2. Mozus 4:1—31
4 Taču Mozus atbildēja: ”Bet ja nu viņi man neticēs un neklausīs?+ Ja nu viņi teiks: ”Jehova tev nav parādījies”?”
2 Jehova Mozum vaicāja: ”Kas tev rokā?” ”Nūja,” viņš atteica.
3 Dievs sacīja: ”Nomet to zemē!” Kad Mozus nometa nūju zemē, tā pārvērtās par čūsku,+ un viņš no tās bēga.
4 Jehova Mozu mudināja: ”Pastiep roku un satver to aiz astes!” Tad viņš to satvēra, un viņa rokā tā atkal kļuva par nūju.
5 Dievs sacīja: ”Tā tu darīsi, lai viņi ticētu, ka Jehova, viņu tēvu Dievs, Ābrahāma Dievs, Īzaka Dievs un Jēkaba Dievs,+ tev ir parādījies.”+
6 Jehova vēl viņam teica: ”Bāz roku azotē!” Un Mozus iebāza roku azotē. Bet, kad viņš to izvilka, roka bija spitālīga, balta kā sniegs!+
7 Tad Dievs lika: ”Bāz roku atpakaļ azotē!” Viņš vēlreiz iebāza roku azotē, un, kad viņš to izvilka, tā atkal bija vesela.
8 ”Ja pirmā zīme viņus nepārliecinās un viņi tev neticēs, nākamajai zīmei gan viņi ticēs,”+ sacīja Dievs.
9 ”Bet, ja viņi neticēs pat abām šīm zīmēm un tev neklausīs, tad pasmel ūdeni no Nīlas un izlej to zemē, un šis ūdens uz zemes pārtaps asinīs.”+
10 Tomēr Mozus Jehovam teica: ”Piedod, Jehova, bet es neesmu nekāds runātājs — tāds neesmu bijis agrāk un neesmu arī tagad, kad tu esi sācis runāt ar savu kalpu. Mana runa ir neveikla, un mēle pinas.”+
11 Jehova viņam sacīja: ”Kas cilvēkam ir devis muti, un kas dara mēmu, kurlu, redzīgu vai aklu? Vai tas neesmu es — Jehova?
12 Tāpēc tagad ej! Es būšu ar tevi, kad tu runāsi,* un pamācīšu, ko tev teikt.”+
13 Bet Mozus lūdza: ”Ak, Jehova, sūti jel kādu citu!”
14 Tad Jehova sadusmojās uz Mozu un teica: ”Vai levīts Ārons+ nav tavs brālis? Es zinu, ka viņš ir veikls runātājs. Viņš jau nāk tev pretī, un, tevi ieraugot, viņš no sirds priecāsies.+
15 Runā ar viņu, pastāsti, kas viņam jāsaka,*+ un es būšu ar jums abiem, kad jūs runāsiet,+ un pamācīšu, kas jums jādara.
16 Viņš runās ar tautu tavā vietā un būs tavs runasvīrs, bet tu viņam būsi kā Dievs*.+
17 Ņem šo nūju — ar to tu darīsi brīnumus*.”+
18 Tad Mozus atgriezās pie sava sievastēva Jetrus+ un teica: ”Lūdzu, ļauj man doties atpakaļ pie maniem brāļiem Ēģiptē. Gribu redzēt, kā tiem klājas!” Jetrus Mozum atbildēja: ”Ej ar mieru!”
19 Jehova sacīja Mozum Midiānā: ”Atgriezies Ēģiptē, jo visi, kas tīkoja pēc tavas dzīvības*, ir miruši.”+
20 Un Mozus uzsēdināja sievu un dēlus ēzeļa mugurā un, paņēmis arī Dieva nūju, devās atceļā uz Ēģipti.
21 Jehova Mozum sacīja: ”Es esmu tev devis varu veikt brīnumus. Kad būsi atgriezies Ēģiptē, tad dari visus šos brīnumus faraona priekšā.+ Tomēr es ļaušu, lai faraona sirds kļūst ietiepīga*,+ un viņš neatlaidīs tautu.+
22 Bet tu pavēsti faraonam: ”Tā saka Jehova: ”Izraēls ir mans dēls, mans pirmdzimtais.+
23 Es tev saku: atlaid manu dēlu, lai viņš man kalpo. Bet, ja tu atteiksies viņu laist, es nonāvēšu tavu dēlu, tavu pirmdzimto!”””+
24 Pa ceļam, kad viņi bija apstājušies pārnakšņot, Jehova*+ viņu satika un grasījās viņu* nonāvēt.+
25 Taču Cipora+ paņēma krama šķēpeli un apgraizīja savu dēlu. Viņa nometa priekšādu tam* pie kājām un teica: ”Tu esi mans asins līgavainis.”
26 Tad tas viņu palaida. ”Asins līgavainis” — tā viņa sacīja apgraizīšanas dēļ.
27 Jehova lika Āronam: ”Ej tuksnesī pretī Mozum!”+ Un Ārons gāja un sastapa Mozu pie Dieva kalna,+ un sveicināja viņu ar skūpstu.
28 Mozus izstāstīja Āronam visu, ko viņam bija teicis Jehova, kurš viņu bija sūtījis,+ kā arī pastāstīja par visām zīmēm, ko Dievs viņam bija pavēlējis rādīt.+
29 Pēc tam Mozus un Ārons devās sapulcināt izraēliešu vecākos,+
30 un Ārons tiem izstāstīja visu, ko Jehova Mozum bija sacījis. Mozus rādīja tās zīmes+ tautas priekšā,
31 un tauta viņam ticēja.+ Kad izraēlieši dzirdēja, ka Jehova ir pievērsis viņiem uzmanību+ un ievērojis viņu bēdas,+ viņi metās ceļos un klanījās.
