2. Mozus 9:1—35
9 Tāpēc Jehova Mozum teica: ”Ej un pavēsti faraonam: ”Tā saka Jehova, ebreju Dievs: ”Atlaid manu tautu, lai tā man kalpo!+
2 Bet, ja tu atteiksies to laist un joprojām to aizturēsi,
3 Jehovas roka+ vērsīsies pret taviem ganāmpulkiem: zirgus, ēzeļus, kamieļus, liellopus un sīklopus skars briesmīga sērga.+
4 Taču ar izraēliešu lopiem Jehova rīkosies citādi nekā ar ēģiptiešu lopiem — neviens lops, kas pieder izraēliešiem, nenobeigsies.”””+
5 Turklāt Jehova noteica laiku, paziņodams: ”Rīt Jehova to darīs šajā zemē!”
6 Nākamajā dienā Jehova tā arī darīja, un ēģiptiešiem visi lopi beidzās nost,+ bet no izraēliešu lopiem neviens nenobeidzās.
7 Kad faraons ievāca ziņas, izrādījās, ka neviens pats no izraēliešu lopiem nebija nobeidzies. Tomēr viņš palika nepiekāpīgs un neatlaida tautu.+
8 Tad Jehova sacīja Mozum un Āronam: ”Pagrābiet no cepļa pilnas saujas sodrēju, un lai Mozus met tos gaisā faraona priekšā!
9 Tie kļūs par smalkiem putekļiem, kas pārklās visu Ēģipti un radīs strutainus augoņus gan cilvēkiem, gan lopiem.”
10 Paņēmuši sodrējus no cepļa, viņi ieradās pie faraona, un Mozus pasvieda sodrējus gaisā, un tie kļuva par strutainiem augoņiem, kas izsitās cilvēkiem un lopiem.
11 Burvji nespēja nostāties Mozus priekšā augoņu dēļ, jo viņi cieta no augoņiem tāpat kā visi pārējie ēģiptieši.+
12 Bet Jehova ļāva, lai faraons ietiepjas un atsakās viņos klausīties, gluži kā Jehova Mozum bija teicis.+
13 Jehova Mozum lika: ”Celies agri no rīta, nostājies faraona priekšā un saki viņam: ”Tā saka Jehova, ebreju Dievs: ”Atlaid manu tautu, lai tā man kalpo!
14 Citādi es tev, taviem kalpiem un tavai tautai uzsūtīšu visas savas mocības, lai tu zinātu, ka visā zemē nav neviena, kas man līdzinātos!+
15 Es jau sen būtu varējis pacelt roku un sodīt tevi un tavu tautu ar sērgu, tā ka jūs būtu noslaucīti no zemes virsas.
16 Bet es tevi esmu atstājis dzīvu tādēļ, lai tev parādītu savu spēku un lai mans vārds tiktu daudzināts pa visu zemi.+
17 Tu aizvien vēl izturies augstprātīgi un nelaid prom manu tautu?
18 Lūk, rīt ap šo laiku es likšu krist tik spēcīgai krusai, kāda Ēģiptē nekad vēl nav pieredzēta.
19 Tāpēc liec aizvest drošībā visus savus ganāmpulkus un visu, kas vien tev ir laukā, jo ikvienu cilvēku un lopu, kas tiks pārsteigts laukā un nebūs patvēries zem jumta, nositīs krusa.”””
20 Tie faraona kalpi, kas juta bijību pret Jehovas teikto, steigšus aizveda savus kalpus un ganāmpulkus pajumtē,
21 turpretī tie, kas neņēma vērā Jehovas vārdus, pameta savus kalpus un ganāmpulkus laukā.
22 Pēc tam Jehova uzrunāja Mozu: ”Izstiep roku pret debesīm, lai krusa krīt visā Ēģiptē+ — pār cilvēkiem un lopiem, un visiem augiem!”+
23 Kad Mozus izstiepa nūju pret debesīm, Jehova sūtīja pērkonu un krusu un pār zemi nāca uguns*. Tā Jehova bēra krusu pār Ēģipti.
24 Krusa bira, un tās vidū plaiksnīja uguns. Kopš Ēģiptē dzīvo cilvēki, tik spēcīga krusa tur nekad vēl nebija pieredzēta.+
25 Krusa Ēģiptē nosita visus, kas atradās laukā, gan cilvēkus, gan lopus, sakapāja visus augus un nolauza visus kokus.+
26 Krusas nebija vienīgi Gošenē, kur dzīvoja izraēlieši.+
27 Tad faraons aizsūtīja pēc Mozus un Ārona un tiem sacīja: ”Šoreiz es esmu grēkojis. Jehova ir taisns, bet es un mana tauta esam noziegušies.
28 Lūdziet Jehovu, lai viņa pērkons un krusa beidzas, tad es jūs atlaidīšu un jūs varēsiet iet.”
29 Mozus viņam atbildēja: ”Tiklīdz es iziešu no pilsētas, es izstiepšu rokas pret Jehovu. Tad pērkons mitēsies un krusa pārstās, lai tu zinātu, ka zeme pieder Jehovam.+
30 Tomēr es zinu, ka pat tad ne tu, ne tavi kalpi nebīsieties Dievu Jehovu.”
31 Lini un mieži bija pagalam, jo mieži jau bija savārpojuši un lini ziedēja,
32 bet kvieši un plēkšņu kvieši* netika nopostīti, jo tie nobriest vēlāk.
33 Atstājis faraonu, Mozus izgāja no pilsētas un izstiepa rokas pret Jehovu, tad pērkons un krusa mitējās un lietus norima.+
34 Bet, kad faraons redzēja, ka lietus, krusa un pērkons ir mitējušies, viņš atkal grēkoja un kļuva nepiekāpīgs,+ un viņa kalpi tāpat.
35 Faraons ietiepīgi atteicās atlaist izraēliešus, gluži kā Jehova ar Mozus starpniecību bija teicis.+
