Apustuļu darbi 20:1—38
20 Kad nemiers bija norimis, Pāvils ataicināja mācekļus. Viņš tos uzmundrināja, bet pēc tam atvadījās un devās ceļā uz Maķedoniju.
2 Pārstaigājis to apvidu un ar daudziem vārdiem uzmundrinājis turienes mācekļus, viņš ieradās Grieķijā,
3 kur palika trīs mēnešus. Tad Pāvils grasījās ar kuģi doties uz Sīriju, bet, tā kā jūdi gatavoja pret viņu sazvērestību,+ viņš izlēma atgriezties caur Maķedoniju.
4 Viņu pavadīja Pirra dēls Sopatrs no Berojas, tesalonikieši Aristarhs+ un Sekunds, Gajs no Derbes, Timotejs,+ kā arī Tihiks+ un Trofims+ no Āzijas.
5 Tie aizgāja mums pa priekšu un gaidīja mūs Troādā,
6 bet mēs pēc Neraudzētās maizes svētkiem+ izgājām jūrā no Filipiem un pēc piecām dienām ieradāmies pie viņiem Troādā, kur pavadījām septiņas dienas.
7 Pirmajā nedēļas dienā, kad mēs bijām sanākuši paēst, Pāvils uzrunāja klātesošos, jo taisījās nākamajā dienā aizceļot, un viņa runa ieilga līdz pusnaktij.
8 Augšistabā, kur bijām sapulcējušies, bija iedegtas daudzas lampas.
9 Pāvilam runājot, kāds jauneklis, vārdā Eitihs, kas sēdēja logā, cieši iemiga un miegā nokrita no trešā stāva. Kad Eitihu pacēla, viņš jau bija miris.
10 Bet Pāvils nokāpa lejā, noliecās pār jaunekli un, viņu apkampis,+ teica: ”Nomierinieties, viņš ir dzīvs.”+
11 Tad Pāvils uzkāpa augšā, pārlauza maizi un sāka ēst. Viņš turpināja runāt vēl krietnu laiku, līdz pat rīta gaismai, bet pēc tam devās prom.
12 Zēnu aizveda, un visi bija bezgala iepriecināti, ka viņš ir dzīvs.
13 Pēc tam mēs iekāpām kuģī un braucām uz Asu, kur mums bija paredzēts uzņemt Pāvilu, jo viņš bija devis tādu norādījumu un bija nolēmis pats iet uz turieni kājām.
14 Kad viņš Asā mūs panāca, mēs viņu uzņēmām uz kuģa un devāmies uz Mitilēni.
15 Nākamajā dienā, aizbraukuši no turienes, mēs nonācām iepretim Hijai, aiznākamajā dienā piestājām Samā, bet vēl dienu vēlāk ieradāmies Milētā.
16 Pāvils bija nolēmis neiegriezties Efesā,+ lai viņam nebūtu jāaizkavējas Āzijā, jo viņš steidzās, ja vien iespējams, nokļūt Jeruzālemē+ līdz Vasarsvētku dienai.
17 Taču no Milētas viņš sūtīja ziņu uz Efesu un ataicināja draudzes vecākos.
18 Kad tie bija atnākuši, Pāvils tiem sacīja: ”Jūs labi zināt, kā es, būdams pie jums, esmu izturējies jau no pirmās dienas, kopš ierados Āzijā:+
19 es esmu kalpojis Kungam vislielākajā pazemībā,+ asarās un pārbaudījumos, kas man bija jāpieredz jūdu sazvērestību dēļ.
20 Es neesmu kavējies jums pavēstīt neko, kas ir noderīgs, nedz arī mācīt jūs ļaužu priekšā+ un pa mājām.+
21 Gan jūdiem, gan grieķiem es visā pilnībā izskaidroju*, ka tiem jānožēlo grēki+ un jāatgriežas pie Dieva, kā arī jātic mūsu Kungam Jēzum.+
22 Un tagad, gara skubināts, es esmu ceļā uz Jeruzālemi, kaut arī nezinu, kas ar mani tur notiks.
23 Zinu vienīgi to, ka svētais gars katrā pilsētā mani brīdina, ka mani gaida ieslodzījums un ciešanas.+
24 Bet man pat savas dzīvības nav žēl, ja vien es varu pabeigt savu ceļu+ un kalpošanu, ko man ir uzticējis Kungs Jēzus, — cītīgi sludināt* labo vēsti par Dieva labestību*.
25 Un tagad es zinu, ka neviens no jums, kam esmu sludinājis Dieva valstību, mani vairs neredzēs.
26 Šodien es jūs piesaucu par lieciniekiem, ka neesmu vainīgs neviena nāvē*,+
27 jo es neesmu kavējies jums pilnībā pavēstīt Dieva gribu*.+
28 Esiet nomodā par sevi+ un par visu ganāmpulku, kurā svētais gars jūs ir iecēlis par pārraugiem,+ lai jūs ganītu Dieva draudzi,+ ko viņš ir ieguvis īpašumā ar sava Dēla* asinīm.+
29 Es zinu, ka pēc manas aiziešanas pie jums iebruks nikni vilki,+ kas nesaudzēs ganāmpulku,
30 un jūsu pašu vidū parādīsies vīri, kas sagrozīs patiesību, lai aizrautu mācekļus sev līdzi.+
31 Tāpēc esiet modri un atcerieties, ka trīs gadus+ dienām un naktīm es ar asarām acīs nemitējos pamācīt ikvienu no jums.
32 Bet tagad es jūs uzticu Dievam un vēstij* par viņa labestību, kas spēj jūs stiprināt un dot jums mantojumu visu svēto starpā.+
33 Es neesmu iekārojis neviena sudrabu, zeltu vai apģērbu.+
34 Jūs jau zināt, ka ar šīm rokām es esmu gādājis pats par savām un par savu līdzgaitnieku vajadzībām.+
35 Es jums it visā esmu rādījis, ka, tā pūloties,+ jums jāpalīdz vājajiem un jāatceras Kunga Jēzus vārdi: ”Lielāka laime ir dot+ nekā ņemt.””
36 To sacījis, viņš kopā ar visiem nometās ceļos un lūdza Dievu.
37 Tad visi sāka skaļi raudāt, apskāva un skūpstīja Pāvilu,
38 īpaši sarūgtināti par viņa vārdiem, ka tie viņu vairs neredzēšot.+ Pēc tam tie viņu pavadīja uz kuģi.
