”Nāc man līdzi! Tu ēdīsi pie mana galda Jeruzālemē.”+
34 Bet Barzillajs atbildēja: ”Cik tad ilgi man vairs atlicis dzīvot, lai es dotos ķēniņam līdzi uz Jeruzālemi?
35 Man jau ir astoņdesmit gadu.+ Vai gan es vēl spēju atšķirt labu no slikta? Vai es spēju sagaršot, ko ēdu un ko dzeru? Vai spēju saklausīt dziedātāju balsis?+ Kādēļ man kļūt par lieku nastu savam kungam un ķēniņam?
36 Tev, ķēniņ, nevajag man tā atlīdzināt. Iespēja pavadīt ķēniņu līdz Jordānai tavam kalpam jau ir pietiekami liels gods.
37 Lūdzu, ļauj man doties atpakaļ un mirt savā pilsētā, kur ir apglabāti mans tēvs un māte.+ Bet, lūk, te ir tavs kalps Kimhāms+ — lai viņš iet tev līdzi, mans kungs un ķēniņ. Dari viņa labā to, ko uzskati par pareizu.”
38 ”Labi, lai Kimhāms nāk ar mani,” sacīja ķēniņš, ”un es darīšu viņa labā, ko tu vēlies. Es izpildīšu visu, ko vien tu lūgsi.”
39 Visi ļaudis šķērsoja Jordānu, un arī ķēniņš devās pāri. Noskūpstījis Barzillaju,+ viņš tam novēlēja svētību, un Barzillajs atgriezās mājās.
40 Bet ķēniņš devās tālāk uz Gilgālu,+ un Kimhāms gāja kopā ar viņu. Ķēniņu pavadīja visi Jūdas ļaudis un puse izraēliešu.+
41 Tad pārējie izraēlieši nāca pie ķēniņa un jautāja: ”Kāpēc mūsu brāļi, Jūdas vīri, tevi ir nozaguši un kopā ar tavu saimi un visiem taviem ļaudīm pārveduši pāri Jordānai?”+
42 Bet Jūdas vīri izraēliešiem atbildēja: ”Tāpēc, ka ķēniņš ir mūsu radinieks!+ Par ko jūs esat tik sašutuši? Mēs neesam ne ēduši no ķēniņa labumiem, ne saņēmuši no viņa dāvanas!”
43 Taču izraēlieši viņiem atteica: ”Mēs esam desmit ciltis, tāpēc mums ir lielākas tiesības uz Dāvidu nekā jums! Kāpēc jūs pret mums izturaties ar tādu necieņu? Vai mums nebija jābūt pirmajiem, kas ved ķēniņu atpakaļ?” Tomēr Jūdas vīri strīdā ar izraēliešiem paturēja pēdējo vārdu*.
