Apustuļu darbi 26:1—32
26 Agripa+ teica Pāvilam: ”Tev ir atļauts aizstāvēties.” Tad Pāvils izstiepa roku un iesāka savu aizstāvības runu:
2 ”Ķēniņ Agripa, es uzskatu sevi par laimīgu, ka tieši tavā priekšā šodien varu aizstāvēties pret visām jūdu apsūdzībām,+
3 jo sevišķi tāpēc, ka tu labi pārzini visas jūdu paražas un viņu savstarpējos strīdus. Tāpēc es tevi lūdzu pacietīgi mani uzklausīt.
4 Visiem jūdiem, kas mani agrāk pazina, ir zināms, kā es no pašas jaunības esmu dzīvojis savu tautiešu vidū un Jeruzālemē.+
5 Ja vien gribētu, tie varētu apliecināt, ka esmu dzīvojis pēc mūsu ticības stingrākā novirziena*+ priekšrakstiem, būdams farizejs.+
6 Bet tagad mani tiesā par cerību, ka Dievs piepildīs solījumu, kuru ir devis mūsu tēviem+
7 un kura piepildīšanos mūsu divpadsmit ciltis cer pieredzēt, dienu un nakti viņam dedzīgi kalpojot. Šīs cerības dēļ, ķēniņ, jūdi mani apsūdz.+
8 Kāpēc jums šķiet neticami, ka Dievs ceļ augšā mirušos?
9 Jāatzīst, es pats biju pārliecināts, ka man visiem spēkiem jāapkaro nācarieša Jēzus sekotāji*.
10 Tieši to es arī darīju Jeruzālemē. Saņēmis no virspriesteriem pilnvaras,+ es daudzus svētos ieslodzīju cietumā,+ un, kad viņus gribēja sodīt ar nāvi, arī es balsoju par to.
11 Visās sinagogās es daudzkārt viņus sodīju, lai piespiestu atteikties no savas pārliecības. Savās trakajās dusmās es viņus vajāju pat tālās pilsētās.
12 Tādā nolūkā es virspriesteru uzdevumā ar viņu piešķirtām pilnvarām devos uz Damasku.
13 Kad biju ceļā, ak, ķēniņ, dienas vidū es ieraudzīju gaismu no debesīm, spožāku par saules gaismu, kas apspīdēja mani un manus ceļabiedrus.+
14 Mēs visi nokritām zemē, un es izdzirdēju balsi ebreju valodā man sakām: ”Saul, Saul, kāpēc tu mani vajā? Grūti tev spārdīt pret dzenamo nūju.”
15 Es jautāju: ”Kungs, kas tu esi?” Bet Kungs atbildēja: ”Es esmu Jēzus, ko tu vajā.
16 Taču celies kājās! Es tev esmu parādījies, lai izvēlētos tevi par savu kalpu un par liecinieku tam, ko tu esi redzējis un ko es tev par sevi vēl parādīšu.+
17 Es tevi izglābšu no šīs tautas un no citām tautām, pie kurām es tevi sūtīšu,+
18 lai atvērtu ļaužu acis,+ viņus no tumsas+ pievērstu gaismai,+ atbrīvotu viņus no Sātana varas+ un pievērstu Dievam un lai viņi, ticēdami man, saņemtu grēku piedošanu+ un mantojumu svēto starpā.”
19 Ķēniņ Agripa, es nevarēju nepaklausīt šim redzējumam no debesīm,
20 tieši tāpēc es vispirms Damaskā,+ bet pēc tam arī Jeruzālemē+ un visā Jūdejā, kā arī citu tautu vidū vēstīju, ka ir jānožēlo grēki un jāpievēršas Dievam, darot darbus, kas liecina par grēku nožēlu**.+
21 Tāpēc jūdi templī mani sagrāba un mēģināja noslepkavot.+
22 Tomēr ar Dieva atbalstu es līdz pat šai dienai liecinu kā zemiem, tā augstiem, nesludinādams neko citu kā vien to, kas jau iepriekš ir pavēstīts praviešu un Mozus rakstos:+
23 ka Kristum bija jācieš+ un ka viņam, kam pirmajam bija jātiek pieceltam no mirušajiem,+ bija jāsludina gaisma gan šai tautai, gan cittautiešiem.”+
24 Pāvilam šādi aizstāvoties, Fēsts skaļā balsī sacīja: ”Tu neesi pie pilna prāta, Pāvil! Tavas lielās zināšanas padara tevi traku.”
25 Bet Pāvils atteica: ”Es nebūt neesmu zaudējis prātu, augsti godājamais Fēst, bet runāju patiesus un saprātīgus vārdus.
26 Arī ķēniņš, ar ko es tik droši runāju, to visu labi zina, un es esmu pārliecināts, ka nekas no tā viņam nav palicis nepamanīts, jo tas nav noticis tumšā kaktā.+
27 Vai tu, ķēniņ Agripa, tici praviešiem? Es zinu, ka tu tici.”
28 Bet Agripa Pāvilam atbildēja: ”Tu jau mani drīz pārliecināsi kļūt par kristieti.”
29 Pāvils piebilda: ”Es lūdzu Dievu, lai agri vai vēlu ne vien tu, bet arī visi pārējie, kas manī šodien klausās, kļūtu tādi paši kā es, tikai bez šīm važām.”
30 Tad ķēniņš, vietvaldis, Berenīke un tie, kas sēdēja kopā ar viņiem, piecēlās.
31 Iedami prom, tie runāja savā starpā: ”Šis cilvēks nav darījis neko tādu, par ko būtu pelnījis nāvi vai ieslodzījumu.”+
32 Agripa Fēstam teica: ”Ja viņš nebūtu piesaucis imperatoru, viņu varētu atbrīvot.”+
